Kanoni

Kultūrā un socializācijā (kas, protams, ietilpst kultūrā) kanoniem vienmēr ir ļoti būtiska loma. Tas ir tāpēc, ka kanons ir paraugs, mēraukla, norma, ideāls; tas, kas ir obligāts; tas, kas ir vispārpieņemts; kanons var būt dogma, noteikums, uzstādījums, ko ir noteikusi ideoloģija, reliģija, vara; kanons mākslā regulē formu – kompozīciju, sižetu, tēlu interpretācijas variantus. Kanonu realizācija tiek dēvēta par kanonizāciju – dzīves izpausmju ietveršanu kanonā, dzīves īstenības uztveri un skaidrojumu no attiecīgo kanonu viedokļa, atbilstoši attiecīgajiem kanoniem – obligātajiem likumiem, normām, noteikumiem. Par kanonizāciju reliģijā sauc pieskaitīšanu pie svētajiem. Taču tāda kanonizācija (pieskaitīšana pie svētajiem) notiek ne tikai reliģijā. Masu kultūra bez kanonizācijas nav iespējama. Masu kultūras produkcija kļūst masveidīgi izmantota vienīgi pateicoties kanonizācijai, masu auditorijai iedvešot priekšstatu par attiecīgās produkcijas kanonisko vērtību. Bet ne tikai masu kultūra nav iespējama bez kanoniem un kanonizācijas. Nav iespējama socializācija vispār. Socializācijā, procesā, kura gaitā cilvēks apgūst savas sabiedrības sociālās normas un kultūru kopumā, nemaz nevar iztikt bez kanoniem un kanonizācijas. Socializēt, panākt, lai kāds cilvēks socializētos (sabiedriskotos), nav iespējams bez kanoniem un kanonizācijas. Tāpēc ļoti svarīgs moments socializācijā ir socializācijas orientācija. Socializācija var orientēties uz dažādiem kanoniem – zinātniskajiem, racionāli pragmātiskajiem, masu apziņai piemērotiem primitīviem kanoniem, mākslinieciskajiem, morāli tikumiskajiem, reliģiskajiem, ateistiskajiem, sociālisma, liberālisma, nacionālajiem, transnacionālajiem utt. Inteliģence, kura tradicionāli formē, vada un kontrolē socializācijas procesu, ir atbildīga par sociālizācijas orientāciju. Inteliģence izvēlās un  realizē noteiktu orientāciju socializācijas procesā. Tādējādi izpaužās inteliģences vadošā loma (misija) sociālajos kolektīvos – tautā, nācijā, civilizācijā.