Identitātes degradācija

Ar vārdu „identitāte” apzīmē sevišķumu un savdabību. Iespējama atsevišķu indivīdu identitāte, sociālo kolektīvu identitāte, kā arī cita veida identitāte. Vārdu „identitāte” piemēro tautas sevišķuma un savdabības raksturojumā. Tautas identitāte ir tautas īpašību kopums, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām. Vārdu „identitāte” lieto arī etniskā sevišķuma un savdabības raksturojumā, kā arī etniskās piederības fiksēšanai. Piemēram, nosaucot tautību kā piederību noteiktam etnosam. Problemātisks ir jautājums par identitātes stabilitāti. Tradicionāli tiek uzsvērta identitātes nemainība. Identitāte mainās, bet tas nenotiek strauji un realizējas ilgā laikā. Teiksim, etnisko identitāti (piederību tautai) cilvēks nekad nevar izmainīt. Var izmainīt tikai demonstratīvi – sevi apzināti dēvējot kā piederīgu kādai citai tautai. Sociālo kolektīvu identitāte var būt relatīvi dinamiska. Piemēram, tautas identitāte var vēsturiski mainīties. Tautas identitātes izmaiņas mēdz būt objektīvi pamatota (dialektiski veicināta) un progresīva transformācija vai degradācija, kad tauta pakāpeniski panīkst, pagrimst. Tauta laika gaitā mainās; mainās tautas demogrāfiskais apjoms, mainās tautas starptautiskā vide, mainās tautas kultūra, un tas ir normāls process. Vēsturiski nākas pārliecināties, ka ir iespējama arī tautas identitātes degradācija. Tā tas ir tajā vēsturiskajā pieredzē, kad tiekamies ar civilizāciju, impēriju, valstu bojāeju, ko sekmē tautas identitātes degradācija. Neapšaubāmi, mūsdienās Rietumu civilizācijas norieta apstākļos ir iespējama tautu identitātes degradācija. Tā var izpausties dažādi. Piemēram, tautas identitātē var degradēties attieksme pret nacionālo suverenitāti, kad tautai zūd interese saglabāt valstisko neatkarību un tauta bez morāli psiholoģiskiem pārdzīvojumiem atsakās no politiskās un ekonomiskās brīvības. Valdošais politiskais spēks, kas ir izraisījis suverenitātes zaudēšanu, tautā netiek uzskatīts par apkaunojumu un nacionālo nodevēju, bet gan par nacionālo varoni. Suverenitātes nevajadzība liecina par tautas identitātes degradācijas kritiski bīstamo pakāpi. Par tautas identitātes degradāciju var norādīt tautas dzīves jēgas, konceptu, vērtību devalvācija. Tautas identitātes degradācijas pazīme ir mīcīšanās uz vietas bez nākotnes plāniem, dzīve bez stratēģijas, kad stratēģijas vietā ir atsevišķu oligarhisko grupu savtīgās intereses. Tautas identitātes degradācijas nepatīkama izpausme ir naudas un zagšanas (visplašākajā nozīmē) pārvēršana par tautas identitātes elementu.

