Jautājums

   Jautājums ir šāds: „Vai postcilvēkiem būs sava zinātne?”. Atbilde ir šāda: „Nevis būs, bet jau ir sava zinātne! Uz Latvijas postcilvēku grandiozo kontingentu tas attiecās pilnā mērā.”

   Citāts: „„Punctum” ir interneta žurnāls, kas veltīts literatūras un filosofijas aktualitātēm, vēsturei un savstarpējam dialogam. Kopš savas darbības sākuma – 2014. gada pavasara – žurnālā publicēti aptuveni 300 teksti, kurus veidojuši virkne pašmāju rakstnieku, kritiķu, tulkotāju, filosofu un citu humanitāro zinātņu pētnieku. „Punctum” aktīvi un analītiski sekojis līdzi literatūras un filosofijas notikumiem, kļūstot par kvalitatīvāko šo nozaru informācijas avotu interneta vidē. Tāpat žurnāls pievērsis uzmanību arī norisēm mākslā un sabiedrībā”.

   Postcilvēku klātbūtni nav grūti konstatēt. Piemēram, šajā gadījumā pietiek ar to, ka interneta žurnāla autori nezina, ka filosofija nav zinātne un nav arī humanitārā zinātne („filosofu un citu humanitāro zinātņu pētnieku”). Postcilvēku portretā noteikti ietilpst arī slimīga pašpārliecinātība („kļūstot par kvalitatīvāko šo nozaru informācijas avotu interneta vidē”).

Uvertīra

   Rietumeiropas un Austrumeiropas cilvēcisko padibeņu sinhronizācijai bija zināma priekšspēle, sagatavojot ģenētisko augsni cilvēcisko atkritumu perspektīvām sociāli politiskajos procesos. Daļēji priekšspēle bija kopīga, daļēji atšķirīga abām Eiropas mentālās kartes daļām. Kopīgais bija aristokrātijas iznīcināšana fiziskā veidā un politiskā veidā, kā tas bija Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju rezultātā. Austrumeiropā aristokrātiju centās fiziski iznīcināt tajās zemēs, kurās tā bija vēsturiski izveidojusies.

   Atšķirīgais ir saistīts ar tautu vispārējo attīstību – civilizētības un kultūras attīstību. Rietumeiropā tautu vispārējā attīstība bija ilgusi gadu tūkstošiem. Austrumeiropas tautas pa lielākajai daļai ir jaunas tautas. Tās pieņēma kristietību apmēram 1000 gadus vēlāk nekā rietumeiropieši. Jauno tautu morālā un intelektuālā kapacitāte nevar būt tāda, kāda tā var būt senām tautām, ģenerējot plašu un dziļu inteliģences un intelektuāļu slāni, kas vienmēr ir attiecīgās tautas morālais un intelektuālais garants.

   Latviešu tauta izrādījās ļoti piemērota gan ģeopolitiskajai diktatūrai, gan „perestroikai”, spējot nodrošināt morālo un intelektuālo atbalstu, kā arī kadru neizsmeļamu kontingentu gan amerikāņiem, gan krievu komunistu odiozajai elitei. Latviešu vispārējās attīstības līmenis izrādījās adekvāts abiem procesiem. Valsts politiskā neatkarība un nacionālā suverenitāte, godīgums un taisnīgums, tiesiskums un cilvēciskums latviešiem izrādījās tukša skaņa. Noteikti tai latviešu daļai, kura sevi sauc par inteliģenci. Toties tukša skaņa nav ZBS kaislībām. Zagšanas, Blēdību un Stulbuma kaislībām.

Sinhronizācija

   „Perestroika” bijušajās padomju republikās un tajā skaitā Latvijā izvirzīja padibenes, kuras aizslaucīja godu, cieņu, taisnīgumu, tiesiskumu, izglītotību, garīgumu, zinātniskumu. „Perestroikas” stratēģisko plānu realizācijai bija vajadzīgi cilvēki bez principiem, cilvēki bez ideāliem, cilvēki ar patoloģisku mantkārību, cilvēki ar visdažādākā tipa nodevības gēnu – tautas, valsts suverenitātes nodevības gēnu. „Perestroikai” traucēja gudri un godīgi cilvēki, jo „perestroikas” patiesā jēga bija iracionāla un unikāli negodīga – valsts un tautas apzināta sagraušana, lai piepildītu savu vēderu un kabatas. „Perestroika” bij cilvēces vēsturē nesastapta nacionālā nodevība – iracionāli postmodernistiska nodevība. „Porestroikai” nebija vajadzīgs ne valstiskās suverenitātes gars, ne intelektuālās suverenitātes gars, ne morālās suverenitātes gars. „Perestroika” bija fundamentālistisks postmodernistisks terorisms, kuru realizēja izteikti amorālas padibenes.

   „Perestroikas” padibenes tipoloģiski sasaucās ar Rietumeiropas politiskajām padibenēm, kuras bija atlasījis, filtrējis un virzījis ģeokrātiskais valstiskums – ASV ģeopolitiskā diktatūra Rietumeiropā pēc II Pasaules kara. Šī diktatūra tāpat kā „perestroika” varēja balstīties vienīgi uz morālajām un intelektuālajām padibenēm, kuras bija ar mieru kalpot amerikāņu interesēm. Šī kalpošana balstījās uz nacionālo nodevību, savas tautas interešu neievērošanu, uzpērkamību ar naudu un amatiem. Amerikāņiem izdevās atlasīt katrā Rietumeiropas zemē tās padibenes, kuras bija elementāri piemērotas politiskajai divkosībai, meliem, iracionālām konstrukcijām. Rietumeiropā radās politiķu slānis ar melnu harismu – tautas un valsts nodevēju harismu, mantkārīgu un garīgi aprobežotu tipu harismu.

   Tāpēc var teikt, ka mūsdienu eiropeiskā dzīve pamatā ir atkarīga no ASV ģeopolitiskās diktatūras ģenerēto Rietumeiropas cilvēcisko padibeņu un PSRS krievu politiskās elites visbezjēdzīgākās grupas noorganizētās „perestroikas” ģenerēto cilvēcisko padibeņu vēsturiskās sinhronizācijas. Arī eiropeīdu rases nākotne ir atkarīga no šīs sinhronizācijas, kura nodrošina tipoloģiski ļoti līdzīgu morālo un intelektuālo atmosfēru visā subkontinentā.

Jaunā reliģija

   Rietumu jaunā reliģija ir atmosfēras globālā sasilšana. Jaunās reliģijas pamatā ir atmosfēras globālās sasilšanas teorija. Atmosfēra sasilstot cilvēku darbības rezultātā. Lai to nepieļautu, jāiegulda nauda un jāveic dažādi ražošanas tehnoloģiskie pasākumi, lai apturētu atmosfēras sasilšanu. Valstu uzdevumus fiksē dokumentā, ko sauc par protokolu. Jaunākais dokuments – Parīzes protokols, ko pieņēma 2015.gada decembrī Parīzē daudzu valstu pārstāvju konferencē. Globālās sasilšanas teorija ir politiskais un morālais imperatīvs visai cilvēcei kā ilglaicīgas stratēģijas iegansts.

   Taču viss nav gājis gludi. Aukstās ziemas ASV un citur piespieda mainīt terminoloģiju. Tagad vairs nerunā par atmosfēras sasilšanu, bet par klimata izmaiņas problēmām.

   Saprotams, zinātnes spriedumi netiek ņemti vērā, operējot ar milzīgajām summām klimata izmaiņu problemātikas risināšanā.

   Planētu faktiski gaida nevis sasilšana, bet aukstums. Zinātnieki zina, ka XXI gs. 20.gados sāksies jauns Saules cikls – 25.cikls. Tas būs līdzīgs 23.ciklam, kas bija no XVI gs.beigām līdz XIX gs. sākumam. 23.ciklu sauc par mazo ledus laikmetu.

   Zinātne vēl zina par planētas pārkārtošanos, kas notiek reizi 12,4-13 tūkst. gados. Pārkārtošanās ilgst 250-300 gadus. Mēs pašlaik dzīvojam pārkārtošanās periodā.

   Taču zinātne nebūt visu var izskaidrot. Nav zināms, kāpēc aizvadītajos 30 gados ir bijušas daudzas zemestrīces; to skaits ir puse no visām zemestrīcēm pēdējos 1000 gados.

   Vēl nesen Kaspijas jūras ūdens līmeņa pazemināšanos izskaidroja kā cilvēka darbības rezultātu. Taču tas bija aplams izskaidrojums. Ūdens līmenis pazeminājās dabas pārmaiņu rezultātā. Pēc kāda laika līmenis atgriezās agrākajā pakāpē „pats no sevis”.

Iniciatīva

   „Prihvatizācija” ģenerēja cilvēkus, kuri ir ieinteresēti ekonomiskajās un finansu mahinācijās, monopolizācijā, korupcijā, valsts paternālismā, mazā un vidējā biznesa nepieļaušanā.

   Sociālisma lielākā nelaime bija cilvēka iniciatīvas apspiešana. Privātā iniciatīva tika pieļauta vienīgi valsts labā, bet nevis cilvēka paša labā. Valsts visu gribēja pati izlemt un cilvēkiem bija jāpakļaujās valsts lēmumiem.

   Austrumeiropā tagad kapitālismā privātā iniciatīva tiek apspiesta vēl vairāk nekā sociālismā. To dara ne tikai valsts, bet arī oligarhi, biznesmeņi-monopolisti. Valsts likteni nosaka tie, kuriem patiesībā valsts nemaz neinteresē. Viņiem interesē tikai sava labklājība.

Papildinājums

esejai „Civilizētā barbarisma skatījums. Vienlīdzības himēriskā dekorācija”

v  Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kas ir vienlīdzība. Sociālajā sfērā vienlīdzība vienmēr ir labākā nobīdīšana perifērijā. Vienlīdzības politikā visvairāk cieš talantīgākie, radošākie, gudrākie, apdāvinātākie, profesionālākie utt. Vienlīdzības politiku izbauda pedagogi. Viņi labi zina, kas notiek klasē vienlīdzības politikas realizācijā. Klasē skolotājs  strādā ar atpalicējiem. Labākie garlaikojās un pakāpeniski degradējās – zaudē interesi par priekšmetu, par mācībām vispār. Viņos mazinās centība, zināšanu alkas, savas vērtības pašapziņa.

v  Literatūrā (kulturoloģiskajā esejistikā) var lasīt par kādu nepatīkamu Rietumu tradīciju. Rietumos vienmēr barbari asimilē civilizētos. Ja rodās barbaru un civilizēto konfrontācija, tad uzvar barbari. Viņi asimilē civilizētos. Tātad civilizētie iet bojā savā sākotnējā kvalitātē. Viņi degradējās līdz barbaru līmenim. Tāda tradīcija neesot Austrumos (Ķīnā). Tur viss notiek pretējā virzienā – civilizētie savā vidē asimilē barbarus.

v  Darba dalīšana starp sievietēm un vīriešiem ir ģenētiski determinēta. Tā tas ir arī dzīvniekiem. Šajā ziņā starp dzīvniekiem un cilvēkiem nav nekādu atšķirību. Zinātne būtiski koriģē diskursu par sievietes un vīrieša profesionālo līdzvērtību. Katram dzimumam ir ģenētiski fiksēta profesionālā sfēra. Attiecīgajam dzimumam visoptimālākā sfēra.

v  Visjaunāko laiku lielākie zinātniskie ieguvumi: cilvēka un šimpanzes genoma kartes, atmiņas vadīšana, emociju vadīšana, novecošanas procesu vadīšana.

v  Nākotnes plāni: kaitīgo gēnu likvidācija. Tātad ģenētisko slimību likvidācija.

v  Mūsdienu cilvēku smadzeņu apjoms ir 900-2000 kubikcentimetri.

v  Cilvēki viens no otra būtiski atširās pat vistradicionālākajās sabiedrībās; vieni ir līderi, labi amatnieki, mīl tirgoties; vieni dzīvo savā būdā, daudz nedomājot par sevi un savu statusu kopienā; viņiem neinteresē padarītā darba vērtība.

v  Jēdziens „sociobioloģija” no 1975.gada, kad ASV iznāca tāda nosaukuma E.Vilsona grāmata. Tā izraisīja dzīvas diskusijas. Vilsona sociobioloģija māca sekojošo: sociālās uzvedības katrai formai ir ģenētisks pamats, kas liek indivīdam rīkoties tā, lai nodrosinātu panākumus sev un līdzcilvēkiem (kolektīvam). Strīdīgs ir jautājums, kam evolūcijā ir lielāka nozīme – altruismam jeb egoismam.

v  Cilvēkam ir 1) refleksijas un  2) sirdsapziņa – spēja izmantot kategorijas „labais” un „ļaunais”. Sirdsapziņai ir divi tipi: 1) kompromisu starp labo un ļauno uzskata par labu lēmumu; 2) kompromisu starp labo un ļauno uzskata par sliktu lēmumu. Pirmajā gadījumā cilvēki tiecas panākt kompromisu un nekaunās par kompromisu. Otrajā gadījumā cilvēki par katru cenu vēlas panākt savu uzvaru un nepieļaut kompromisu. Viņi kaunās par kompromisu.

v  Karls Šmits (1888-1985): „Kas runā par „cilvēci”, tas pieļauj kļūdu”.

v  Egalitārisms (vienlīdzības prasība) noliedz jebkādas attīstības iespējas. Aina ir ne tikai jocīga, bet arī idiotiska. Eiropā lepojamies ar Eiropas kultūru daudzveidību, taču kaunamies par etnisko daudzveidību. Noklusējam etnisko daudzveidību, bez kuras nav iespējama kultūru daudzveidība. Egalitārisms ir intelektuālais mēris.

v  Cilvēki ir ģenētiski dažādi. Bioloģiskā vienlīdzība izslēdz evolūcijas iespējas.

v  Smadzeņu morfoloģiskā attīstība ir tieši saistīta ar intelektuālo koeficientu, kas savukārt nosaka uzvedības specifiku un attiecīgā indivīda civilizētības potenciālu.

v  Zinātne ir lietas kursā par gēniem, kuri atbild par intelektu. Šo gēnu izplatība Āfrikā ir daudz mazāka nekā Āzijā un Eiropā. Tas atsaucās uz antropoloģisko konspiroloģiju.

v  18 no 23 hromosomām cilvēkam ir identiskas ar orangutana, gorillas, šimpanzes hromosomām.

v  Meli ir šādi: gēni viesiem ir vienādi, visu rasu cilvēkiem gēni ir vienādi; atšķirības dzīves līmenī veicina vide, slikta izglītība, apspiestība, verdzība, slikts ēdiens, nabadzība, balto cilvēku rasisms. ANO deklarācijā 1950.gadā „Statement of Race” teikts, ka intelekta ziņā rasu atšķirības nav konstatējamas; tie bija meli.

v  1884.gadā kādā britu muzejā ekspozīcijā galvaskausi bija salikti tā, lai parādītu rasu atšķirības planētas dažādās vietās; Rietumos jau sen nav iespējama tāda ekspozīcija.

v  1978.gadā pirms lekcijas Vilsonu ar ūdeni aplēja „International Committee Against Racism” fanāti. Viņa lekcija bija veltīta sociobioloģijai. Zinātniekam fiziski uzbruka par viņa pareizajiem uzskatiem. Rietumos tas pēc II Pasaules kara bija pirmo reizi. Tā domā pats Vilsons, kurš ar slapju galvu toreiz nolasīja referātu.

v  Padomju zinātne arī uzskatīja, ka sociālā vide formē cilvēka bioloģiskās īpašības. PSRS bija zinātnieki, kuri varēja pierādīt tādas pieejas aplamību.

v  Eiropas paradokss: valodas un izcelsmes ziņā ārieši, reliģijas ziņā – semīti. To pēdējo reizi drīkstēja skaļi teikt XIX gs. Pēcāk to nedrīkstēja skaļi teikt. Arī tagad nedrīkst.

v  Platona akadēmiju likvidēja 529.gadā; pēc tam sāka valdīt klerikāļu izglītība; visi ticēja Vecajā Derībā aprakstītajai cilvēces vēsturei: pasaule tika radīta 5508.gadus pirms Kristus dzimšanas, senebreju valoda ir visvecākā valoda, bet grieķu, latīņu, persiešu valoda ir izkropļojumi.

v  Reliģiskie priekšstati cilvēkiem mainās reizē ar viņu bioloģisko evolūciju, noejot ceļu no fetišisma, animisma līdz mitoloģijai un teoloģijai; Gēte: „Kāds cilvēks, tāds viņa Dievs”; Luters: „Kāda sirds, tāds Dievs”. Šopenhauers: „Nevis Dievs radīja pasauli, bet kosmoss to radīja”.

v  Mēdz būt tautas, kurām Dievs ir mīlestība, kā arī tādas tautas, kurām Dievs ir taisnīgums.

v  XX gs. sākumā modē bija izteikties, ka katrai kultūrai ir sava dvēsele un sava aura.

v  Jēdziens „rase” no 1684.gada. To ieviesa franču etnogrāfs Fransua Bernjē (1620-1688).

v  Līdz XIX gs.kultūra un rase netika saistīta. Kultūru uzlūkoja kā Dieva dāvanu.

v  Rasu klasifikāciju (tipoloģiju) pirmais ierosināja J.Denikers (Josepp Deniker, 1852-1918). Tas notika 1900.gadā, kad iznāca viņa slavenā grāmata „Cilvēces rases”. Viņš ir autors jēdzieniem „antropoloģiskais tips”, „nordiskā rase”. Viņa definīcija: „Rase ir vienota cilvēku grupa, kura atšķiras no citām grupām fizisko pazīmju un psihisko īpašību ziņā, un vienmēr rada tikai sev līdzīgus”.

v  Vārds „rasisms” ir žurnālistu izdomājums no 1932.gada. Vārdam nav nekā kopēja ar zinātni.

v  Rasu teorija, rasu pētījumi, rasu domāšana ļoti intensīvi attīstījās Vācijas zinātnē XIX gs.otrajā pusē. Tāpēc rasu problemātika nonāca arī vācu politiķu uzmanības lokā, sākot ar ķeizaru un beidzot ar fīreru. Radās bioloģiskā domāšana cilvēku, etnosu un rasu interpretācijā. Šī domāšana balstās uz citām vērtībām nekā tā humānistiski abstraktā domāšana, kas ieviesās no Apgaismības laikmeta. Bioloģiskā domāšana nosacīja antropologu, anatomu, mediķu, psihologu, psihiatru, neirologu, lingvistu, arheologu, paleontologu, etnogrāfu, vēsturnieku darbību. Esamība tika skatīta, balstoties uz rases fizisko realitāti; radās jauns pasaules uzskats; rasu teorija izmainīja vēsturisko skatījumu tikpat lielā mērā kā Kopernika teorija izmainīja priekšstatu par Saules sistēmu.

v  Cilvēcisko biotipu spēja radīt kultūru ir visiem, taču pati viņu radītā kultūra ir dažāda.

v  Eiropas kultūru autori – gargalvainie zilacainie blondīni.

v  Žozefs Artjurs de Gobino (1818-1882): „Jo tīrāka rase, jo mazāk ievainojama ir tās sociālā bāze”.

v  XIX gs. beigās Vācijā tika nodibināta „Gobino biedrība”.

v  Anglis H.S.Čemberlens (1855-1927) bija ļoti slavens Vācijā ar savu rases teoriju. Daudzi lasīja viņa divsējumu grāmatu „XIX gadsimta pamati” (1899).

v  Tacits rakstīja, ka ģermāņi nekad nemaisīja asinis ar citiem. No Tacita jēdzienu „ģermāņi” pārņēma Čemberlens. Viņš neslēpa, ka nekad nav bijušas tautas, kuras sevi sauca par ģermāņiem. Čemberlens nelietoja jēdzienus „indoeiropieši”, „ārieši”, jo tie ir pārāk neskaidri un samāksloti. Čemberlena ieskatā Eiropas nākotne būs atkarīga no ķeltu-ģermāņu-slāvu savienības. Ar Čemberlenu konsultējās ķeizars Vilhelms II.

v  XX gs. sākumā rasu teorētiķi paši tika kritiski galā ar tādiem zinātniski nekorektiem jēdzieniem kā „ģermāņu rase”, „teitoņu rase”, „slāvu rase”, „ārieši”, „semīti”. Tolaik ieviesās jēdziens „nordiskā rase”; tā esot ziemeļeiropiešu rase: augumā varena, gargalvaini, zilacaini, blondīni. Padomju zinātne arī piekrita nordiskās rases bioloģiskajai esamībai Eirāzijā.

v  Latviešu zinātniece Rita Grāvere ir pamatojusi baltu-slāvu kopību Centrālajā Eiropā.

v  Apmēram 20 000 gadus Eiropā neandertālieši dzīvoja kopā ar cilvēkiem.

v  Apšķirības starp rasēm no 4% līdz 34%.

  

 

Kapitālisma sīkumi

   Valstiskā apziņa sabrūk, ja valstij nav stratēģiskais mērķis un tas neatspoguļojās ideoloģijā. Izglītības un zinātnes autoritāte sabrūk, ja asistents mēnesī saņem 13 000 rbļ., bet rektors 1 300 000 rbļ. Tādā valstī cilvēki strādā sociālistiski, bet labumus sadala kapitālistiski. Tādā valstī ir liberāli oligarhiskais modelis. Japānā ir valsts plānošana, ar ko cilvēkus šausmina neoliberāļi. Japānā valsts indikatīvā plānošana ir 2000 pozīcijās. Katrā ekonomikas mācību grāmatā ir ierakstīts, ka rūpniecība izdzīvo, ja banku kredītiem ir ne vairāk kā 12%, bet augsti tehnoloģisko procesu kreditēšana ir 3-4%. PSRS skolēni starptautiskajos reitingos bija 1.-5.vietā fizikā un matemātikā. Tagad Krievijas skolēni ir 37.vietā fizikā un 34.vietā matemātikā. Ķīnā zinātni radīja 20 gados, izmantojot PSRS organizātorisko pieredzi.

Izglītotība

   Zināšanas veicina skumjas. Skumjas par savu nezināšanu. Jo lielākas zināšanas, jo stiprāka kļūst atskarsme par zināšanu nepietiekamību. Daudz zinot, saprotam, ka zinām maz. Nespējam joprojām atbildēt uz daudziem jautājumiem. Tas vairo skumjas. Skumjas pāraug neticībā iespējai visu zināt vai zināt gandrīz visu. Var rasties mazvērtības komplekss.

   Zināšanu pamatā ir izglītotība. Izglītotība rada problēmas: pārspīlētas prasības sev, savai tautai, kultūrai. Izglītotība paplašina salīdzināšanas perspektīvas. Izglītotība sniedz zināšanas ne tikai par savu tautu un savu kultūru, bet arī par citām tautām un citām kultūrām. Tas ir gan labi, gan slikti. Labi ir tas, ka palielinās zināšanu apjoms un zināšanu daudzveidība. Slikti ir tas, ka rodas salīdzināšanas iespējas. Jā, tas ir slikti, ka varam savu tautu un savu kultūru salīdzināt ar citām tautām un citām kultūrām. Slikti ir tāpēc, ka salīdzinājumi vairo pašpārmetumus. Ja nav salīdzināšanas iespējas, tad nav pašpārmetumu par savām nepilnībām, atpalicību, neattīstību.

   Salīdzinājumi sekmē emocionālo aberāciju – novirzi no normas. Salīdzinājumi (zināšanas par citiem) pāraug traģēdijā, šokā, dusmās par savas tautas un savas kultūras nepietiekamo līmeni. Salīdzinājumi sagrauj ilūzijas par savējiem. Ilūziju sabrukums izraisa sāpīgus pārdzīvojumus, apvainojumus, nosodījumu. Ar šausmām saprotam, ka līdz šim mūsu izglītotība ir šāvusi ar erudīcijas tukšām patronām. Uzskatījām, ka savās zināšanās esam stipri un labi sagatavoti. Taču salīdzinājumi to neapstiprina un sagrauj mūsu pašpārliecinātību.

  

 

1917-2017

   - Skaitļu salikumam „1917-2017” ir maģiska aura. Minētajos simts gados ir izveidojies burvju loks, apstākļu un parādību virkne, no kuras nevar izkļūt un atbrīvoties bez zināmām šausmām par pagātni un tikpat zināmām šausmām par nākotni. Skaitļu salikumā „1917-2017” ietilpst visdažādākie fakti. Katram no tiem ir noteikta loma aizvadīto 100 gadu notikumu un parādību kopējā kontekstā. Tas attiecas arī uz šajā tekstā iekļauto epizodisko materiālu.

   - Liberāļu politiku un ideoloģiju krievu tauta un arī latviešu tauta nekad nav īsti sapratusi. Abas minētās tautas vienmēr ir vēlējušās īpašu pārvaldi. Praktiski – autoritāru pārvaldi. Iespējams, šī politiskā velme tautu apziņā ir intuitīvi stihiska, apzinoties savu nespēju politiski normāli eksistēt citā pārvaldes formā. Aizvadītie 100 gadi ir uzskatāmi apliecinājuši tautu nespēju eksistēt saskaņā ar liberālisma noteikumiem.

   - I Pasaules kara laikā frontē krita daudzi jaunieši no aristokrātiskām ģimenēm. Tas sāpīgi atsaucās uz eiropiešu ģenētisko nākotni. Kā zināms, pēc „1917” Austrumeiropā sākās aristokrātijas apzināta iznīcināšana, kas eiropiešu ģenētisko bāzi sadragāja pilnā mērā. Protams, uz latviešiem tas neattiecās. Uz latviešiem tas attiecās vienīgi tajā ziņā, ka citās tautās (vācu, krievu, poļu) izzuda augsti attīstītu cilvēku kārta, kuras sociālās misijas izpratnē ietilpa atziņa par nepieciešamību aktīvi iesaistīties mazāk attīstīto tautu apgaismošanā un audzināšanā. Tas, ko nozīmē tik tikko minēto procesu trūkums, ļoti labi ir redzams latviešu tautas pastāvēšanas „1917-2017” posmā. Bez apgaismošanas un audzināšanas savvaļā palaistā latviešu tauta degradējās šausmīgā ātrumā un šausmīgā veidā. Tautas vērtība, var pat teikt – neatgriezeniski,  noslīdēja zem kritiskās robežas. Tautas visaptverošā nevērtība vairs nav drūma hipotēze, bet gan objektīvs fakts. Tautas neglābjamā nevērtība vairs nav tikai viena etnosa (vācu) nacistiski orientētās elites konstatācija, bet jau ir kļuvusi starptautiskās elites klusa konstatācija.

   - Krievijas attiecībās ar ASV „1917-2017” faktiski vienmēr galvenais jautājums bija ebreju jautājums. Tā tas ir arī pašlaik. Tā tas bija XX gs. sākumā. Tā tas turpinājās PSRS periodā. Mainījās vienīgi ebreju prasības, sākot no vēlēšanās atstāt PSRS un beidzot ar etniski tradicionālo velmi pārvaldīt valsts finansu un citus resursus.

   - „1917” vēsturiskajos notikumos vienīgi krievu sociālisti savai valstij vēlēja ļaunu un priecājās par Krievijas zaudējumiem I Pasaules karā. Viņi vēlējās valsti novest līdz sabrukumam, lai paši nāktu pie varas. No latviešu sociālistiem Rainis bija izņēmums. Viņam pirmajā vietā bija Latvijas intereses, bet nevis partijas intereses. Tāpēc viņu latvieši tā nemīl un neciena. Tāpēc latvieši viņu zemiski piekrāpa prezidenta vēlēšanās.

   - Krievijas impērijā „1917” laikā masu komunikācijas galvenais līdzeklis bija laikraksti. Taču laikraksti masu komunikācijas līdzeklis bija nosacīti, jo Krievijā valdīja analfabētisms – lasīt prata tikai 10% iedzīvotāju. Tāpēc tauta neorientējās politikā, vēsturē, ģeogrāfijā. Neviens no „tautas” nezināja, kas ir serbi, slāvi.

   - Ļeņina naudas lietas pārzināja Izrails Gelfands (pseidonīms Aleksandrs Parvuss, 1869-1924). Savukārt Parvuss sadarbojās ar Vācijas Ārlietu ministrijas speciālo politisko nodaļu, kas vadīja „procesu”, deva naudu un izstrādāja plānu Krievijas sagraušanai ar boļševiku palīdzību.

   - Latviešu strēlnieku pulki karoja kopā ar Sibīrijas pulkiem 12.armijā. Mūsdienās vēsturnieki raksta par latviešu strēlnieku pulku niecīgo efektivitāti Latvijas aizstāvēšanā. Šī niecīgā efektivitāte bija redzama jau kara gados. Tāpēc igauņi atsacījās veidot savus pulkus, jo redzēja latviešu niecīgās iespējas.

   - Vācija un Austroungārija par spīti Krievijai 1916.gada 5.novembrī izveidoja Polijas valsti un poļu armiju.

   - Februāra revolūciju neviens nenojauta. Valsts Dome strādāja, ārēji viss bija mierīgi. Tomēr pēkšņi impērija sabruka. Tā februāra radikālos notikumus raksturo Mihails Radzjanko, Vladimirs Nabokovs. Valstī bads nebija, algas izmaksāja. Taču bija dziļš naids starp frontiniekiem un rezervistiem.

   - Krievijā „1917” dienās visi apsveica jauno varu, kuras pārstāvju uzvārdus neviens nezināja.    

   - Imperators atsacījās no troņa 1917.gada 2.martā. Nākamajā dienā, piektdienā 3.martā, viņš dienasgrāmatā ierakstīja: „Gulēju cieši un ilgi. Atmodos tālu aiz Dvinskas. Diena bija saulaina un salīga. Runāju ar savējiem par vakardienu. Lasīju daudz par Jūliju Cēzaru”. Savukārt ceturtdienā (2.martā) imperators dienasgrāmatā ierakstīja: „Visapkārt nodevība un gļēvulība, un krāpšanās!”.

   - Pagaidu valdības populārākais arguments bija „Mūs izvēlējās krievu revolūcija”.

   - Pēc boļševiku apvērsuma Smoļniju un vēlāk Kremli apsargāja latviešu strēlnieki.

   - Cara un viņa ģimenes nošaušanā Jekaterinburgā 1918.gada 17.jūlijā piedalījās 12 cilvēki. 6-7 no viņiem tika saukti par „latviešiem”, no kuriem 5 cilvēki runāja vācu valodā.

   - Rīgas sargāšanā Bermonta uzbrukuma laikā piedalījās no krievu kara gūstekņiem izveidotas vienības. Rīgas jūras līcī reidā stāvēja franču karakuģi un angļu karakuģi „Dragon” un „Ventureus”. Ar lielgabaliem šāva uz bermontiešiem gan franču, gan angļu karakuģi. Rīgas aizstāvēšanā visu izšķīra angļu virsnieka Alfrēda Berta rīcība.

   - Angļu ģenerālis sērs Alfrēds Berts pēc aiziešanas pensijā izveidoja biedrību „Friends of Latvia”. Pirms II Pasaules kara viņš viesojās Latvijā. Taču latviešu politiskā elite par viņu neinteresējās. Valsts galvenie sargi gribēja būt paši latvieši. Baltvācu kritizētā latviešu nepateicība spilgti izpaudās arī pēc „1917”. Mūsdienās latvieši A.Berta un citu tautu pārstāvju būtisko līdzdalību LR vēsturē vispār ignorē. Faktiski – nemaz nezina, jo latviešu vēsturnieki LR vēsturi vienmēr ir sacerējuši ļoti kroplīgi.

   - 1934.gada 1.decembrī nošāva Sergeju Kirovu. To izdarīja Leonīds Nikolajevs, kura sieva bija latviete Milda Draule.

   - 1940.gada aprīļa sākumā J.Balodis tika atcelts no kara ministra amata.

  

 

Rases gramatika un biogramma

   Atšķirības starp rasēm jau apzinājās Č.Darvins. Cilvēki neapšaubāmi atšķirības konstatēja jau sen no tā laika, kad bija reāli iespējams tās novērot dzīvē. Rasu antropoloģiskās atšķirības atsaucās uz kultūru. Tātad atsaucās dzīves sociālajos, politiskajos, reliģiskajos, saimnieciskajos un citos procesos. Var teikt, ka organismu attīstības bioloģiskais kodols ir atšķirības. Cilvēka evolūcijā pastāv saistība starp bioloģiskajiem un sociāli kulturoloģiskajiem faktoriem.

   Evolūcijas antropoloģija ir jauna zinātne. Tā balstās uz trim postulātiem: 1) iedzimtību, 2) cīņu par eksistenci un 3) dabisko izlasi.

   Cilvēks neatbrīvojās no galvenajiem uzvedības modiem – substancionālajām īpašībām. Cilvēks paliek „plēsīgs zvērs”, sākot ar barības ieguvi un beidzot ar valsts pārvaldīšanu. Taču vispār uzvedība cilvēku lielās grupās un mazās grupās ir divējāda: agresivitāte un altruisms. Abi uzvedības formāti tiek mantoti iedzimtības veidā. Altruismu ilgi necentās izprast, tam nepievērsa uzmanību. Centās izprast un pievērsa uzmanību galvenokārt agresivitātei. PSRS grāmatu par altruismu sagatavoja В.П.Эфроимсон „Родословная альтруизма” (1971). Tika nostiprināta atziņa, ka altruisms ir biopsiholoģiskais motīvs. Ļaunais un labais cilvēkā ir permanenti (patstāvīgi, nepārtraukti). Rietumos nozīmīgus darbus sagatavoja sers Arturs Keits (1866-1955). Viņa darbos „galvenais varonis” ir „tribal man” (cilts cilvēks). Tika secināts, ka katrs cilvēks sastāv no divām pusēm. Viena puse ir pievērsta savējiem, otra puse – svešajiem. Vienā pusē koncentrējās labais, otrā – ļaunais. Mūsdienu psihoģenētiķis Filips Raštons arī pievērsies altruisma problemātikai.

   Bioloģiskajā evolūcijā eksistē divas maģistrāles – ksenofobijas un altruisma. Ar tām, piemēram, ir cieši saistīts nacionālisms. Nacionālisma un patriotisma jūtas ir iracionālas jūtas. Taču noteiktos vēsturiskajos brīžos tās liecina par tautas gara spēku. Sociālo procesu skaidrojumā nevar iztikt bez etnobioloģiskā faktora. Teiksim, etnocentrismam ir bioloģisks pamats. Tāds pamats ir arī godīgumam, uzticībai, atturībai, savaldībai, gatavībai dalīties pēdējā maizes riecienā ar citiem, lojalitātei, pašupurēšanās spējai.

   Evolūcijas atlases faktoru nostiprinātās ģenētiskās atšķirības ir visdažādākās. Aplams ir priekšstats, ka sliktie ekonomiskie apstākļi ietekmē nēģeru intelektuālo attīstību. Patiesībā visu izšķir ģenētiskā evolūcija. Tikai ģenētiskās teorijas var izskaidrot, kāpēc vienādos apstākļos dažādi veidojās atšķirīgu etnosu dzīve. Cilvēki savu dzīvi/kultūru veido saskaņā ar sava genotipa vajadzībām.

   Evolūcijas procesu izpratnē šodien iesaistās molekulārā bioloģija, ģenētika, neirobioloģija, neiroķīmija, sociobioloģija, etoloģija, biopolitika, kas pievēršās politiskās domas un uzvedības pētniecībai. Biopolitika balstās uz individuālo un kolektīvo bioloģisko motivāciju, bioloģiskajiem instinktiem (manta, nauda, vara). Eksistē iedzimti instinkti, kurus nevar izmainīt kultūra.

   Mūsdienās ir vajadzīga sociālās sfēras demistifikācija. Atklāti ir jārunā par bioloģiskajiem faktoriem. Prāts ir dots tāpēc, lai organisms labāk izdzīvotu.

   Sociālās bioloģijas galvenais jēdziens ir biogramma – iedzimtas uzvedības stratēģiskais repertuārs. Tā ir matrica, kurā ir kodēta sociālā reakcija, garīgās prioritātes un zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Etnosa pārstāvji savas biogrammas virtuāli atspoguļo vienā kopējā biogrammā, kas piešķir unikālu raksturu kultūrai. No cilvēka biogrammas ir atkarīga viņa darbība, uzvedība un komunikācija. Kopumā tas viss izraisa jaunu skatījumu uz cilvēku – bioloģisko un ģenētisko determinismu. Realizējās pāreja no fenotipiskuma (indivīda īpašībām = iedzīmtās + kultūras) uz genotipiskumu (tikai indivīda gēnos sastopamo).

  

Globālās degradācijas filipika

   Pirmā un nopietnākā filipika ir atziņa par Rietumu civilizācijas komplekso entropiju. Tajā ietilpst kapitālisma pašlikvidācija, elites mizantropija, elites iracionālisms, elites izvirtība, elites cinisms, elites antihumānisms, elites naids pret apgaismības ideoloģiju, elites stratēģiskā impotence. Kapitālisms turpina kanonizēt pats sevi. Kapitālismā atkal kā sākumā ir radusies „jauna muižniecība” (new nobility) līdzās buržuāzijai un aristokrātijai. Kapitālisma neoliberālais ceļš no XX gs.otrās puses sekmēja spekulatīvā finansu kapitāla varu, kā tas bija kādreiz kapitālisma pirmajā laikā. Šī vara sākās XX gs.80.gados, kulmināciju sasniedza 90.gados līdz katastrofai 2008.gadā. Finansistu domāšana un intereses veicināja transnacionālas finansu elites rašanos no spekulatīvi orientētiem gados jauniem iznireļiem, kuriem ir svešas savas tautas nacionālās intereses. Tas izraisīja valsts suverenitātes degradāciju, sagraujot sociuma sociāli politiskos pamatus. Rietumu cilvēki palika bez valsts, par kuras radīšanu un aizstāvēšanu fanātiski rūpējās tūkstošiem gadus. Jaunajiem iznireļiem finansistiem ir vajadzīgi policejiskas, specdienestu varas instrumenti, arī mediokrātija, lai aizsargātu spekulatīvi iegūto kapitālu. Tā rezultātā morālā degradācija sākās valsts spēka pielietošanas institūcijās – policijā, specdienestos. Jaunie finansu iznireļi domā īslaicīgi – vienas paaudzes robežās. Tas savukārt ir veicinājis politiski stratēģiskās domas degradāciju, nespēju un nevēlēšanos plānot nākotni.

  

Reglaments

   Katrā sociāli ekonomiskajā formācijā ir savs sabiedrības uzvedības reglaments. Kapitālismā kā pašslavinātā demokrātiskā iekārtā arī ir savs sabiedrības uzvedības reglaments: tabu – aizliegumu sistēma, sistēmiskie aizliegumi, nepareiza domāšana un pareiza domāšana. Mūsdienu kapitālismā par to spilgti liecina politkorektuma, tolerances un uzskatu plurālisma ideoloģija, kā arī, protams, demokrātijas manipulatīvi demagoģiskā interpretācija. Savukārt sociālismā sabiedrības uzvedības reglamentā bija tādi elementi kā antielitārisms, antikriminalitāte. Sociālisma vara un ideoloģija centās nepieļaut elitārisma formēšanos, kā arī nepieļāva priekšstatu par kriminalitātes saistību ar valsts varu. Sociālisma pareizajā domāšanā neietilpa uzskats, ka ir elite un varas saplūšana ar kriminālajām aprindām. Tāpēc pēcpadomju dzīves sākumā uzplauka valdošās kliķes elitomānija un, protams, izvērtās ciniska no tautas neslēpta saplūšana ar kriminalitāti, „elitēm” veidojot varas bandas. Pēcpadomju dzīvē tūlīt priekšplānā nonāca sociālisma laikā nepareizās domāšanas saturs, jaunajos politiskajos un ideoloģiskajos apstākļos kļūstot par pareizas domāšanas saturu. Neapšaubāmi, tāda metamorfoze lieliski raksturo padomju cilvēku (labi izglītoto indivīdu) niecīgo cilvēcisko kvalitāti, kas ir aptvērusi milzīgas masas un pat atsevišķas nelielas tautas. 

Jēdzieni un intonācija

   Katrā laikmetā ir savi populāri jēdzieni un to lietošanas intonācija. Jēdzienu lomu attiecīgajā laikmetā vislabāk raksturo to filosofiskā, kulturoloģiskā un publicistiskā intonācija. Jēdzienus var mantot no iepriekšējiem laikmetiem. Taču jēdzienu intonācija netiek mantota. Jēdzienu intonācija iegūst jaunu semantisko auru (zemtekstu, asociācijas), kas saskan ar attiecīgā laikmeta garīgo tonalitāti, attiecīgā laikmeta idejiskajām interesēm un idejiskajām vajadzībām. Mūsdienām raksturīgu intonāciju iegūst tādi jēdzieni (jēdzienu kopas) kā tehnoloģiskais genocīds, tehnoloģiskā diktatūra, tehnotronās pasaules karš, tehnotronais ultimāts, tehnotronā kapitulācija, tehnotronā koncentrācijas nometne.

Krīzes perioda funkcionalitāte

   Visas kultūras un kultūras atsevišķu segmentu vērtība izpaužās sarežģītos krīzes periodos. Kultūras autoru (attiecīgās tautas) pilsoniskā, politiskā, morālā, zinātniskā, publicistiskā pozīcija sarežģītos krīzes periodos atklājās pilnā mērā. Tā tas notiek tāpēc, ka sarežģīti krīzes periodi stimulē tautas garīgā un intelektuālā potenciāla un spēka maksimālu koncentrāciju. Šī koncentrācija veidojās saspringtā atmosfērā, kad visa kultūra un atsevišķi tās segmenti izgaismojās vislielākajā spožumā, atklājot visdažādākos negludumus, nepilnības, substancionālo nevērtību, aplamību, pasionaritātes trūkumu utt. Tajā pašā laikā šajā spožumā atklājās arī tas viss, kas ir pozitīvs attiecīgajā kultūrā un tās atsevišķajos segmentos. Tā rezultātā sarežģītas krīzes periodam ir savdabīga funkcionalitāte – atklāt attiecīgās kultūras (tautas) vērtību, kvalitatīvo stāvokli, konkrētas nepilnības un konkrētas pilnvērtības. 

Sabiedriskā morāle

   Sabiedriskās morāles centrā ir jābūt likumības kultam, kad likumība ir sabiedrības locekļu svētākā lieta un likumības ievērošana ir katra sabiedrības locekļa morālais imperatīvs. Ja tas tā nav, tad ātri iestājās nelikumības kults. Tā tipiskākie atribūti ir visatļautība, tiesiskais nihilisms, šizofrēniska likumu interpretēšana, noziegumu brīvības akceptēšana.

   Sabiedriskās morāles centrā likumības kults var būt tikai tad, ja sabiedrībā likuma lomu izpilda cilvēku sirdsapziņa - ģenētiski sakņota tiesiskuma un taisnīguma apziņa kā tautas mentalitātes īpašība. To var veicināt tautas kultūra – tautā praktizētā reliģiski morālā, laicīgi tikumiskā audzināšana ģimenē, skolā, darbavietā. Ļoti liela loma ir adekvātai ideoloģijai, kas var panākt likumības kulta nostiprināšanos sabiedrības garīgajā klimatā. Tas ir klimats, kurā vispārpieņemta norma ir likumu ievērošana, kam seko ne tikai attiecīgie politiskās varas institūti, bet cilvēki paši saskaņā ar savu morālo pārliecību un iniciatīvu nelikumību novēršanā. Kultūras sasniegumi ģenētiski transformējās cilvēku gēnos – bioloģiskajos mehānismos. Zinātne tagad par šo mutācijas procesu zina jau diezgan daudz.

Substancionālās atšķirības

Starp cilvēku un postcilvēku nevar nepastāvēt substancionālās atšķirības.

Cilvēks dzīvo. Postcilvēks bauda dzīvi.

Cilvēks strādā. Postcilvēks gatavo projektu.

Cilvēks mācās. Postcilvēks izmanto izglītības pakalpojumu.

Cilvēkam ir zināšanas. Postcilvēkam ir informācija.

Cilvēks glezno. Postcilvēks gatavo mākslas projektu.

Cilvēks lūdz Dievu. Postcilvēks līksmo.

Cilvēks apmeklē izstādi. Postcilvēks apmeklē akciju.

Cilvēks lasa. Postcilvēks gremdējās grāmatu pasaulē.

Cilvēks ir skaists. Postcilvēks ir seksīgs.

Cilvēks skatās TV pārraidi. Postcilvēks skatās šovu.

Cilvēkiem sieviete var būt palaistuve. Postcilvēkiem sieviete var būt draiskule.

Cilvēks iepazīst cenas. Postcilvēks iepazīst supercenas.

Cilvēks saka, ka ir diena. Postcilvēks saka, ka ir nakts.

Cilvēks saka, ka 2x2=4. Postcilvēks saka, ka 2x2=5 (jeb tik, cik viņam attiecīgajā situācijā nepieciešams).

Cilvēkam ir ideāli. Postcilvēkam ir prioritātes.

Cilvēks izgudro. Postcilvēks rada inovācijas.

Cilvēks izgudro radiolu. Postcilvēks izgudro inovāciju klimatu.

Cilvēkam ir slava. Postcilvēkam ir atpazīstamība un „piārs”.

   Ja kāds vēlās, šo sarakstu var turpināt. Noteikti ir vēl citi piemēri. Tos vislabāk meklēt jauno latviešu vislielākajā informatīvajā mēslu bedrē – pederastu delfos.

   Dievs ir dialektiķis. Lai īstenotos dialektikas visdažādākajos pretstatos centrētie likumi, viņš ir radījis divus pretējus dzimumus – cilvēkus un postcilvēkus, kas ir kļuvis sinonīms etnonīmam „latvieši”.

Divas nāves

   Filosofija vienmēr ir pievērsusies divām nāvēm – fiziskajai nāvei un garīgajai nāvei. Fiziskās nāves apcerē ne reti dominē interese par nāves bailēm, nāves priekšsajūtu, kā arī pēcnāves stāvokli, par ko izsakās mistiķi. Fiziskās nāves iztirzājumā, ja tā var teikt, ir lielāka konkrētība – fiziskās nāves precīzais fakts. Tas laika ziņā nav maināms; fiziskā nāve ir iestājusies tad, kad organisms ir miris.

   Savādāk ir ar garīgo nāvi, kas filosofijā (bet ne tikai; arī morālajā publicistikā, daiļliteratūrā) tiek aplūkota katrā vēsturiskajā laikmetā. Šajā jomā nav iespējama faktiskā konkrētība. Nav precīzi definējams, kad iestājās garīgā nāve. Protams, pats jautājums par garīgo nāvi ir abstrakts jautājums, metafizisks jautājums. Var līdz pasaules galam debatēt, kas ir garīgā nāve, kādi ir tās kritēriji, kā izpaužās garīgā nāve. Par to ir plaša bibliotēka.

   Vienprātība ir par to, ka garīgā nāve var iestāties ilgi pirms fiziskās nāves. Teiksim, cilvēks ēd, dzer, staigā, strādā, runā, raksta, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dotais cilvēks ir garīgais līķis. Viņš garīgi ir miris. Universāls kritērijs ir garīguma trūkums. Garīgi mirušais cilvēks ir cilvēks bez garīguma. Protams, tas it kā būtu pats par sevi saprotams. Tāpēc nākas precizēt, kas liecina par garīguma trūkumu. Noteikti liecina nespēja patstāvīgi domāt, risināt analītiskus uzdevumus, nespēja fiksēt garīgās parādības dzīvē, mākslā, zinātnē, nespēja savā dzīvē vadīties no garīgiem ideāliem, garīgajām vērtībām, neizpratne, kas vispār ir garīgums (Latvijā pašlaik ļoti raksturīgi mūsdienu jauniešos).

   Divas nāves piemīt ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī etniskām formācijām. Par tautas/civilizācijas garīgo nāvi runā ne tikai filosofi, bet arī zinātnieki. Tiek akcentēta īpaša fāze, kas liecina par etniskās formācijas garīgo nāvi. Arī latviešu tauta var turpināt ēst, izlaist gāzi, enerģiski darboties, dziedāt un dancot, zagt un melot, taču būs pilnīgi skaidrs, ka tā ir garīgi mirusi tauta bez normālas izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras, morāles un tikumības. Etniskās formācijas fiziskā nāve var nebūt ilgu laiku. Taču garīgā nāve var būt drūms fakts krietnu laiku pirms attiecīgā etnosa izšķīšanas tautu kokteilī. Noteikti daudzi latvieši šodien var pat nesaprast, kāpēc tiek runāts par latviešu tautas nāvi. Viņi nespēj atšķirt fizisko nāvi no garīgās nāves.

Atvieglotais variants

   Bijušajās padomju republikās tagad ir jālieto jauns jēdziens – atvieglotais variants. Tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet arī uz Krieviju, kur šis jēdziens tika vispirms ieviests. Atsevišķi krievu zinātnieki izsakās par atviegloto variantu attiecībā uz izglītību. Tas nozīmē sekojošo. Pašlaik izglītības iestādēs par skolotājiem jau strādā tie cilvēki, kuri augstāko izglītību (arī vidējo izglītību) ieguva pēcpadomju laikā. Un, lūk, viņi izglītību ieguva saskaņā ar atviegloto variantu. Viņu izglītība neizjuta tās prasības, kas izglītībā bija padomju laikā. Viņi mācījās, studēja saskaņā ar atvieglotām prasībām. Tas nozīmē, ka viņu darbības rezultāts ar jauno paaudzi arī būs atvieglots.

   Izglītības līmenis pazeminās. Viens no iemesliem ir šis atvieglotais variants. Lai kaut kā cīnītos pret šo nelaimi, gudras iestādes (piem., mācību literatūras izdevniecības) neņem darbā redaktorus jaunākus par 40 gadiem. Atvieglotā varianta pārstāvji neprot literāro valodu. Minētā neoficiālā prakse ir Krievijas izdevniecībās.

   Atvieglotais variants noteikti neattiecās tikai uz izglītību. Tas attiecās uz visu kultūru. Latvijā tas izpaužās ļoti uzskatāmi. Man negribās minēt piemērus, jo tie nomāc ar savu grandiozo apjomu. Par augstāko izglītību nevēlos runāt. Uz augstskolām atnāk jaunieši ar ļoti primitīvām zināšanām. Nezina ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne literatūras vēsturi. Par to, ka neprot rakstīt, arī nav vērts runāt. Savukārt studijas vispār nav saucamas par atviegloto variantu. Jāizdomā ir cits jēdziens procesam, kad var studēt bez speciālās literatūras lasīšanas, bez zinātnes utt.

   Ir radusies atvieglota kultūra vispār. Tā nav salīdzināma ar t.s. masu kultūru, kura cilvēkus šausmināja XX gadsimtā. Šodienas atvieglotā kultūra ir kaut kas nesalīdzināmi primitīvāks, seklāks, vulgārāks nekā t.s. masu kultūra.

Bandas hermeneitika

   Valsts bandītisma (valsts bandas) analīzei speciālisti iesaka hermeneitiku. Jāizmanto ir hermeneitika: faktu, izteikumu, notikumu, sižetu atšifrēšana, interpretācija. Informācija jāaplūko, balstoties uz kontekstu, zemtekstu, citiem faktiem, citiem apstākļiem. Tas tāpēc, ka banda slēpj informāciju par savu darbību. Informācija par bandas darbību galvenokārt ir pieejama netiešā veidā; proti, ne no pašas bandas. Viens no galvenajiem informācijas avotiem var būt t.s. pētnieciskā žurnālistika, kura speciāli iedziļinās bandas darbībā un cenšas to atmaskot. Valsts bandītisma analītikā žurnālistikas sniegtā informācija var būt gandrīz vienīgais informācijas avots. Labs avots var būt arī oficiālā informācija par valsts bandītu darbību – valdības lēmumi, parlamenta likumi, kas tiek izstrādāti un pieņemti bandas interesēs. Tikai šīs informācijas izmantošana prasa lielu analītisko darbu: prasmi attiecīgi interpretēt oficiālos dokumentus, spēju tos sasaistīt ar agrākajiem dokumentiem, citu informāciju utt. Principā pie mums Latvija valsts bandas atšifrēšana neprasa milzīgu intelektuālo potenciālu. Jo primitīvāka tauta, jo primitīvāks tās valdības bandītisms, jo bandīti taču nāk no primitīvās tautas. Ne reti valsts bandītisms iegūst īpaši primitīvu raksturu. To veicina nesodamība, noziegumu brīvība. Savā visatļautībā valsts bandīti zaudē galvu, izturās pavirši, iracionāli. Tādās reizēs nav nepieciešama speciāla analītiskā sagatavotība, lai konstatētu valsts bandītismu. Latviešu patoloģiskais stulbums ļoti uzskatāmi atsaucās uz latviešu valstiskā bandītisma primitīvismu.

Rases entropija

   Entropija ir parādību un procesu pāreja zemākā stāvoklī, izdalot zināmu enerģiju. „Baltās” rases entropija ir izteikta jau labu laiku – no XX gs. 70.gadiem, kad jau 10 gadus virzījās ārprātīgā demogrāfiskā pāreja un eiropeīdu liktenis jau bija zināms – izmiršana, novecošana. Eiropeīdu entropijas izdalītā enerģija vispirms bija postmodernisma murgi, pēc tam tos papildināja homoseksuālisma legalizācija, iracionālisma uzplūdi, dzīves realitātes šizofrenizācija, maniakālā alkātība, veselā saprāta trūkums politikā, ekonomikā, izglītībā. Eiropeīdu entropijas piemērs ir ES varas elites pelēcība un nekompetence, idiotiskā aizbildināšanās ar tolerances un politkorektuma nepieciešamību, milzīgie melu plūdi informācijas telpā. Vārdu sakot, eiropeīdu entropija uzskatāmi izpaužās nespējā sev nodrošināt normālu dzīvi un pašiem padziļinot savu antropoloģisko katastrofu. Skaidrs, ka latviešu valdošā kliķe arī ir minētās entropijas sastāvdaļa. Ņemot vērā etnosa attīstības līmeni, ļoti spilgta sastāvdaļa.

Guru komplekss

   Uz cittautiešu fona ļoti izceļās latviešu garīgais komplekss, kuru var nosaukt par guru kompleksu. Gan ikdienas dzīvē var sastapt, gan publiskajā telpā (medijos, Internetā) var sastapt latviešus, kuru galvenā esamības jēga ir visiem pierādīt, ka viņš ir visgudrākais, visvaronīgākais, vislielākais nacionālais labdaris, pirmais un galvenais organizātors, novitātes autors utt., u.tml. Šie latvieši cenšas pārliecināt, ka bez viņiem nekas nebūtu noticis, nekas nebūtu noorganizēts, izdomāts, realizēts utt. Turklāt vienmēr īpaši tiek akcentēta prioritāte, primārums; proti, dotais latvietis ir bijis pirmais. Dotais latvietis ir pirmais izdomājis kādu jēdzienu, teoriju. Viņš ir pirmais pateicis kādu patiesību, pirmais uzrakstījis rakstu, pirmais novērtējis utt., bet citi ir viņa ideju, domu, ierosinājumu, tēmu, sižetu zagļi, kuri viņam grib atņemt pirmā godu.

   Guru komplekss ir sastopams visās sfērās, kurās ir iespējams fiksēt pirmo autoru. Jocīgākais, ka ir sastopams arī tādās sfērās, kurās pirmo autoru praktiski nav iespējams fiksēt. Teiksim, idiotiski būtu censties noskaidrot, kurš ir latviešu lielākais Lāčplēsis. Respektīvi, „brīvības” cīņas līderis nelietīgās „perestroikas” gados.

   Tomēr guru komplekss nerimstās. Tas nekas, ka smieklīga ir vairāku latviešu cīkstēšanās ap LTF izveidotāja statusu. Katrs no viņiem saka, ka izveidoja LTF un bija LTF izveidošanas idejas autors. Vēl smieklīgāka ir latviešu cīkstēšanās par tautas lielākā brīvības cīnītāja godu XX gs. nogalē. Šajā jomā joprojām nepārspēts ir Grantiņš, Šteins.

Nianses

  * Alegoriskajā metodē racionalitāte viegli sajūdzās ar emocionāli tēlaino, gleznieciskumu, fantastiskiem sižetiem, utopijām un antiutopijām.

   * Var būt demonizēts prāts, domāšana, dzīves uztvere, attieksme pret citiem, kā tas ir latvietim pret latvieti, kad tauta pārvēršās par infernālu sātanisku ordu. Dēmonisko spēku ietekmi uz cilvēku mākslinieciski pētīja Tomass Manns, K.S.Luiss. Bībele runā par ļaunuma transcendentālajiem spēkiem. Inokentijs III 12.gs. aizliedza „tautai” lasīt Bībeli. Tautai ir jātic mācītāja vārdiem.

   * Demogrāfiskā determinisma viens no pirmajiem atklājējiem bija Claude Adrien Helveticus (1715-1771).

   * Nacionālais nodevējs šodien nejūtās kā nacionālais nodevējs: neko nenožēlo, nelūdz piedošanu, nevēlas atjaunot paša izpostīto.

   * Pasaules slepeno valdnieku internacionāles ezotēriskā globalizācija (globalizācijas dēmons) izraisa nacionālisma/fundamentālisma uzplūdus. Pat sekmē ideju par impēriju (Krievijas, Turcijas, Japānas) restaurāciju un imperatora „posteņa” atjaunošanu.

   *  ASV Neatkarības deklarācijā ir vārdi „Life, Liberty and Pursuit of happiness”.

   * Austrumeiropieši pilnā mērā izjuta mūslaiku pasaules „melnos caurumus”; viņus XX gs. vispirms sadzina vienā „melnajā caurumā”, pēc tam izdzina no šī „melnā cauruma” un tajā pašā brīdī nekavējoties sadzina citā „melnajā caurumā” ar nosaukumu „liberālais iracionālais kapitālisms idiotijas pārņemtas elites ģeopolitiskā jūga skavās”.

Pakļaušanas tehnoloģija

   Rietumu/ASV elite pēc 1989.gada jutās kā uzvarētāja. Domāja, ka Krievija tāpat kā citas Austrumeiropas zemes un tajā skaitā Latvija, būs paklausīga kalpone bez noteiktas pakļaušanas tehnoloģijas pielietošanas. Tomēr katram gadījumam zināma tehnoloģija tika pielietota profilaktiskos nolūkos.

   ASV politika Krievijā 90.gados bija korupcijas un zagšanas ieviešana un nostiprināšana. Tā rezultātā sabiedrībā radās negaidīta saikne: liberālisms asociējās ar zagšanu un korupciju. Taču ASV politiķi nespēja pareizi izprast un novērtēt Krievu sabiedrības attieksmi pret liberālismu kā zagšanu un korupciju. Tāpēc ASV joprojām pieprasa turpināt liberālisma reformas. Iespējams, ASV politiķu nespēju adekvāti izturēties pret krievu sabiedrības naidīgo attieksmi pret liberālismu veicina tas, ka citās Austrumeiropas zemēs un tajā skaitā Latvijā nav tāda attieksme. Piemēram, latviešu tautai korupcija un zagšana ir normālas izdarības un sabiedrība nemaz netiecās kaut ko mainīt šajā ziņā. Latviešu attieksme pret zagšanu un korupciju kā liberālisma atribūtiem nav salīdzināma ar krievu „vienkāršo cilvēku” attieksmi. Latviešiem galvenais ir būt ASV ietekmes zonā. Proti, saglabāt ilūziju par ASV aizstāvību. Pārējais latviešus neinteresē. Zagšana un korupcija priekš viņiem ir normālas izdarības. Nevienam nav žēl, ja otrs prot veikli saņemt kukuļus un kaut ko nozagt.

   Krievijā uzskata, ka ASV pienākums ir sodīt savu liberālisma ieviesēju komandu ar Sammersu priekšgalā. Viņi 90.gados zaga bez jēgas un bez mēra. Čubaiss esot regulāri vedis čemodānus ar naudu uz ASV.

   Tagad jaunu pakļaušanas tehnoloģiju ASV piemēro Eiropai. Runa ir par Ziemeļatlantijas brīvo tirdzniecības zonu. Tai nosaukums ir skaists un nevainīgs. Pat pozitīvs – sola tirdzniecības brīvību. Ja tiks šī zona radīta, tad 20 gadu laikā korupcija un zagšana būs arī Rietumeiropā. Rietumeiropas valstu vadītāji ir paklausīgi un neaizstāv nacionālās intereses. Viņi sevi nostāda blēžu un krāpnieku stāvoklī. Vienīgi Krievija pašlaik atsedz Rietumu politikas nepatstāvību un ASV alkātību.

   Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūras turpmākā attīstība būs atkarīga no deglobalizācijas – pasaules sadalīšanos atsevišķos ekonomiskajos blokos. Tajos savukārt viss būs atkarīgs no dalībnieku sastāva. Visvairāk no spēcīgāko valstu attieksmes pret mazāk spēcīgām valstīm. Patreizējais ASV bloks „mazos” paverdzina, apmuļķo, apzog, ciniski izmanto. Latvieši zina, kā tas izpaužās. Protams, var būt „mazie”, kuri nemaz nevēlās citu dzīvi. Arī to labi zina latvieši – „balto” cilvēku „avangards”.