Latvijas ombudmenis 2013.gada
decembra sākumā Internetā publicēja pārskatu par trūkumiem etnopolitikā,
nespējot risināt nepilsoņu problēmas, mācīt latviešu valodu cittautiešiem,
realizēt integrāciju.
Ombudsmeņa norādītie trūkumi ir
veci kā šī pasaule. Proti, tik pat veci kā pēcpadomju veidojums LR. Minētie
trūkumi vienmēr šeit pastāvēja un to pastāvēšanai nav redzams gals, jo to
normāls risinājums būtu iespējams tikai tad, ja latviešiem būtu valstiski
organizatoriskās spējas un viņi spētu nodrošināt tās funkcijas, kuras ir elementāri
jānodrošina valsts pastāvēšanai. Latvieši uz to nav spējīgi. To pierāda gan
pirmskara, gan pēcpadomju „valstiskuma” katastrofālā izgāšanās, kas savā laikā
noslēdzās ar brīvprātīgu iestāšanos citā valstī, bet tagad noslēdzās ar
iestāšanos citu valstu konfederācijā, atsacīšanos no nacionālās valūtas un turklāt
vēl tautas antropoloģisko krahu.
Latviešu dzīvi (valsti) nekad nav vadījusi
saprātīga un godīga tautas elite, bet gan pirmskara „veikalnieki” (Rainis) un
neizglītoti „runas vīri”, pēcpadomju aprobežotas balamutes, tumsoņas, nelieši,
zagļi, blēži, neoliberālisma un postmodernisma zombēti karjeristi. Vispirms
viņi piekrāpa cittautiešus, pirms AP vēlēšanām solot „nulles variantu”. Pēc tam
viņi nekad neprata organizēt latviešu valodas mācīšanu un sabiedrības
integrāciju, šiem uzdevumiem ārzemju fondu piešķirtos miljonus sistemātiski nozogot
un savā starpā sadalot. Pēc tam viņi neprata novērst divkopienu sabiedrības
izveidošanos, kas arī ļoti uzskatāmi apliecina valstiskās kompetences totālu
trūkumu.
Faktiski jau sen ir apnicis par to
domāt un runāt. Savu drūmo pieredzi valsts valodas un integrācijas jomā esmu
aprakstījis grāmatā „Himēriskuma nesaulē”, kas pieejama manā mājas lapā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru