Vidusšķira

   Vidusšķira tika apzināti radīta cīņai pret marksismu, proletariātu un proletariāta revolūcijas iespējamību. Krievijas proletariāta panākumi ļoti nobaidīja kapitālismu Rietumos. Vidusšķiru vispirms radīja ar algu un sociālās palīdzības instrumentiem. No 80.gadiem ar dolāra emisiju stimulēja patērēšanu. Vidusšķira eksistēja vienīgi patērēšanas jomā, jo ienākumi (algas) nepalielinājās pēc 1958.gada. Patērēšanu nodrošināja kredīti un emisija. Līdz 80.gadiem Rietumos sociālā stabilitāte balstījās uz to pašu vērtību sistēmu, uz kādu balstījās PSRS. Dominēja cīņa pret naudas varu. No 80.gadiem sāka ieviest jaunas vērtības: „brīvība” un „demokrātija”. Tas notika tāpēc, ka vidusšķirai vairs nav iespējams turpināt patērēšanu pierastajā līmenī. Vidusšķirai ir vajadzīgs jauns garīgais mierinājums – dzīves ilūzijas. Tagad vidusšķiras vietā ir radusies jauna kārta – „jaunie nabagi”.

Pretruna

   Marksa personībā savienojās it kā fundamentāla pretruna. Marksa oriģinālajā intelektuālismā un dvēselē ietilpa no vienas puses Apgaismības patoss ar bezgalīgo ticību racionālajam. No otras puses – revolucionārs romantisms, noraidot buržuāzisko naudas racionālismu un racionālismu vispār. Marksa personība nav pareizi izprotama bez šīs šķietamās pretrunas. Turklāt šī škietamā pretruna ir tā izpausme, kas Marksu darīja garīgi lielu un varenu, pavēra ceļu viņa oriģinālajām koncepcijām. Padomju laikā centās noslēpt Marksa Apgaismības patosu. Runāja par „jauno Marksu” un „jaunā Marksa” meklējumiem. Taču reāli minētā šķietamā pretruna saglabājās visu mūžu. Ne velti Marksa polulārākais cilvēces ģēnijs ir Prometējs.

   Tāda šķietama pretruna bija arī Rainī. To latvieši neprata ne saskatīt, ne novērtēt. Latvieši saskatīja tikai vai nu materiālistisko orientāciju vai ideālistisko orientāciju. Stulba vienpusība Raiņa personības izpratnē ir savdabīga klasika latviešu literatūrzinātnē. Latviešu „zinātnieku” aprobežotību pat nespēja koriģēt un novērst Raiņa interešu reālā materiāla iekšējais pretrunīgums: vācu romantisms no vienas puses un marksisma proletariskās ideoloģijas racionālais pragmātisms no otras puses. Šī materiāla pretrunīgums nestimulēja „zinātniekus” padomāt, ka Raiņa personību nedrīkst traktēt vienpusīgi – materiālistiskajā vai ideālistiskajā rakursā. Latviešu „zinātnieki” (Kalniņš, Hausmanis, Grīnuma, Viese) spēja vāvuļot tikai vienā virzienā, restaurējot zinātniskuma jaunu tipu: zinātniskuma sintēzi ar latviski specifisko šarlatānismu.

Loģika

   Patiesības atklāšanā ir stingra loģika. Tas cilvēks, kurš atklāj patiesību citam cilvēkam, kļūst šī cita cilvēka lielākais ienaidnieks. Patiesība ir sāpīga. Grūti samierināties ar patiesību. Vēlamies kādu sodīt par to, ka mēs nesapratām patiesību. Visvieglāk ir sodīt patiesības atklājēju. Viņš arī visvairāk asociējās ar rūgto patiesību.  Viņš pirmais (un ne reti vienīgais) saņem sodu par patiesības atklāšanu.

   Patiesības atklāšanā stingra loģika ir ne tikai individuālajā līmenī, bet arī kolektīvajā līmenī. Tautas līmenī. Arī tautai nepatīk uzzināt patiesību par sevi. Arī tauta vēlas kādu sodīt par patiesības atklāšanu. Skaidrs, ka arī tauta vispirms soda patiesības atklājēju. Tautas lielākais ienaidnieks kļūst patiesības atklājējs.

Žurkas

   Salīdzinājums nav labs, taču spilgts un to var lietot. Ebreji bēg no Eiropas. Eiropa iet bojā, un ebreji bēg no Eiropas. Šo procesu var salīdzināt ar žurku bēgšanu no kuģa, jūtot kuģa bojāeju. Jūrnieki zina, ja žurkas pa tauvām pamet kuģi, tad gaidāma kāda liela nelaime. Par Eiropas lielo nelaimi vairs šaubu nav. Eiropiešu civilizācija tiks sagrauta. Špenglers teica, ka tas notiks ap 2200.gadu. Tātad - 23.gadsimtā. Špenglers varēja neizjust trako dzīves tempu, ko mēs izjūtam. Tāpēc var teikt, ka Eiropas noriets būs pat 21.gadsimtā. 21.gadsimta otrajā pusē Eiropa vairs nelīdzināsies šodienas Eiropai. Iespējams, dziļā provincē („mežos”) būs tikai kādas saliņas no šodienas Eiropas. Arī paši eiropieši būs savādāki. Dominēs postcilvēki, par kuru kultūru cilvēkiem ir grūti spriest. Cilvēkiem ir vienīgi saprotams, ka postcilvēku kultūra radikāli atšķirsies no cilvēku kultūras. Postcilvēki arī ārēji atšķirsies no cilvēkiem. To latvieši jau tagad redz „delfos”, kur dominē kolu, dombrovu, kaimiņu dauniskie viepļi.

   Ziņa par ebreju bēgšanu no Eiropas ir jauns pavērsiens Eiropas bojāejas hronikā. Ziņas autors ir  ļoti kompetents vīrs – Eiropas Ebreju kopienas prezidents. Viņa rīcībā noteikti ir konkrēti skaitļi. Viņš ebreju bēgšanu no Eiropas izskaidro ar antisemītisma pieaugumu un terorismu pret ebrejiem. Tas ir loģiski. Ebrejus nemīl ne eiropieši, ne arābi, kuri sāk valdīt Eiropā. Skaidrs, ka saglabāsies senā tradīcija visās nelaimēs vainot ebrejus. Ebreji tiks uzskatīti par vainīgajiem arī eiropiešu idiotijā, atsakoties dzemdēt bērnus. Ne visi ebreji var aizbēgt no grimstošās Eiropas. Tāpēc palikušie organizē pašaizsardzības struktūras, lai nodrošinātu ebreju drošību. Tāda darbība notiek visas Eiropas mērogā, un tā ir iekļauta Eiropas Ebreju kopienas dienas kārtībā. Arī tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Ebreji neorganizēja nekādu pašaizsardzību fašistu laikmetā. Iespējams, ebreji ir izdarījuši noteiktus secinājumus holokausta kontekstā. Ne velti viņus dēvē par gļēviem auniem, kuri bez jebkādas pretestības soļoja uz gāzes kamerām.

Gudrība

   Vārds „gudrība” šodien nav modē. Ja kādu raksturo ar vārdu „gudrība”, tad to uztver kā ironisku izteikumu. Šodien gudrība nav reāli sastopama. Tā nav vienīgā izpausme cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Gudrību visur ir izkonkurējusi muļķība – veselā saprāta trūkums. Ja modē (laikmeta iezīme) nav gudrība, tad nevar būt arī filosofija kā cilvēka prāta un gara aicinājums. Var būt vienīgi filosofija kā profesija, kuras centrā ir filosofijas vēsture. Tāpēc šodien iecienītā tēma par filosofijas nāvi ir pilnā mērā pamatota. Ja nav gudrības prakse, tad nevar būt arī filosofijas prakse.

   Vārds „filosofija”, kā zināms, sastāv no divām daļām: filo + sofija = mīlestība + gudrība. Tādējādi filosofija ir gudrības mīlestība. Bet tas savukārt nozīmē, ka filosofija tiecas pēc „iekšējā” – visu izpausmju būtības, jēgas, pamatmērķa u.tml. Cilvēks var dzīvot bez „iekšējā”. Taču „iekšējais” ir visu izpausmju fundaments un esamības ass. Cilvēks var bez tā iztikt. Cilvēks var nepievērsties „iekšējam”. Filosofs, kuram filosofija ir viņa esamības aicinājums, bez „iekšējā” nevar eksistēt.

Politika

   Aristotelis politiku uzskatīja par visaugstāko mākslu. Tāpēc viņa politoloģiskais darbs saucās „Poētika”. Viņaprāt politika ir cilvēku esamības visaugstākā kolektīvā forma un kolektīvās dzīves organizācijas metode. Savukārt cilvēks ir politisks dzīvnieks. Tas, kurš nedzīvo savas valsts politikā, ir morāli neattīstīts dzīvnieks. Tagad teiktu – postcilvēks. Valsts un tās politika ir svarīgāka par ģimeni un atsevišķu indivīdu interesēm. Valsts un tās politika ir veselums. Bet veselums vienmēr ir svarīgāks par tā atsevišķiem elementiem – ģimeni, indivīdiem. Tāds bija Aristoteļa viedoklis.

Specifika

   Viena vietējā dāma rekomendē: “Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem apzināties savu vērtību kā cilvēkiem un kā latviešiem”. Tātad latvieši nav tikai cilvēki, bet vēl kaut kas cits. Šī riebīgi kroplā atziņa latviešiem patīk. Pseidointelektuāļu mēslu bedre “Rīgas Laiks” jau ir apsiekalojusi šo riebīgo kroplību. Tādu riebīgu kroplību var pateikt tikai riebīgs kroplis. To arī pasaka riebīgs kroplis – pederasta māte. Sieviete, kas dzemdējusi pederastu. Vai tad var būt vēl kaut kas riebīgi kroplāks?  

   Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka latviešiem piemīt kaut kāda specifiska aprobežotība, kas nav sastopama krieviem, baltkrieviem, poļiem, ebrejiem. Tas patiešām ir kaut kas īpašs, kas piemīt latviešiem. Piemēram, ebreju vecāki bērnus jau no mazotnes māca neakcentēt savu etnisko izcelsmi. Ebrejs uz ielas ir tāds pats cilvēks kā visi citi cilvēki. Viņš nedrīkst ar kaut ko izcelties. Savukārt vietējā dāma māca latviešus būt ne tikai cilvēkiem, bet arī kaut kam īpašam atšķirībā no pārējiem cilvēkiem. Tāda rekomendācija, protams, ir specifiski aprobežota. Tāpēc aktuāls uzdevums ir šo specifiku leksiski noformēt.

   Latviešu specifiskā aprobežotība konkrēti izpaužās nespējā neko paveikt pilnā mērā, kad paveiktajā fiksējās attiecīgais materiāls visā savā pilnībā. Latvieši uz visu lūkojās specifiski šauri, kas automātiski liecina par noteiktu aprobežotību. Latviešu zināšanas un vērtējumi visbiežāk ir šauri, nepilnīgi un galu galā aprobežoti. Kāpēc tā notiek? Kā rodas šī specifiskā aprobežotība? Kāpēc veidojās minētās nepilnības zināšanās un vērtējumos?

   Iemesls ir nespējā fiksēt un akcentēt galveno. Tas ir labi zināms, ka latvieši nekad nekoncentrē savu uzmanību galvenajam. To esmu pats novērojis augstskolā, dzīvē; esmu dzirdējis kolēģu un citu cilvēku žēlošanos par latviešu nespēju saskatīt galveno un pievērsties galvenajam. Vienmēr uzmanība ir pievērsta sekundārajam vai pat tikai ārējai formai un simboliskajām asociācijām, bet nevis visdziļākajai jēgai. Tā, piemēram, izgl.un zin.ministra kandidāts Šadurskis 2016.gada februāra sākumā par savu galveno uzdevumu saskata tikumisko audzināšanu, bet nevis nepieciešamību revidēt visu izglītības sistēmu atbilstoši Rietumu civilizācijas vispārējās izglītības līmenim.

   Acīmredzot nespēja pievērst uzmanību galvenajam atsaucās uz zināšanu un vērtējumu nepilnību. Latvieši neiegūst zināšanas par patiesību, būtību, kodolu, galveno u.tml. Latvieši neprot novērtēt patiesāko, būtiskāko, kodolu, galveno u.tml. Tāpēc rodas specifiska aprobežotība gan zināšanās, gan vērtējumos.

   Kā to pārvarēt? Kas jādara, lai latvieši sāktu pievērst uzmanību galvenajam? Domājams, viss ir atkarīgs no audzināšanas un izglītības procesa, kurā jau no mazām dienām ir jāiemāca saskatīt galveno gan zināšanās, gan vērtējumos.