Mantojuma liktenis

   Raiņa mantojumu akadēmiskā formātā izdeva 70.-80.gados, pateicoties akadēmiķa Viļa Samsona iniciatīvai un gribai. Bet galvenokārt pateicoties akadēmiķa Viļa Samsona spējai adekvāti novērtēt Raiņa idejiskā un mākslinieciskā mantojuma dziļumu un nozīmību.

   Latviešu literatūrzinātniekiem par Raini nekad nav bijusi liela interese. Tiesa, visos laikos ir bijuši pseidozinātnieki, kuri kaut kādu apsvērumu vadīti puņķojās ap Raini, viņa mantojumu interpretējot savu seklo smadzeņu līmenī (Birkerts, Hausmanis, Viese, Grīnuma, Freiberga, Matīsa).

   Visos laikos Raiņa cilvēcisko personību un estētiski filosofisko mantojumu latvieši apspļaudīja un neiedomājami kropļoja. Padomju laikā krievi latviešiem neļāva spļaudīties, tāpēc latvieši varēja Raini novirzīt vienīgi savu banālo un sentimentāli primitīvo refleksiju gultnē. Taču īpaši aktīvi latviešu tumsonība attieksmē pret Raini izpaužās t.s. brīvvalstu laikā, kad latviešu mežonīgo prātu neviens nepieskata (ne vācieši, ne krievi).

   Nīčes kopotos rakstus izdeva viņa māsa.

   Hēgelis mira 1831.gada 14.decembrī. Pēc viņa nāves jau nākamajās dienās tika noorganizēta „Mirušā drauga savienība”, lai izdotu Hēgeļa darbus.

   Hēgelis nebija labs orators. Taču viņa popularitāti Berlīnes universitātē veicināja viņa lekcijas, bet nevis publikācijas.

   Interesanta ir Hēgeļu lekciju loma Prūsijas valsts darbībā. Tā, piemēram, Prūsijas kultūras ministrs izmantoja Hēgeļa lekciju konspektus, argumentējot savus politiskos lēmumus. Hēgeļa „Lekcijas par reliģisko filosofiju”, „Lekcijas par tiesību filosofiju” kalpoja politiskajiem mērķiem. Hēgelis kļuva par Prūsijas valsts oficiālo filosofu.

   Hēgeļa sieva Marija Hēgele žēlojās par subjektīvo attieksmi pret nelaiķa vīra tekstiem, kurus katrs publicēja saskaņā ar savu izpratni, tekstu īsinot, mainot kompozīciju, izdodot nepabeigtus tekstus. Galvenokārt visi publicēja lekciju konspektus. Atkārtoju: „Mirušā drauga savienība” izdeva nevis Hēgeļa sastādītos tekstus, bet lekciju konspektus.

   Saprotams, lekciju konspekti kādam lekciju kursam varēja būt vairāki, jo lekcijas klausījās un konspektēja daudzi studenti. Tāpēc pēc filosofa nāves laiku pa laikam atrada jaunus lekciju konspektus.

   Tikai 1958.gadā tika radīts „Hēgeļa arhīvs”. Valsts pirmo reizi uzņēmās filosofa darbu izdošanu. Tas notika 127 gadus pēc Hēgeļa nāves.

   Ferdinanda Sosīra klasiskais darbs „Vispārējās lingvistikas kurss” tika publicēts pēc viņa nāves, balstoties uz divu studentu lekciju konspektiem.