svētdiena, 2014. gada 9. februāris

Politikas definīcija un profesionālisms



   Politikas definīcijas ir dažādas. Vienprātība nav sastopama pat vienā atsevišķā vēsturiskajā laikmetā. Piemēram, visjaunākajos laikos (XX-XXI gs.).
   Mūsdienās politika tiek skaidrota šādi: darbība, varas institūts, politiskās manevrēšanas māksla, valsts pārvaldīšanas zinātne, valsts vadīšanas māksla. Tā, piemēram, par politiku var saukt vispārējo vadību, kas ir nepieciešama darbībai un lēmumu pieņemšanai, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Politika ir varas noturēšanas instruments, balstoties uz sociālo grupu attiecībām. Politika ir sabiedrisko interešu formēšana, aizstāvība. Politika ir radniecīga mākslai – jāprot paredzēt notikumu attīstību. Politikas domāšana ir domāšana plašās kategorijās, perspektīvas kategorijās, humanitāro vērtību un ideālu kategorijās, labdarības un goda principu kategorijās.
   Aristotelis (IV gs.p.m.ē.) politiku uzskatīja par mākslu pārvaldīt valsti un sabiedrību.
   M.Vebers: Politika ir tieksme piedalīties varas izpildē vai arī ietekmēt varas dalīšanu starp valstīm vai atsevišķā valstī. Savukārt politiķa profesionalitātes kritēriji ir 1) kaislība, 2) atbildības sajūta, 3) auksts skatījums.
   Valsts forma nosaka politiķu rakstūru: monokrātija, polikrātija, ģeokrātija (tautas nodevēju prioritāte).
   Dažādi ir viedokļi par politikas izcelsmi. Teoloģiskā izcelsme – politikas dievišķā izcelsme. Astroloģiskā izcelsme – politika ir cilvēka dabā, un tā ir cilvēkam dota iespēja (māksla) sadzīvot ar citiem cilvēkiem.
   Stabils ir viedoklis, ka politika vienmēr ir vienota ar konkrētu kompetenci – militāro, tiesību, ekonomisko, finanšu. Politika nav iespējama bez zināšanām konkrētā sfērā, lai gudri pārvaldītu attiecīgo sfēru.
   Lielāka vienprātība ir politiskās partijas definējumos. Politiskā partija ir domubiedru organizācija ar kopēju skatījumu uz procesiem un to vadīšanas ideoloģiju.
   XX gs. radās politiķu profesija. Profesionāls politiķis ir cilvēks, kas profesionāli nodarbojās ar politiku. Politiķa satvaru nosaka viņa psiholoģiskās, morālās īpašības.
   Sastopams viedoklis, ka mūsdienās nav aktuāli tādi politiskās darbības principi kā humānisms, profesionālisms. Politiķa personisko autoritāti identificē viņa varas autoritāte („krēsls”).
   Valsts darbinieks ir valsts varas politiskais darbinieks; valsts vara nevar būt bez politiķiem; ja  profesionālis (kādā nozarē) piedalās valsts pārvaldē, tad viņš automātiski kļūst politiķis.
    Angļu valodā ir divi jēdzieni – politican un statesman.
   M.Vebers nepieļāva valsts ierēdņu politizāciju. Ierēdņiem nav jānodarbojās ar politiku, bet jāpārvalda objektīvi, bez kaislībām saskaņā ar valsts interesēm. Ierēdņiem nav jāpiedalās politiskajā cīņā. Jācīnās ir politiķiem, kuri kaismīgi pieņem vienu viedokli.
   Atbildības pakāpe katram ir sava – sava ierēdnim, sava politiķim. Ierēdnis par savu darbu atbild priekšniekam. Politiķis – pats sev, savai sirdsapziņai.
   G.Trumens: Politiķis ir tas, kurš prot pārvaldīt valsti.
   V.Čērčils: Politiķis domā par vēlēšanām, valsts darbinieks – par nākamām paaudzēm.
   Politiķa profesionālisma kritēriji ir dažādi. Politiķa darbības rezultātu nosaka profesionālā kompetence, politiķa motivācija, politiskās pozīcijas konsekvence. Jo atbildīgāks ir politiķa darbs, jo lielākas ir prasības viņa cilvēciskajām un profesionālajām īpašībām.
   Parlamentos strādājošo politiķu darbībai var būt dažāda ievirze: 1) konfrontācijas, 2) korporatīvo interešu lobēšana, 3) valsts interešu aizstāvēšana, 4) konstruktīva un objektīva pieeja jebkurā jautājumā.
   Politikas, politiķa profesionālisma problēma ir vienmēr pastāvējusi. Taču aktuāla tā kļuva mūsdienās, kad ar politiku sāka nodarboties masu cilvēki un politika kļuva par masu fenomenu. Rietumu civilizācijā nav nekāda pieredze analizēt politiku kā masu fenomenu – masu cilvēku masveidīgu darbošanos. Vienīgi ir priekšstats par zemo kvalitāti, kas universiāli piemīt masu fenomeniem.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana