Esamība

Šai fundamentālai filosofiskajai kategorijai ir iespējama etniski psiholoģiskā, antropoloģiski psiholoģiskā, socioloģiskā interpretācija. Attieksme pret esamību atspoguļo gan atsevišķa cilvēka raksturu, gan etniskā, sociālā kolektīva (tautas, sociuma) kopējo raksturu. Visu izšķir attieksme pret esamības mērķi. Iespējami divi maģistrāli esamības mērķi: 1) esamība, kuras mērķis ir sev kaut ko iegūt un iegūt pēc iespējas vairāk un vairāk; 2) esamība, kuras mērķis nav kaut ko iegūt un esamība ir eksistēšanas veids, cilvēkam neko pašmērķīgi neiegūstot, cilvēkam nealkstot kaut ko iegūt un tajā pašā laikā esot laimīgam. Iegūšanas velme cilvēkā acīmredzot ir vienmēr pastāvējusi. Cilvēkam ir nepieciešams iegūt eksistences līdzekļus. Mūsdienās tiek lietots jēdziens „iztikas minimums”. Iztikas minimums ir tas, ko vienmēr ir nācies iegūt katram cilvēkam. Iztikas minimums ir objektīva nepieciešamība. Taču esamības mērķis var būt tieksme iegūt pēc iespējas vairāk un vairāk, relatīvi pārsniedzot iztikas minimumu. Tiek uzskatīts, ka tāda iegūšanas tieksme Rietumu civilizācijā sāka izplatīties vēsturiski nesen – no XVIII gs. Sākās radikālu izmaiņu process, kuru nosauca par kapitālismu ar tam specifisku ideoloģiju. Kapitālisma laikmetā valda maksimālas iegūšanas ideoloģija, kas pārņem savā varā atsevišķus cilvēkus un atsevišķas tautas. Līdz XVIII gs. cilvēku saimniecisko darbību nosacīja morāles normas, ekonomika pakļāvās humānisma ētikai, kas neatzina iegūšanas māniju. XVIII gs. kapitālisma ekonomika atdalījās no morāles, atdalījās no esamības bez iegūšanas mānijas. Ekonomika tika pasludināta par patstāvīgu sistēmu ar savām normām un vērtībām. Ekonomika nekalpo cilvēkiem, bet kalpo pati sev kā patstāvīgai sistēmai. Gētes „Faustā” ir attēlots konflikts starp abiem esamības mērķiem. Mefistofelis simbolizē jauno kapitālistisko esamības mērķi. Savukārt vācu klasiskajā filosofijā pret esamību sāka izturēties kā pret nepārtrauktu tapšanu un attīstību, bet nevis kā pret patstāvīgu un nemainīgu substanci. Kapitālisms strauji izmainīja cilvēku raksturu, izmainīja tautu raksturu. Tas nevarēja neatbalsoties filosofijā, tai, piemēram, aktualizējot hēdonisma problemātiku. Hēdonisms iet roku rokā ar esamības mantkārīgo mērķi. Antīkā filosofija neatzina hēdonismu. Antīkā filosofija uzskatīja, ka cilvēka esamības mērķis ir ciešanu neesamība. Līdz XVII-XVIII gs. Rietumu filosofijā netika apskatīts hēdonisms. Tikai reizē ar kapitālisma ģenēzi filosofijā parādās tēze, ka cilvēka dzīves mērķis (esamības mērķis) ir cilvēka visu velmju apmierināšana. Jaunajos laikos pret hēdonismu vērsās Kants, Markss. Filosofi vērsās arī pret cilvēka alkātību, kas esot šķiru rašanās galvenais faktors. Šķiras rodas, esamībā par galveno atzīstot maksimālu iegūšanu. Tā rezultātā rodas cilvēku dažāds mantiskais stāvoklis, kas ir svarīgs šķiriskuma kritērijs. Mūsdienās t.s. industriālajā laikmetā dominē esamības mantkārīgais un baudkārīgais mērķis, kuram ir izdevies nostiprināties tautu ētosā, laikmeta intelektuālajā un morālajā atmosfērā, normās, vērtībās, cilvēku attieksmē pret sociālo, nacionālo, kolektīvistisko, patriotisko, solidaritāti. Tiek kultivēts uzskats, ka tikai iegūšana (nauda un manta) cilvēku dara laimīgu. Cilvēka dzīves mērķis ir iegūšana, ar iegūto baudkāri sasniedzot laimi. Mūsdienu cilvēks ir radikālā hēdonisma upuris.