svētdiena, 2013. gada 8. decembris

Valstiskā impotence


   Latvijas ombudmenis 2013.gada decembra sākumā Internetā publicēja pārskatu par trūkumiem etnopolitikā, nespējot risināt nepilsoņu problēmas, mācīt latviešu valodu cittautiešiem, realizēt integrāciju.  
   Ombudsmeņa norādītie trūkumi ir veci kā šī pasaule. Proti, tik pat veci kā pēcpadomju veidojums LR. Minētie trūkumi vienmēr šeit pastāvēja un to pastāvēšanai nav redzams gals, jo to normāls risinājums būtu iespējams tikai tad, ja latviešiem būtu valstiski organizatoriskās spējas un viņi spētu nodrošināt tās funkcijas, kuras ir elementāri jānodrošina valsts pastāvēšanai. Latvieši uz to nav spējīgi. To pierāda gan pirmskara, gan pēcpadomju „valstiskuma” katastrofālā izgāšanās, kas savā laikā noslēdzās ar brīvprātīgu iestāšanos citā valstī, bet tagad noslēdzās ar iestāšanos citu valstu konfederācijā, atsacīšanos no nacionālās valūtas un turklāt vēl tautas antropoloģisko krahu.
   Latviešu dzīvi (valsti) nekad nav vadījusi saprātīga un godīga tautas elite, bet gan pirmskara „veikalnieki” (Rainis) un neizglītoti „runas vīri”, pēcpadomju aprobežotas balamutes, tumsoņas, nelieši, zagļi, blēži, neoliberālisma un postmodernisma zombēti karjeristi. Vispirms viņi piekrāpa cittautiešus, pirms AP vēlēšanām solot „nulles variantu”. Pēc tam viņi nekad neprata organizēt latviešu valodas mācīšanu un sabiedrības integrāciju, šiem uzdevumiem ārzemju fondu piešķirtos miljonus sistemātiski nozogot un savā starpā sadalot. Pēc tam viņi neprata novērst divkopienu sabiedrības izveidošanos, kas arī ļoti uzskatāmi apliecina valstiskās kompetences totālu trūkumu.
   Faktiski jau sen ir apnicis par to domāt un runāt. Savu drūmo pieredzi valsts valodas un integrācijas jomā esmu aprakstījis grāmatā „Himēriskuma nesaulē”, kas pieejama manā mājas lapā.



 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru