Kolaboracionisti

Svešvārds (no fr. collaborationiste) „kolaboracionists” latviešu svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā dzimtenes nodevējs, kas sadarbojās ar okupantiem. Taču paši franči vārdu „collaboration” (sadarbība) lieto plašākā nozīmē, raksturojot sadarbību ar kaut ko sliktu un nepieņemamu. Burdjē par kolaboracionistiem sauca zinātniekus, kuri sadarbojās ar žurnālistiem, nebaidoties zaudēt idejisko (zinātnisko, akadēmisko) brīvību un sākot kalpot mediju uzspiestajai ideoloģiskajai pozīcijai. Mūsdienās mediju vara drausmīgi apdraud zinātnes iespēju saglabāt neatkarību. Mūsdienu medijiem ir izdevies savā varā pakļaut daudzus zinātniekus. Zinātnieku aprindās mediju vara ir masveidīga. Var jautāt: „Cik latviešu zinātnieku pašlaik nesadarbojās ar medijiem un ir gatavi to nekad nedarīt?”. Tas noteikti būtu retorisks jautājums. Žurnālisti ir ieinteresēti sava medija reitinga kāpinājumā. Viņi tāpēc nekautrējās izmantot visus iespējamos līdzekļus un paņēmienus. Tajā skaitā atsaukšanos uz demokrātiskumu, izmantojot zinātniekus it kā demokrātiskā zinātnisko teoriju izplatīšanā sabiedrības masās. Centieni kāpināt reitingu demokrātijas vārdā ir izteikti negodīga rīcība. Reitings ir komerciālās pasaules elements, bet nevis demokrātijas elements. Žurnālisti bieži izmanto sociologus, kuri organizē sabiedriskās domas aptaujas. Pati par sevi sabiedriskās domas aptauja ir  naiva demokrātijas deformācija un naivu demokrātisko jūtu izplatīšana savtīgos nolūkos. Sabiedriskās domas aptauja balstās uz maldīgu ieskatu it kā visiem cilvēkiem var būt viedoklis par visu kaut ko uz pasaules. Tiek uzspiesta doma it kā visi cilvēki ir spējīgi ražot viedokļus. Sabiedriskās domas aptaujas balstās uz demagoģiju it kā visi viedokļi ir svarīgi un katrs viedoklis ir svarīgs. Zinātnieku sadarbība ar žurnālistiem mūsdienās ir izvērtusies zinātnieku profesionālā nodevībā, atsakoties no savas identitātes un misijas, autonomijas un akadēmiskās brīvības. Mūsdienās mediju saimniekiem ir izdevies panākt teorētisko zināšanu, faktiski – zinātnes, angažētību. Zinātne pati pie tā ir vainīga. Rietumu inteliģence un tajā skaitā akadēmiskā inteliģence XX gs. 80. gados pati brīvprātīgi pārņēma finansu kapitālisma alkātīgo spekulantu psiholoģiju, loģiku, sociālo lomu, zinātniskajā darbībā atzīstot vienīgi tūlītēju izdevīgumu un ieviešot pat akadēmiskajā pasaulē visdažādākos reitingus, sākot ar citēšanas statistiku un beidzot ar studiju programmu reitingiem, kā arī pasniedzēju reitingiem. Rietumu akadēmisko aprindu intelektuālā uzvedība strauji pārvērtās politiskajā uzvedībā, kad galvenās intereses koncentrējās ap naudu, slavu medijos, reitingiem.

Kolektīvais

Sastopama virkne parādību, kurām var būt kolektīvs raksturs. Tās ir parādības, kuras raksturo zināmus sociālos kolektīvus. Tajā skaitā var raksturot visu tautu. Protams, tās ir abstrakti izprastas parādības, jo reāli dabā neeksistē un abstrakti summējās no atsevišķām individuālajām parādībām, kuras reāli eksistē dabā. Taču abstraktā formātā traktētās parādības var palīdzēt labāk izprast tos sociālos fenomenus, kuri uzrāda kolektīvas iezīmes. Piemēram, var palīdzēt labāk izprast tādu sociālo fenomenu kā tautas mentalitāte. No XX gs. 80.gadiem socioloģijā ir pazīstams jēdziens „kolektīvais intelekts”. Par kolektīvo intelektu un tā izpausmēm nākas runāt tajos gadījumos, kad kolektīvs (kāda sociālā vienība) atrod labāku lēmumu nekā ir labākais individuālais lēmums dotajā kolektīvā. Skaidrs, ka tas viss ir nosacīti (abstrakti). Labāko kolektīvo lēmumu noteikti arī formulē kāds konkrēts indivīds, bet nevis „kolektīvs”. Vienīgi šis individuālais lēmums var izrādīties labāks nekā citi iepriekšējie individuālie lēmumi un izraisīt ilūziju par „kolektīvā intelekta” klātbūtni vislabākā lēmuma pieņemšanā. Jēdzienu „kolektīvais intelekts” ieteica Ņūdžersijas zinātnieki. Jēdziens, domājams, vislabāk var kalpot kā metafora sabiedrības darbības atspoguļošanā. Interese par kolektīvo prātu, kolektīvo apziņu ir bijusi vienmēr. Emīls Dirkheims 1912.gadā rakstīja par cilvēka loģiskās domāšanas atkarību no sabiedrības, kas intelektuālajā ziņā ir daudz augstākā pakāpē nekā atsevišķs indivīds ar savu intelektuālo pakāpi. Herberts Velss izteicās par „pasaules smadzenēm”. Vladimirs Vernadskis ieviesa jēdzienu „noosfēra” – cilvēces prāts kosmosā. Iespējami arī tādi vairāk vai mazāk metaforiski risinājumi kā kolektīvais racionālisms, kolektīvā loģika, kolektīvais tikumiskums, kolektīvā komerciālā loģika, kolektīvā konformisma loģika, kolektīvā reitingu loģika, kolektīvo intelektuālo vērtību birža.

Sirdsapziņa

Sirdsapziņa attiecās uz emocionālo un tikumisko sfēru. Sirdsapziņa ir prāta un jūtu apvienojums tikumības vārdā. Nav vienots viedoklis par sirdsapziņas izcelsmi. Dominē divi viedokļi: 1) iedzimta īpašība un 2) kultūras (sociālās vides) attīstīta īpašība. Sirdsapziņas prakse arī nav viendabīga. Sirdsapziņas gradāciju un pielietojumu nosaka pats indivīds. Taču dziļa ietekme var būt attiecīgajā sabiedrībā valdošajai attieksmei pret sirdsapziņu; sirdsapziņas autoritāte un reputācija mēdz būt dažāda sociālajos kolektīvos. Sirdsapziņas prakse ir ļoti pamatīgi atkarīga no sabiedrībā funkcionējošām struktūrām un nostādnēm, kuras var ieinteresēt cilvēkus būt godīgiem un visu darīt saskaņā ar savu sirdsapziņu. Šīs struktūras un nostādnes ne tikai stimulē satraukumu par sirdsapziņas izmantošanu, bet arī atbalsta un kāpina šo satraukumu. Cilvēki saprot, ka viņiem ir jārīkojās maksimāli saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja tas tā nenotiks, tad sekos noteikts nosodījums. Dotās struktūras un nostādnes tradicionāli veido valsts ideoloģija, panākot sabiedrības dzīvi saskaņā ar sirdsapziņu.

Neoliberālisma agresija

Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem, kad Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Šī paaudze savu alkātību, iracionālo kapitālismu, sociālo bezatbildību un sociālo cinismu no 80.gadiem maskē ar neoliberālismu, to grandiozi zombējot pasaules sabiedrībā. Kapitālisms sevi nosauca par neoliberālismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms, jo gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni. Protams, pats galvenais ir tas, ka finansu varai izdevās panākt neoliberālisma demagoģijas apsēstu indivīdu politisko varu daudzās valstīs, kā arī savās rokās pārņemt planētas mediju sfēru. Neoliberālisma iespējas saglabāt politisko varu uzskatāmi izpaudās Francijā prezidenta vēlēšanās 2017.g.maijā. Par prezidentu kļuva tipisks neoliberālists – sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, pederasts. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Liela loma ir tādam neoliberālisma ideoloģiskajam palīgkomponentam kā postmodernismam; reāli – postmodernistiskajam obskurantismam

Laikmets

Laikmetu raksturo ne tikai tas, kas tajā notika. Laikmetu raksturo arī tas, kas tajā nenotika. Piemēram, Rietumu civilizācijas mūsdienu laikmetu spilgti raksturo tas, ka eiropeīdi atsacījās dzemdēt bērnus. Tātad laikmetā nenotika dzimstības pieaugums. Šis bēdīgais nenotikušais process ļoti spilgti raksturo mūsdienu laikmetu. Bet ne tikai laikmetu raksturo tas, kas nenotika. Arī cilvēks vairāk domā par to, kas ar viņu varēja notikt, bet nevis tik daudz domā par to, kas ar viņu ir noticis. Laikmets ir pozitīvo un negatīvo tendenču repertuārs, izdomas un muļķību repertuārs, pagātnes un nākotnes savijums, notikušā un nenotikušā konfrontācija.

Dominējošais tips

Katrā sabiedrībā un katrā laikmetā ir kāds dominējošais cilvēciskais tips, kuru ciena, atdarina, propagandē un kuru pretstata citiem cilvēciskajiem tipiem, tos kritizējot, noniecinot, necienot, izsmejot. Dominējošais tips funkcionē cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas visās sfērās: zinātnē, mākslā, saimnieciskajā darbībā, politikā, izglītībā, medicīnā, masu komunikācijas līdzekļos utt. Dominējošā cilvēciskā tipa pamatā ir noteiktas intelektuālās, izglītotības, morālās, komunikatīvās, profesionālās īpašības. Šīs īpašības attiecīgajiem indivīdiem (potenciālajiem dominējošajiem tipiem) sniedz iespēju ātri un efektīvi pielāgoties sava laika kultūras noskaņojumam. Izdzīvošana kultūrā vienmēr ir aktīva pielāgošanās noteiktam kompleksam - domāšanas tipam, noteiktai visdažādāko vērtību (estētisko, ētisko, sociālo, politisko) skalai. Šo kompleksu pamatā formē t.s. oficiālā ideoloģija. Ideoloģija sabiedrībā mainās. Tāpēc mainās arī dominējošais cilvēciskais tips. Būtiska loma ir sabiedrības reakcijai, tiekoties ar t.s. oficiālo ideoloģiju, kuru virza valdošā kārta. Piemēram, valdošās kārtas virzītā neoliberālisma ideoloģija sabiedrībā sekmē dažādu reakciju, kaut gan, protams, stingri formē noteiktu dominējošo cilvēcisko tipu – neoliberālisma fanu. Rietumu civilizācijā pašlaik neoliberālisma fans ir dominējošais cilvēciskais tips. Tas tiek pretstatīts citiem cilvēciskajiem tipiem. Valdošās kārtas oficiālā ideoloģija propagandē tikai neoliberālisma fanus. Saprotams, sabiedrības kādai daļai tas nav pieņemams. Šī sabiedrības daļa dominējošajā cilvēciskajā tipā nesaskata nekā vērtīga. Neoliberālisma fani esot slinki, infantili, pastulbi, vāji izglītoti galvenokārt jaunāko paaudžu pārstāvji, kuri cer uz vecāku un valsts palīdzību, sevi uzskata par galvenajiem uz Zemes, mēdz būt paši pederasti vai pederastu atbalstītāji. Pati lielākā nelaime ir tā, ka šodienas dominējošais tips liecina (faktiski – atgādina) par cilvēkam piemītošo iekšējo entropiju – garīgā sabrukuma tendenci. Tāpēc šodienas dominējošā cilvēciskā tipa analītikā aktuāli ir tādi jēdzieni kā degradācija, deģenerācija, debilizācija un šo procesu izteiktas dinamikas konstatācija.

Subetnoss

Prof. Pēteris Zeile: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un “latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi. Pamatetnoss vērtās subetnosā”.

Varas inteliģence

(Sakarā ar piedāvāto dalījumu 1) tautas inteliģencē un 2) varas inteliģencē.)

Varas inteliģences portretu nosaka varas inteliģences pamatbūtība – oportūnisms un konformisms. Aktuāla ir likumsakarība: jo netīrāka vara, jo netīrāka varas inteliģence. Aktuālas arī citas likumsakarības: muļķis vislabāk saprot muļķus; nelietis atzīst tikai otra nelieša nelietību u.tml. Tik tikko minētās likumsakarības visprecīzāk formulētas tautas folklorā (parunās) un izcilu personību aforismos. Mūsdienās varas inteliģences ģenēzē un funkcionēšanā milzīga loma ir medijiem, kuri savām vajadzībām (reitingiem) „uzpiarē” varas inteliģences piemērotākos eksemplārus („sabiedrībā pazīstamos cilvēkus”). Padomju laikā savām vajadzībām inteliģences piemērotākos eksemplārus „uzpiarēja” VDK. Saprotams, arī ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību. Taču bija arī citas formas. Piem., zinātniskās, profesionālās, mākslinieciskās karjeras mākslīga veicināšana. Reizē šie eksemplāri kļuva par varas inteliģences simboliem, etaloniem. Praktiski VDK „uzpiarētie” indivīdi veica divas funkcijas: demonstrēja inteliģences (visbiežāk t.s. radošās inteliģences) lojalitāti padomju varai un izpildīja VDK noteiktus slepenus uzdevumus. Varas inteliģences portreta sagatavošanā obligāti ir jāņem vērā vairāki nosacījumi: 1) jo talantīgāks cilvēks, jo idejiski patstāvīgāks cilvēks; 2) jo lielāka personība, jo mazāka šīs personības velme sadarboties ar varu; 3) jo izcilāka personība, jo mazākas izredzes no tās sagaidīt pakļautību varai, žurnālistiem, speciālajiem dienestiem, politiskajām partijām. Ne velti, piemēram, talantīgas, lielas, izcilas personības šodien atbaida žurnālistus. Mūsdienās žurnālisti komunicē tikai ar totālām niecībām, pelēcībām un viduvējībām, kurām nav nekādu cerību iegūt cieņu, apbrīnu, reputāciju attiecīgajā profesionālajā, mākslinieciskajā, zinātniskajā korporācijā. Mūsdienās žurnālistiem, plašāk – varai, nav vajadzīga tautas inteliģence – īstā inteliģence. Kas ir īsts inteliģents? Īsts inteliģents ir radītājs, radoša būtne, cilvēks, kas tiecās pēc patiesības; tas ir racionāls, konstruktīvs cilvēks; reizē arī jūtīgs, atbildīgs cilvēks; noteikti apzinīgs cilvēks un savas sirdsapziņas vergs; viņš nevairās kalpot citiem, būt apgaismotājs, atbrīvotājs, nosodītājs; īsts inteliģents ir kritiskās domāšanas adepts, oportūnisma un konformisma ienaidnieks, kā arī mietpilsonības, primitīvisma, vulgaritātes, šķebīgas sentimentalitātes ienaidnieks. Bet kas ir varas inteliģence? Varas inteliģence ir diametrāli pretēja īstai (tautas) inteliģencei. Varas inteliģence ir varas bezierunu kalpone, veidojot klerku, ierēdņu, „ekspertu”, birokrātijas, masu kultūras produkcijas autoru un tirgotāju kontingentu. Tas ir kontingents, kura galvenā bagātība ir talanta, gudrības un godīguma deficīts.

Cinisma avoti

Vienas paaudzes divu ļoti gudru cilvēku (intelektuāļu) Pjēra Burdjē (1930-2002) un Gintera Grasa (1927-2015) 1999.gada TV ierakstītajā sarunā dominē bezatbildības tēma. Runa ir par valdošās kārtas (politiķu, biznesmeņu, masu mediju īpašnieku) bezatbildību ne tikai savas valsts sabiedrības priekšā, bet visas cilvēces priekšā. Tā ir sociālā bezatbildība un cilvēciski morālā bezatbildība, kas reāli sākās, pateicoties izteikti vienaldzīgajai attieksmei pret sabiedrības vajadzībām un pret valsti kā sabiedrības aprūpētāju, aizstāvi u.tml. Abi intelektuāļi bezatbildības sākumu Rietumu civilizācijā saskata 80.gados. Viņu saruna stimulē pārdomas par cinisma avotiem. Bezatbildība iet kopsolī ar cinismu, kas, domājams, ir primārais. Cinisms (izaicinoši nicīga izturēšanās un nekaunīga savu mērķu sasniegšana ar antisociālām un amorālām metodēm) sekmē bezatbildību. Cinisms ir tikumiskā īpašība; respektīvi, mentāli dziļāka īpašība nekā bezatbildība, kas var būt cinisma sekas noteiktos apstākļos, kad atbildība netiek pakļauta stingrai kontrolei un atbildība tādējādi ātri izvēršās bezatbildībā. Cinismu realizē inteliģence, jo, manuprāt, nav vēlams lietot jēdzienu „elite” (politiskā elite, ekonomiskā elite, finansu elite, mediju elite u.tml.). Elite var būt tikai viena veida elite; proti, intelektuālā elite, sevī apvienojot intelektuālo varenību ar morāli tikumisko varenību. Elites pamats nav tikai prāts, bet arī morāle, kas izpaužās atbildībā par sava prāta risinājumiem. Cinisma pārstāvjiem pietrūkst morāli tikumiskais komponets, kas vēsturiski ne reti pietrūkst inteliģencei. To lieliski apliecina Krievijas vēsture (inteliģences fenomena autore), kad inteliģence, rupji sakot, savāra ziepes un izvairās no atbildības par savām aplamībām eksaltētajās rūpēs par tautu, valsti. Cinisms (bezatbildība) sākās, kā jau tika minēts, 80.gados. Pirms tam kapitālisma valdošā kārta izjuta zināmu atbildību pret tautu, valsti, arī cilvēci. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums par cinisma avotiem. Kāpēc 80.gados Rietumos radās cinisms un tā satelīts bezatbildība? Avoti noteikti ir vairāki: 1) demogrāfiskie apstākļi („baltās” rases izmiršana un pašsaglabāšanās instinkta uzplūdi, valdošajai kārtai (inteliģencei) atsakoties no kolektīvajām interesēm un vajadzībām); 2) parvēniju ieplūšana valdošajā kārtā finansu kapitālisma rezultātā. Kā zināms, neoliberālisma, globalizācijas fani ir finansu kapitālistu slānis (praktiski – jauna paaudze) bez morāliem principiem un sociālajām interesēm. Parvēniji ir arī sociālā darvinisma atklāti sludinātāji