Metafiziskā katastrofa

   Metafiziskā katastrofa ir vēl lielāks ļaunums nekā ģeopolitiskā katastrofa, kuras rezultātā kāda valsts zaudē savu ietekmi. Metafiziskā katastrofa nozīmē, ka cilvēkiem ir jādzīvo bez ideāliem, garīguma, gara aktivitātēm. Tādi cilvēki nav ne uz ko spējīgi. Nav spējīgi nodrošināt ģeopolitisko varenību, ko var panākt tikai ar valsts iekšējās dzīves varenības radīšanu. Metafiziskā katastrofa likvidē varenības iespējas jebkurā dzīves segmentā.

   Metafizisko katastrofu noteikti veicina Rietumu civilizācijas sekularizācija, kas, lielās līnijās vērtējot, ir desakralizācija – atsacīšanās no jebkāda veida svētām vērtībām, t.i., metafiziskām vērtībām; kad Dieva nav, tad viss ir atļauts. Tā rezultātā veidojas jauna tipa arhaika – neopagānisma arhaika. Bezatbildība (atbildības trūkums Dieva priekšā) vairo arhaizāciju – desakralizāciju. Zūd dzīves jēga, jo dzīves jēga ir iespējama vienīgi tad, kad ir atbildība par savu dzīvi un arī par citu dzīvi.

   Metafizisko katastrofu veicina arī atsevišķas populāras zinātniskās mācības.

   Z.Freids izmantoja to, ka objektīvi (empīriski) neeksistē cilvēka „dzīves jēga” un „dzīves vērtības”. Ja cilvēks par to interesējās, tad viņš nav vesels. Freida mācībā objektīvi eksistē tikai neapmierinātā libido rezerves.

   Frankls tam nepiekrita. Viņaprāt libido sniedz priekšstatu vienīgi par cilvēka 1) bioloģisko (fizioloģiskie refleksi) un 2) psiholoģisko (psiholoģiskās reakcijas) satvaru. Ķermeniskais (bioloģiskais) un psihiskais ir visiem dzīvajiem radījumiem. Gars ir tikai cilvēkam. Metafiziskā katastrofa ir gara deficīts.

   Nākas atcerēties, ka padomju cilvēks bija orientēts uz garīgo, bija vienaldzīgs pret materiālajām vērtībām, tiecās pēc zināšanām, sabiedriskās intereses bija pirmajā vietā, spēja ziedot sevi kolektīva labā, darbu un taisnīgumu uzskatīja par augstākajām vērtībām, mīlēja savu Dzimteni. Padomju valstī nebija nekāds pamats konstatēt un apcerēt metafizisko katastrofu.

   Metafiziskā katastrofa nozīmē masu zombēšanu, cilvēkos radot priekšstatu par pilnvērtīgu patērēšanu, kaut gan pašlaik nav reālas iespējas kaut ko nopirkt naudas trūkuma dēļ. Tomēr globālā planetārā pārvaldes grupa organizē haotizāciju, lai valdītu duļķainā ūdenī.

   Metafizisko katastrofu veicina vadāmā haosa tehnoloģiju pielietošana. ASV imperiālisma apzināti veicināto haosu ir aprakstījuši ne tikai krievu vai kādas citas tautas speciālisti, bet arī pašu amerikāņu zinātnieki; P. Krugmens, I.Vallerstains u.c.

   Metafizisko katastrofu veicina arī liberālisma ideoloģijas izsīkšana, noplicināšanās un neoliberālisma aktivitātes. Piemēram, ģimenes institūta, valsts institūta un privātīpašuma institūta graušana. Ģimenes institūtu grauj homoseksuālisma un citu perversiju legalizācija. Valsts institūtu grauj valsts suverenitātes mazināšanās un pat neiespējamība. Privātīpašumu grauj finansu mahinācijas un to aizsegā organizētā privātīpašumu atņemšana, aizbildinoties ar cīņu pret finansu noziegumiem.

   Zīmīgi, ka ASV organizē haosu un pēc tam pati glābj no haosa.

   Haoss, antropoloģiskā un metafiziskā katastrofa noteikti būs vesels laikmets Rietumu civilizācijas vēsturē. Faktiski cilvēces vēsturē, jo haoss tiek organizēts visur uz planētas.

   Kādreiz Žozefs de Mestrs rakstīja par revolūcijas neizpratni. Sākumā domāja, ka revolūcija ir tikai atsevišķs notikums. Tikai vēlāk saprata, ka revolūcija un tās izraisītie pārkārtojumi ir atsevišķs laikmets. Tāds laikmets būs arī vadāmā haosa laikmets, antropoloģiskās un metafiziskās katastrofas laikmets.

   Vēsturiskā attieksme pret šo laikmetu, iespējams, izmainīsies reizē ar jaunajām zināšanām par cilvēku.

   Tā, piemēram, amerikāņu ģenētiķi ir noskaidrojuši, ka Rietumos individuālisms, bet Austrumos kolektīvisms un ģimeniskums ir saistīts ar specifiskiem gēniem. Cilvēkā ir gēns, kas regulē serotīna līmeni. Šī viela cilvēkā regulē emocijas un noskaņojumu. Šī gēna specifisks variants ir sastopams Rietumu cilvēkos, cits specifisks variants ir sastopams Austrumu cilvēkos.

   Iespējams, kādreiz ģenētika spēs sniegt arī attiecīgu skaidrojumu par vadāmā haosa tematiku.

   Taču ir sācies laikmets, kad atsevišķas valstis cīnās pret globālās valdošās grupas varu; Baltkrievija, Irāna, Sīrija, Krievija, Ķīna.

   Antikatastrofas manevri/cīņa var būt dažāda. Sabiedrība var radīt jaunas idejas, kas paver jaunas iespējas cilvēciskās enerģijas izmantošanā. Tā ir viens manevs. Otrs manevrs var būt atgriešanās pagātnē, balstoties uz vēsturiski pārbaudītu materiālu dažādu sociālo nelaimju likvidācijā.

   Apgaismības nopelns bija cilvēka suverenitāte un augsta pašapziņa. To XX gs. otrajā pusē centās sagraut, cilvēku pārvēršot par postcilvēku. Postcilvēkā dominē garīgais, morālais pagrimums, destrukcija. Arī melanholija un apātija, apzinoties nenovēršamo virzību uz nekurieni, perspektīvas trūkumu.

   Neoapgaismības mesiānistiskais patoss var radīt ikdienas dzīves mesiānistisko teoloģiju, ar viszinātāja suverēno žestu norādot dzīvei pareizo jēgu, kļūstot par vēsturisko naratīvu un garīgumu no kultūras marginālas vietas pārbīdot uz centru – nostiprinot kā kultūras centrālo elementu.

   Metafiziskā atdzimšana jeb neoapgaismība ir cilvēka garīgo fundamentālo spēju atjaunošana, mācot cilvēku pēc kaut kā censties, formulēt sev dzīves ideālus, ideālos mērķus, vēlēšanos iet kopā ar citiem cilvēkiem uz jauniem vēsturiskajiem sasniegumiem.