Laikmeta pretruna

Katrā laikmetā ir savas pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu. Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija un tās dzīves sfēras, kurās valda pilnīgi pretējais – deintelektualizācija. Turklāt šis dalījums ir savā ziņā odiozs – tāds, kas pret sevi izraisa negatīvu, atbaidošu, nevēlamu attieksmi. Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā finanses, ekonomika. Par to liecina dažādas intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu. Intelektualizācija (intelektuāļu šķira) zaudē savas pozīcijas humanitāri sociālajā sfērā un īpaši šīs sfēras tādā iedaļā kā politika. Tādi fenomeni kā „akadēmiskā brīvība”, „uzskatu plurālisms”, „politkorektums” ir sekmējuši humanitāri sociālās sfēras degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju. Rietumu kapitālisma jaunais variants finansu kapitālisms no XX gs.70.gadiem intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas. Intelektuāļiem tika liegta iespēja piedalīties politiskajā varā, sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības un pat zinātnes politikas formēšanā. Finansu kapitālisms intelektuāļu vietā politikā balstās uz viduvējībām, pelēcībām, sekliem tipiem. Rietumu civilizācijā par valstu prezidentiem sāka ievēlēt nekulturālus, slikti izglītotus indivīdus. Tagad nav iespējams iedomāties, ka, piemēram, vēstures, filoloģijas, filosofijas zinātņu doktors, profesors kļūtu ministrs, valdības vadītājs. Tā vien liekas, ka Rietumi tagad atpūšas pēc politikas intelektualizācijas XIX gadsimtā, kad Anglijas, Francijas izcili zinātnieki kļuva ministri, premjerministri. No ASV prezidentiem zinātniskais grāds ir bijis tikai Vudro Vilsonam, kurš bija 28.prezidents 1913.-1921.gadā. Minētās pretrunas sekas nav grūti saskatīt. Seku galvenā forma ir mentālā haotizācija un iracionalizācija, kas ir pārklājusi politiku, sagandējusi humanitāri sociālo zināšanu sfēru.