Nauda

Cilvēka un apkārtējās pasaules attiecībās būtisks jautājums ir cilvēka eksistenciāli nepieciešamās vajadzības un cilvēka eksistenciāli liekās vajadzības. Eksistenciāli liekās vajadzības ir vajadzības, kuru izcelsmē ir alkātība, godkārība, mantkārība. Tās ir vajadzības, bez kurām cilvēks var eksistenciāli iztikt. Cilvēka eksistenciāli liekās vajadzības stimulē tāds fenomens kā nauda. Pret naudu var izturēties kā pret narkotikām, alkoholu, kofeīnu un citām vielām, kuru lietošana kļūst vitāla nepieciešamība, jo ir iestājusies totāla atkarība no šīm vielām. Tas pilnā mērā attiecas uz naudu. Saskarsme ar naudu visbiežāk noslēdzas ar maniakālu velmi iegūt pēc iespējas vairāk naudas, kad nepastāv nekāda robeža iekārotās naudas apjomam. Pret naudu kā cilvēku nelaimi gudras personības izturas jau sen. Jau sen naudu uzskata par cilvēku paverdzinātāju. Tas cilvēcē ir masveida ieskats. Naudas reputācija ir negatīva. Nauda var paverdzināt ne tikai atsevišķus indivīdus, bet arī tautas, valstis. T.s. nacionālais kopprodukts un nemitīgā tieksme to palielināt reāli ir valsts dzīšanās pēc naudas. Reitingi šajā ziņā ir valstu sacensība naudas jomā. Naudas potenciālo lomu izmanto ideoloģijā. Tas, ko dēvē par materiālo ieinteresētību, faktiski ir naudas ieguves mērķa maskēšana, lietojot eifēmismu. Ideologi labi zina cilvēcē sastopamo negatīvo attieksmi pret naudu. Tāpēc ideoloģijā izmanto maskējošu terminoloģiju. Nauda ir cilvēku atsvešinātības avots un spēks. Nauda sēj naidu starp cilvēkiem. Nauda cilvēku atsvešina no citiem cilvēkiem. Pat no ģimenes locekļiem - brāļiem un māsām, vecākiem. Plaši ir sastopama atsvešinātība dažādos kolektīvos. Nauda ir sociālās atsvešinātības avots un spēks. Nauda cilvēkam paver iespēju izdarīt to, ko viņš nevar izdarīt, balstoties uz savām cilvēciskajām iespējām – fiziskajām, intelektuālajām, garīgajām. Teiksim, oligarhs nevar kā cilvēks fiziski pakļaut tautu. Taču viņš to var izdarīt ar naudu, uzpērkot tos spēkus, kuri var pakļaut tautu. Oligarhs var uzpirkt parlamentu, kas pieņem tautai naidīgus likumus. Oligarhs var uzpirkt valdību, kura realizē parlamentā pieņemtos likumus. Nauda var būt sava veida instruments cilvēku vērtējošā pārbaudē. Proti, ar naudas palīdzību var konstatēt, vai cilvēks ir matkārīgs, alkātīgs, vai viņš ir spējīgs piesavināties citu naudu utt. Ar naudas palīdzību var noskaidrot, cik lielā mērā cilvēks ir spējīgs saprātīgi izlietot viņam uzticēto naudu, vai viņš viņam uzticēto naudu tūlīt nepārvērtīs cilvēka eksistenciāli lieko vajadzību apmierināšanai jeb naudu izmantos cilvēku eksistenciāli nepieciešamo vajadzību nodrošināšanai.

Uzvara

Kas patiesībā savā visdziļākajā būtībā ir „viedokļu plurālisms”, dažāda veida „demokratizācija”, „politkorektums”, „postmodernisms”? Tā patiesībā ir Rietumu civilizācijas diletantu un profānu uzvara, triumfs, sociālais sasniegums, morālais panākums, garīgā komforta ieguve. Kas ir Rietumu civilizācijas diletanti un profāni? Kāda ir šo fenomenu sociālā un bioloģiskā bāze? Atbilde ir zināma. Sociālā un bioloģiskā bāze ir masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, parastais cilvēks. Citiem vārdiem sakot, sociālā un biloģiskā bāze ir „baltās” rases demogrāfiskais sprādziens 19.gadsimtā, kad jau 20. gadsimta sākumā nācās konstatēt jaunus apstākļus Eiropā un šos apstākļus nosauca par masu sabiedrību, masu kultūru, masu komunikāciju, masu cilvēku. 20.gadsimtā sākās strauja visu dzīves segmentu masovizācija, kas praktiski izpaudās primitivizācijas un degradācijas veidā. 20.gadsimtā Rietumu civilizācija pārvērtās masu civilizācijā. Viss tika pieskaņots masu vajadzībām, masu izpratnes līmenim, masu gaumei, masu morālei, masu estētikai, masu komunikācijas līdzekļiem. 20.gadsimtā varam novērot masu cilvēku emancipācijas gribu, spēku, ambīcijas. Masu cilvēki, protams, ir sociuma vairākums - majoritāte. Bet visinteresantākais ir tas, ka šajā majoritātē tagad ietilpst arī inteliģence – cilvēki ar relatīvi augstu formālo izglītību un garīgā darba veicēja statusu. Tagad majoritāte nebūt nav tikai fiziskā darba darītāji. Pie tam jāņem vērā, ka diletants un profāns principā var būt tikai garīgā darba veicējs. Tikai garīgā darba veidos ir iespējams diletantisms un profānums; respektīvi, iespējams veikt darbu bez pilnvērtīgām zināšanām, izpratnes, sagatavotības. Tikai garīgajā darbībā var būt profanācija – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana. Šoferis, apkopējs, celtnieks nevar būt profāns, jo pretējā gadījumā tūlīt iebrauks grāvī, nevis apkops, bet piedraņķos, uzmūrēs šķībi. „Baltās” rases demogrāfiskais sprādziens sekmēja masovizāciju un tajā skaitā inteliģences masovizāciju. Masovizētā inteliģence centās panākt savam zemajam intelektuālajam un profesionālajam līmenim atbilstošu dzīves kārtību, un tā to ir panākusi „viedokļu plurālisma”, dažāda veida „demokratizācijas”, „politkorektuma”, „postmodernisma” izskatā. Piemēram, „viedokļu plurālisms” dod patīkamu iespēju izteikties masovizētās inteliģences diletantiem un profāniem. „Demokratizācija” aizstāv diletantu un profānu tiesības ieņemt amatus. „Politkorektums” neļauj diletantus un profānus skaidri un gaiši nosaukt par diletantiem  un profāniem. Tas būtu nepolitkorekti. „Postmodernisms” paver iespēju ar „mākslu” nodarboties diletantiem un profāniem, kā arī masovizētajai inteliģencei ļauj neko nezināt par kultūras mantojumu, kas reāli ir tumsonības legalizācija.  

Konteksts

Mūsu analītiskā darbība tāpat kā cita veida darbība ir pamatīgi ierobežota. Varam pievērsties tikai ierobežota skaita problēmu, jautājumu, ideju risinājumam. Ja pievēršamies, teiksim, nākotnes cilvēka jeb postcilvēka analītikai, tad tas nenozīmē, ka nepastāv radniecīga problemātika citās jomās un dotais analīzes priekšmets neietilpst noteiktā kontekstā. Mūsu analītiskās refleksijas nespēj aptvert visu kultūru un kultūras virzības visas tendences, izpausmes, prognozes, perspektīvas. Cilvēks ir tā intelektuāli ieprogrammēts, ka izziņas, teoretizēšanas, filosofēšanas saturu limitē bioloģiskā daba – prāta spējas. Un prāta spējas nespēj vienlaicīgi aptvert daudz vai „visu”. Prāta spējās ietilpst attiecīgā materiāla ģeneralizācija, taču arī tā ir ierobežota – agri vai vēlu noslēdzas ar intuitīvām nojautām, bet nevis konkrētiem analītiskajiem secinājumiem. Mēs ļoti labi apzināmies holisma klātbūtni; proti, to, ka secinājumus par parādībām var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem un saistībā ar visu kontekstu, bet nevis analizējot tikai atsevišķas sastāvdaļas. Mēs to apzināmies, taču praktiski to nespējam realizēt. Nākotnes cilvēka jeb postcilvēka ģenēze visplašākajā skatījumā ir jāsaista ar cilvēces garīgās vēstures trim posmiem: 1) mitoloģisko, 2) logocentrisko un 3) iracionāli plurālistisko. Pirmajā, mitoloģiskajā, posmā valdīja cilvēka ticība pārdabiskajam un cilvēka ticība pasaulei, kurā viss ir pareizi, patiesi saskaņā ar dievu gribu. Otrajā, logocentriskajā, posmā cilvēks visu laiku tikās ar nemitīgu cīņu starp pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso. Valda prasība cilvēkam kalpot tikai pareizajam, patiesajam, kas tiek iegūts, noliedzot nepareizo, nepatieso. Valda racionālisms un īstenības reāla struktūra precīzi definētu terminu, jēdzienu, kategoriju, slēdzienu, principu, pierādījumu, teoriju, metožu, likumu formā. Trešais, iracionāli plurālistiskais, posms ir 21.gs. nākotnes cilvēka jeb postcilvēka posms. Tajā valda uzskats, ka pasaule ir situatīvu nejaušību pasaule, kurā pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso nosaka katrs pats saskaņā ar savu vajadzību un subjektīvajām interesēm. Trešajā posmā izzūd racionālisms, loģiskums, patiesība, pareizība kā cilvēka eksistenciālās ideoloģijas pamats. Logocentrimu degradē neoliberālisms, plurālisma fetišizēšana, politkorektums, „uzskatu brīvība” u.tml. 21.gs. nākotnes cilvēka jeb postcilvēka apziņas tips pilnā mērā ir adekvāts trešā, iracionāli plurālistiskā, posma garam cilvēces esamībā. Faktiski vairs nevar būt runa par cilvēces esamību, bet gan nākas samierināties ar cilvēces esamības transformāciju postcilvēces esamībā.