Vara

Varas analītikā diskutabla ir politiskā vara. Tā ir specifiska vara, un ne reti šo varu vēlas izdalīt kā īpašu varas veidu. Ne visi tam piekrīt. Tie, kuri nepiekrīt, saka, ka politiskā vara ir tas pats, kas valsts vara, jo valsts vienmēr ir politisks fenomens. Politiskā vara un valsts vara ir sinonīmi. Politiskā vara tāpat kā valsts vara realizē vispārnacionālos uzdevumus. Var teikt: politiskās varas funkcijas veic valsts varas orgāni. Tiesa, PSRS un citur bija īpaša politiskā vara – PSKP vara, „partijas vara”. Taču tas tika demagoģiski noliegts. PSKP sludināja, ka vara pieder valsts varai – Augstākajai Padomei, Ministru Padomei. Atsevišķa tēma varas analītikā ir varas autoritāte. Šajā ziņā var runāt par racionālu varu, kas balstās uz kompetenci, autoritāti. Tai pretēja ir iracionāla vara, kas balstās tikai uz spēku, voluntārismu. Vēl ir sastopama fobokrātija – baiļu vara, disciplīnu, kārtību, paklausību panākot iebiedēšanas ceļā. Vara nav dabas fenomens, bet sociāls un vēsturisks fenomens. Varu realizē cilvēki. Vara laika gaitā mainās. Iespējamas dažādas varas formas. Vara lepojās ar savu nākotni. Hitlers solīja vāciešu varas saglabāšanos tūkstošiem gadu. Arī PSKP daudz solīja sociālistiskās varas nākotnē. Vara ir narkotika, bez kuras politiķi nevar dzīvot un kuru viņi pērk no vēlētājiem par vēlētāju naudu. Ceļš no bagātības uz varu ir mazāk nosodāms nekā ceļš no varas uz bagātību. Vara izkropļo, bet varas trūkums izkropļo absolūti. Brīvība arī izkropļo, un absolūta brīvība izkropļo absolūti. Cilvēki vēlas dzīvot sabiedrībā, kura izjūt varas atbalstu. Katras varas sākums ir tauta, bet katra vara pie tautas vairs neatgriežās.