Literārā metafizika

   Cilvēka garīgās būtības mākslinieciskā analīze daiļliteratūrā jeb literārā metafizika Rietumu kultūrā ir vēsturiski jauna parādība – no XIX gadsimta. Pirms tam tas, ko tagad dēvējam par cilvēka iekšējās pasaules atspoguļošanu, nebija nemaz sastopams ne antīkajā, ne viduslaiku un arī Jauno laiku pirmo gadsimtu vārda mākslā. Cilvēka iekšējās pasaules analīze tā pa īstam sākās tikai XX gadsimtā.

   Vārda mākslinieks vienmēr sastopās ar grūtībām, attēlojot savu literāro varoņu jūtas, domas, emocionālos pārdzīvojumus. Valērijs Brjusovs rakstīja, ka starp poētisko domu un vārdu vienmēr saglabāsies bezdibenis, jo vārds nekad nebūs adekvāts pārdzīvojumam, cenšotiess pārdzīvojumu atveidot vārdos.

   Literatūrzinātnē jēdziens „iekšējais cilvēks” radās XVIII gadsimta beigās vācu romantiķu priekšteču tekstos. Žans-Pols 1797.gadā publicēja traktātu „Par dvēseles nemirstību”. Tajā ir teikts: „Iekšējais cilvēks, tas ir dievs, kas paslēpies statujā, bet nevis no akmens, bet ar miesu...” (Jean-Paul. Gesammelte Schriften, B., 1897, B.II, SS. 34-35).

   Virdžīnijas Vulfas salona „Blumsberī” apmeklētājs psihologs Viljams Džeims ieteica jēdzienu „apziņas plūsma”. Kā zināms, jēdzienu akceptēja XX gadsimta literatūrzinātne.

   Pati Virdžīnija Vulfa apziņas plūsmā veidoto prozu pieskaitīja „fragmentārās apziņas laikmetam”, kas sākās daiļliteratūrā un kuras aktīva dalībniece bija arī pati angļu rakstniece.

   Tas bija laikmets, kad par apziņas procesa literārās atveidošanas tehnoloģiju interesējās vairāk nekā par apziņas saturu.

   Virdžīnijas Vulfas pieejā centrālā loma bija viņas izdomātajam „spogulim”, ar kura palīdzību viņa ieraudzīja un literāri atveidoja cita cilvēka „Es”. „Spogulis”, protams, bija metafora, vēloties apzīmēt savu tehnoloģisko pieeju cilvēka iekšējās pasaules atklāsmē. Tātad autora paša iekšējā pasaule tika pārnesta uz tēla iekšējo pasauli; autors savus tēlus veidoja, skatoties spogulī pats uz sevi; citiem vārdiem sakot, tēlu iekšējo pasauli „norakstīja” no savas iekšējās pasaules.

   Tiek uzskatīts, ka Luijs Kerrols aizsāka „spoguļa” tēmu literatūrā.

   Latviešu prozā apziņas plūsmas lielmeistars ir Alberts Bels. Viņa daiļradē apziņas plūsmas literārā tehnoloģija lieliski izmantota stāstā „Ilūziju zilās buras” un romānā „Saucēja balss”.