Politiskās teorijas

Rietumu civilizācijā plašāka interese par politikas teorētiskajiem risinājumiem sākās pēc II Pasaules kara. Saprotams, politikas teorija interesēja daudzus filosofus (piem., Kantu) un zinātniekus arī agrāk. Taču tās politiskās teorijas, kuras joprojām ir aktuālas un kalpo kā katalizators politoloģiskajā domā, ir radušās pēc II Pasaules kara. Pastāv divas politiskās teorijas (paradigmas). 1) Politiskajā darbībā viss ir atkarīgs no universāliem morāles principiem. Tos ne reti dēvē par vispārcilvēciskajiem principiem. Tie atsaucās gan uz valstu iekšpolitiku, gan uz ārpolitiku – starptautiskajām attiecībām. Politikas veidotās tiesību normas respektē universālos morāles principus. Šo teoriju mēdz dēvēt par politiskā ideālisma teoriju jeb paradigmu. Tā reāli izpaudās Nāciju Līgas veidošanas gaitā pēc I Pasaules kara. ASV prezidenta Vudro Vilsona politiskā doma un konkrētie politiskie piedāvājumi bija tipisks politiskā ideālisma paraugs. 2) Otra politiskā teorija (paradigma) ir politiskā reālisma teorija jeb paradigma. Par šīs teorijas pamatlicēju uzskata Hansu Morgentauvu (1904-1979). Viņa izstrādātā politiskā teorija balstījās uz priekšstatiem par cilvēka dabas īpašībām. Politiskās rīcības pamatā esot cilvēka īpašības. Pasaule nav pilnīga; arī cilvēks nevar lepoties ar pilnību, viņa darbību nosaka viņa cilvēciskās dabas vājības; nosaka ne tikai labas tieksmes, bet arī sliktas tieksmes. Visu nosaka cilvēka intereses – pragmātiski materiālās un garīgi ideālistiskās intereses. Politika ir cilvēku interešu aizstāvēšana ar politiskajiem līdzekļiem. Var būt individuālās intereses un nacionālās (tautas, valsts) intereses.