pirmdiena, 2014. gada 28. jūlijs

Ideāls



   Sociālajos procesos viena no galvenajām kategorijām ir vērtības kategorija. Vērtības formēšanās process ir sarežģīts.
   Vērtības funkcionālā būtība arī ir komplicēta. Vērtības reizē ir sabiedrības attiecīgo centienu mērķis, kā arī kritērijs un ideāls.
   Vērtību formēšanā cilvēks vairāk vai mazāk balstās uz zināmu algoritmu. Pirmajā vietā var būt ideāla fiksācija un tieksme sasniegt ideālu.
   Ideāls ir tēls. Sākotnējā instinktīvajā daļā – morāli neitrāls tēls. Tas var būt emocionāli un semantiski nenoteikts tēls.
   Ideāla intelektuālais, verbālais, semantiskais tēla noformējums rodas tad, kad sākās ceļš uz konkrētu mērķi, rodās konkrēta mērķa apziņa un tieksme katrā ziņā sasniegt konkrēto mērķi.
   Pēc tam rodas vērtības: resursu kvalitāte, nosacījumi, noteikumi konkrētā mērķa sasniegšanai, kas var novest pie ideāla,- ideāls iegūst noteiktu intelektuālo, verbālo, semantisko noformējumu. Tas kļūst konkrēts – piepildīts ar konkrētu saturu.
   Shematiski var izdalīt šādas stadijas: 1) ideāla noformēšana, 2) mērķu noteikšana, 3) līdzekļu izvēle.
   Konkrētu ideālu tipi ir visdažādākie: taisnīgas sabiedrības ideāls, politiskās darbības ideāls, morāles ideāls u.c.


svētdiena, 2014. gada 27. jūlijs

Vītols-1

Витол Эдуард Арнольдович Кандидат философских наук. В 1987 г. окончил Харьковский авиационный институт им. Н.Е.Жуковского (Национальный аэрокосмический университет Украины) по специальности «Самолетостроение». В 1987-1995 гг. занимался научно-исследовательcкими и опытно-конструкторскими разработками в рамках проекта по созданию новой авиационной техники. Преподавал философию, культурологию, экологию и концепции современного естествознания в ряде российских вузов: Санкт-Петербургская академия культуры и искусств, Ростовский государственный строительный университет, Южно-Российский гуманитарный институт. В 1997 г. в Ростовском государственном университете защитил кандидатскую диссертацию по теме «Философско-космологическая концепция глобального эволюционизма». Руководил центром «Глобальные исследования». Действительный член Российской академии прогнозирования (2004 г.), Международной академии исследований будущего (2004 г.), Международного философско-космологического общества (2006 г). Автор нескольких монографий, учебных пособий и десятков статей по проблемам эволюции планетарных и космических систем. Область интересов и специализация: проблемы формирования новой картины мира, эволюция Вселенной, прогнозирование развития глобальных планетарных структур, футурология, типологизация современного эволюционизма.
web-сайт: www.mirfuture.narod.ru

globcentr@inbox.ru

Vītols

Vēl viens latvietis, par kuru jau zināju agrāk - lasīju viņa rakstu:
Витол Эдуард Арнольдович - кандидат философских наук Действительный член Российской академии прогнозирования, Международной академии исследований будущего, Международного философско-космологического общества Область научных интересов – космология, теория познания, концепции современного естествознания, научная картина мира, общая теория эволюции

Prizma



   Mūsdienu pasaulē patērēšanas kaislību pārņemtajā sabiedrībā tagad daudzi ir aizmirsuši, ka cilvēks ir kultūras būtne; t.i., cilvēka dzīves īstenības uztveri nosaka kultūras prizma. Tas praktiski nozīmē, ka cilvēks savu darbību, uzvedību un komunikāciju organizē nevis saskaņā ar biheivioristisko shēmu (stimuls-reakcija), bet balstoties uz nemitīgu hermeneitisko procedūru, kad dzīves īstenības fakti tiek interpretēti saskaņā ar iepriekšēju jēdzienisko shēmu, bet pati šī shēma tiek rekonstruēta un koriģēta jauno dzīves faktu ietekmē. Saskarsmē ar katru dzīves reālo situāciju cilvēks reaģē saskaņā ar savu kultūras identitāti. Kultūras garīgās shēmas ir primārais cilvēka dzīves īstenības uztverē.

sestdiena, 2014. gada 26. jūlijs

Jansons

Nejauši šodien ieguvu šādu informāciju (latviešu "guglā" neko neatradu):
Janson, H[orst] W[oldemar], known as "Peter"

Date born: October 4, 1913

Place born: St Petersburg, Russia

Date died: September 30, 1982

Place died: (train between Zurich and Milan)

Renaissance sculpture specialist, chairman and professor of the department of art, New York University, 1949-1979; wrote the famous survey of art history. Janson was born to Friedrich Janson (1875-1927) and Helene Porsch (Janson) (1879-1974). His parents were of Swedish and Latvian extraction living in Russia. The family moved to Hamburg after the Russian Revolution, where Janson graduated from the Wilhelms Gymnasium in 1932. He studied at Munich and then at the new art history program at the university in Hamburg where he was a student of Erwin Panofsky. He was a part of the so-called Hamburg school of art history whose other students included William Heckscher, Lotte Brand Philip, and Klaus Hinrichsen (b. 1927) and Liselotte Müller. In 1935, at the suggestion of Panofsky, who had fled Germany in 1933 for the United States, Alfred Barr, director of the Museum of Modern Art in New York, sponsored Janson as an immigrant to the United States where he had been awarded a Charles Holtzer fellowship at Harvard University. Janson studied at Harvard between 1935-1942 under Chandler R. Post and Paul J. Sachs. He became close and lifelong friends with fellow Harvard art-history student Syndey J. Freedberg. Janson worked at the Worcester Museum of Art, Worcester, MA, 1938, while pursuing his graduate degree and then at the University of Iowa, 1938-1941. According to his son, Anthony, Janson drew the ire of the chairman of the Iowa department of art, the painter Grant Wood, for taking art students to see a Picasso show in Chicago. In 1941 he left Iowa for Washington University in St. Louis, MO, and an assistant professorship, marrying Dora Heineberg, an art-history undergraduate at Radcliffe, the same year. His Ph.D. was awarded from Harvard in 1942 on the subject of Michelozzo. His family remained in Germany during World War II, where his brother, fighting for the Nazis, was killed in 1943. During World War II, when many universities had been converted to soldier training camps, Janson lectured on physics and Russian to American soldiers in St Louis. He became a citizen in 1943. In 1946 he was appointed associate professor of art history.Janson left Missouri for New York in 1949 where he was appointed professor and chairman of the department of art at New York University. He remained chair for twenty-five years, developing the undergraduate (Washington Square) program into one of the finest in the nation. He was adjunct faculty at the Institute of Fine Arts, the graduate program at NYU, though frictions developed between the graduate faculty and Janson. He was awarded a Guggenheim fellowship for 1952-1953. That same year he published Apes and Ape Lore in the Middle Ages and the Renaissance, for which he was a recipient of the Charles Rufus Morey Prize from the College Art Association. In 1957, using the initial work of the late Jenö Lányi, Janson published a book on Donatello, The Sculpture of Donatello, which was again awarded a Morey Prize from the College Art Association. In 1959. Janson issued a book of plates of the monuments of art history, titled Key Monuments of the History of Art, to aid his undergraduates in their student of art since the availability of good personal study images was not then available. He followed this in a work co-written with his wife, Dora, with a survey of Western art, their History of Art. It grew over the years to be the best-selling textbook of any subject in the United States and, known simply as "Janson," was for years was the standard text. Janson's interests turned to nineteenth-century art in later years. In 1974 Janson delivered the Mellon lectures at the National Gallery of Art in Washington, DC on 19th-century sculpture. Together with Peter Fusco (b. 1945), he organized a show of that era sculpture for the Los Angeles County Museum of art in 1980. Janson was awarded an honorary doctorate from the Institute of Fine Arts in 1981. He was working on revisions of his Mellon lecture for a book at the time of his death on a train between Italy and Switzerland. Because Janson's appointment at NYU was primarily at the undergraduate level, he had few Ph.D. students compared to others of his profile at the University. His students (at Washington University) included Irving Lavin and Marilyn Aronberg Lavin.

Janson's work, especially his Ape lore book, show the influence of the Hamburg school/Warburg influence. The book focuses on the history of art or styles as much as it does mythological phenomenon and its manifestation in material culture. Janson 1962 History of Art was an instant best seller, contrasting it from the other predominant art-history text, Art Through the Ages by Helen Gardner, which by its numerous posthumous revisions treated art as a history of styles. Janson's book came under criticism in later years for its lack of women artists. Subsequent editions written by his son, Anthony F. Janson (b. 1943), altered this. 

piektdiena, 2014. gada 25. jūlijs

Pasaules valdība



   Kas ir „pasaules valdība”? Kas tai ir galvenais?
   „Pasaules valdība” ir ekonomikas valdība, un galvenais tai ir peļņa. Tādēļ tā propagandē liberālismu. Tādēļ tā iznīcina visas citas vērtības – garīgās kultūras, morāles, ideoloģiskās vērtības. Tādēļ tā atzīst, propagandē un atļauj pastāvēt tikai viena tipa vērtībai – liberālā tirgus vērtībai.
   „Pasaules valdība” ir transnacionālais kapitālisms. Precīzāk: transnacionālā kapitālisma menedžeris. Tas ir menedžeris, kas iznīcina nacionālo satvaru, specifiku. Nacionālais kritērijs tiek noliegts. Jebkuras valsts, sabiedrības kritērijs ir tikai viens – ekonomika. Savukārt ekonomikas kritērijs arī ir tikai viens – peļņa.


Pasaules uzskats



   Pasaules uzskats ir cilvēka metodoloģiskā pieeja saskarsmē ar ārējo un iekšējo pasauli. Tāpat kā jebkura metodoloģija, arī šī metodoloģija balstās uz noteiktiem elementiem.
   Pasaules uzskata elementus var izkārtot zināmā secībā.
   Pasaules uzskats sākās ar vērtību sistēmas elementiem: labais-ļaunais, pieļaujamais-nepieļaujamais, primārais-sekundārais, skaistais-neglītais, godīgais-negodīgais, patiesais-nepatiesais utt.
   Pēc tam veidojās garīgās kultūras matrica: morāles normas, estētiskās normas, politiskās normas, sociālās komunikācijas normas, saimnieciskās darbības normas utt.