Ekspansija

Planetārās ekspansijas politika (saimniekošanas veids) XX gs. beigās tika nosaukts par globālismu, kas nostiprinās globalizācijas dažādos (ekonomiskajos, komunikācijas u.c.) procesos. Globālisma pamatojumā tiecās izplatīt viedokli, ka globalisms ir cilvēces liktenis jau no XVI gadsimta. Pasaules sosiāli ekonomiskā un teritoriālā struktūra esot piemērota globalizācijas procesiem. Par globālisma perspektīvām savā laikā daudz domāja un rakstīja Uļjanovs. Tas, ko šodien dēvējam par globālo kapitālismu, viņa terminoloģijā bija imperiālisms, kas pats sevi jau XX gs. sākumā bija iedzinis strupceļā. Attīstība vairs nebija iespējama. Iespējama bija vienīgi stagnācija vai revolūcija kā atjaunošanās veids. Par to rakstīja ne tikai Uļjanovs. Rakstīja arī Hards, Negrī, Sloterdaiks. Pēc II Pasaules kara imperiālisms, lai netraucēti varētu turpināt planetāro ekspansiju, noslēdza vienošanos ar plebejiem. Tā rezultātā mākslīgi tika konstruēta t.s. vidusšķira, kuru XX gs. beigās globālisms pats sagrāva, alkātīgi turpinot globalizācijas procesus. Globālisma ekspansijas ceļā XXI gs. sākumā stājās monocentriskas valsts intereses, monocentriskajām valstīm apvienojoties reģionālos anklāvos, lai tajos realizētu savu ekonomisko politiku. XXI gs. sākumā pat globālisma apoloģēte ASV sāka sevi „piarēt” kā monocentrisku valsti un nosodīt alkātību globalizācijas procesos.