Paranoja

Paranoja ir prāta aptumsums, ārprāts. Bet tas ir tāds prāta aptumsums un ārprāts, kuru nevajag sociāli izolēt – ievietot trako mājā. Paranoja var sadzīvot ar neparanoju, kas praktiski arī dzīvē notiek. Tā teikt, normāliem, kritiski domājošiem un kritiski spriestspējīgajiem cilvēkiem līdzās dzīvo paranoiķi. Viņus no pārējiem atšķir kritiskums pasaules uztverē. Paranoiķis ir cilvēks bez kritiskuma pasaules uztverē. Tāpēc var būt šāda definīcija: paranoiķis ir cilvēks, kurš visu zina, kas notiek, kam jānotiek, kas būs pēc tam u.tml. Tātad paranoiķis ir viskompetentākais cilvēks jebkurā jautājumā. Paranoiķi ir dzīvojuši vienmēr. Paranoiķi, piemēram, ir zinājuši, ka pie visa vainīgi ir ebreji. Tagad paranoiķi zina, ka pie visa vainīgs ir islams. Ņemot vērā „balto” cilvēku straujo degradāciju, paranoiķu īpatsvars sabiedrības kopainā strauji palielinās un rodas jauns paranojas priekšmets. Piemēram, aizvadītajā laikā un tagad paranoiķi visā vaino Krieviju, krievus, Putinu. Internets izloloja jaunu paranoiķu „šķiru” – komentāru paranoiķus, kuri visu zina par visiem vislabāk. Nav grūti saprast, ka paranoja ir vienota ar etniskās attīstības līmeni, izglītotību, audzināšanu, ideoloģiju un visa tā, kas cilvēkos veicina kritiskumu – kritisku attieksmi pret pasauli un kritisku attieksmi arī pašiem pret sevi – savu izpratnes līmeni, zināšanu līmeni utt. Paranoja ir individuālās attīstības aspekts - pašaudzināšanas, pašizglītības aspekts. Saprotams, kā parasti, individuālais aspekts iet roku rokā ar sociālo, kolektīvistisko aspektu. Sabiedrība var konstruktīvi ietekmēt paranojas ģenēzi un praksi. Vienīgi vispārējās un masveidīgās degradācijas, deģenerācijas apstākļos sabiedrība (izglītība, ideoloģija, audzināšana) kļūst arvien bezspēcīgāka paranojas ierobežošanā. Turklāt sabiedrības „instrumentus” (izglītību, ideoloģiju, audzināšanu) arī var daļēji vai pat pilnā mērā okupēt paranoja un paranoiķi.