XVIII gs. daudz tika domāts par
kopējā labuma radīšanu visai tautai. Tolaik sāka naivi ticēt cilvēku
kompromisam, it kā visi būtu morāli gatavi tiekties pēc viena mērķa – kopīgā
labuma visiem vienādā mērā. Daudzi sāka uzskatīt, ka tautas gribu var realizēt
tās deleģēti sūtņi – valdības locekļi, parlamenta deputāti.
Skeptiska attieksme pret „tautas gribu” radās vēlāk, kad saprata minētās
parādības mistisko raksturu. Nevienlīdzība sāka asociēties ar netaisnību, kaut
gan tā nav objektīva pieeja. Drīzāk neveiksminieku psiholoģija, politisko
demagogu leksika.
Jau XIX gs. otrajā pusē zuda
ticība un priekšstati par cilvēku vienveidību un „tautas gribu” kā virzošo
vēsturisko faktoru. To saprata pirms Z.Freida psiholoģiskās mācības rašanās.
XIX gs. un XX gs. mijā jau bija
pamatīgi priekšstati par masu cilvēku, masu sabiedrību. Angļu sociālais
psihologs Graham Wallas (1858-1932)
1908.gadā izdeva grāmatu „Human Nature in
Politics”. Angļu vēsturnieks lords Aktons (1834-1902) rakstīja par to, kā
vara kropļo cilvēkus, bet demokrātijas vislielākais ļaunums ir vairākuma vara
jeb vairākuma partijas vara, kura ar spēka vai mānīšanās palīdzību manipulē ar
vēlēšanu procesu. Par to 1878.gadā rakstīja F.Nīče. Savukārt amerikāņu
ekonomists Mancur Olson (1932-1998)
savā grāmatā „Kolektīvās darbības loģika” centās pierādīt demokrātijas humāni
ideālo iedabu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru