pirmdiena, 2014. gada 17. februāris

Nevienlīdzības ģenēze



   Jaunajos laikos nevienlīdzības aizsākums ir koloniālisms. Koloniju izlaupīšana veicināja nevienlīdzību ne tikai starp koloniju metropolēm un „pasaules perifēriju”, bet arī starp Eiropas valstīm. Iespējams, skandināvu valstu bēdīgo stāvokli ietekmēja koloniju trūkums. Eiropā uzplauka tikai tās valstis, kurām bija kolonijas.
   Nevienlīdzība veicināja nestabilitāti – I Pasaules karu.
   Taču I Pasaules karš izvirzīja jautājumu arī par etnisko un rasu nevienlīdzību. Tātad – antropoloģisko nevienlīdzību, par ko rakstīja Herberts Spensers. Viņš balstījās uz Darvina evolūcijas teoriju. Darvins tautas iedalīja „barbaros” un „civilizētajos”. Civilizētības kritērijs bija solidaritāte un savstarpējā palīdzība – kolektīvisms, kas ļauj uzvarēt konkurencē ar barbariem, kuriem nav solidaritātes un kolektīvisma.
   Spensers cilvēku kolektīvu (tautu) cīņu par izdzīvošanu nosauca par sociobioloģismu un sociāldarvinismu, kas tagad atkal ir modē un ieņem būtisku vietu jaunās „kreatīvās šķiras” ideoloģijā.
   XIX gs. beigās modē nāca ideja par rasu nevienlīdzību. Tai pievērsās Žozefs Gobino, Hjūstons Čemberlens. Gobino rases iedalīja šādi: baltā, dzeltenā, melnā rase. Vēl viņš lietoja jēdzienu „tīrās rases”.
   Antropoloģiskās, etniskās, nacionālās, rasu nevienlīdzības jautājums aktualizējās XX gs. nogalē idejiskā plurālisma un uzskatu brīvības laikmetā, kad katra „ķēkša” var izteikt savu viedokli par rasu teoriju u.c. jautājumiem. T.s. slēgtās analītikas apstākļos, kad pastāv reāls politkorektums, „ķēkšas” var izteikties vienīgi savā „ķēķī”.


  


    
  

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana