Patriotisma kritēriji

Krievu kultūrā tādi vīri kā Čaadajevs, Igors Šafarēvičs, Aleksandrs Zinovjevs palīdz fiksēt patriotisma kritērijus. Visjaunākajos laikos tas kļūst aktuāli uz izslavēto patriotu Solžeņicina un Saharova patriotisma fona. Ņemot vērā Šafarēviča un Zinovjeva patriotismu, Solžeņicina un Sharova patriotisms pārvēršās pseidopatriotismā, patriotisma imitēšanā, patriotisma tēlošanā. Tā tas notiek tāpēc, ka Saharovs un Solžeņicins nomelnoja savu tautu un valsti kaut kādu merkantīlistisku apsvērumu dēļ. Saharovs aicināja Japānai atdot Kuriļu salas, koķetēja ar Rietumu neoliberāļiem. Viņš parakstīja slaveno vēstuli „31”, kurā tika nosodīta Šafarēviča eseja „Rusofobija”, tādējādi izdabājot ebrejiem. Solžeņicins drausmīgi izkropļoja Staļina laika vēsturiskos faktus, lai izdabātu Rietumiem. Kļūst skaidrs, ka īsts patriotisms nav savienojams ar savas tautas un valsts nomelnošanu, izpatikšanu citām zemēm un to ideoloģijai. Nav savienojams arī ar nekritisku attieksmi pret savas tautas un valsts vēsturi, darbību, rīcību. Tā teikt, nav savienojams ar tautas un valsts glaudīšanu pa spalvai. Tas ir ļoti svarīgi. Čaadajevs par to precīzi izteicās. Čaadajevs, Šafarēvičs un Zinovjevs krievu tautu un valsti nekad neglaudīja pa spalvai. Tādēļ viņu patriotisms pilnā mēra atbilst īsta patriotisma kritērijiem, kurus dzīvē realizēt nav viegli. Tauta un valsts mīl glaudīšanu pa spalvai. Sociālajā filosofijā šī kaite ir apskatīta plaši.