Modernā banalitāte

Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu. Pašlaik moderna banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem, pārliecinošiem argumentiem u.tml. Par civilizācijas sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas formas degradācija. Nonākšana līdz valsts organizēšanai bija civilizētības fundamentāls sasniegums. Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par “valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”. Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”, “jaunu apgaismību”, “postkonservatīvismu”. Zūd ticība mazināt vai likvidēt globālisma ideoloģiju, kas ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas valstis (piem., pat Krievijas Federācija) konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību normu prioritāti, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā. Mūslaiku galvenā politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēla ASV palīdz valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģents savā zemē). Rietumu civilizācijas katrā valstī tagad ir 1) nacionālie spēki un 2) globālisma spēki – kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības perēklis) Rietumu civilizācijā.

Citāts no A. Jakovļeva

Jakovļevs: “«После XX съезда в сверхузком кругу ближайших друзей и единомышленников мы часто обсуждали проблемы демократизации страны и общества. Избрали простой как кувалда метод пропаганды «идей» позднего Ленина. Надо было ясно, четко и внятно выделить феномен большевизма, отделив его от марксизма XIX века. А потому без устали говорили о «гениальности» позднего Ленина, о необходимости возврата к «ленинскому плану строительства социализма» через кооперацию, через государственный капитализм и т. д. …Разработали (разумеется, устно) следующий план: авторитетом Ленина ударить по Сталину, по сталинизму, а затем, в случае успеха, Плехановым и социал-демократией бить по Ленину, либерализмом и «нравственным социализмом» — по революционаризму вообще…».

Tagadnes elementi (4)

·       Aristotelis politiku uzskatīja par “augstāko mākslu no mākslām”. Viņa ieskatā politika ir “ļaužu kolektīvās esamības augstākā forma”. Cilvēks ir “politiskais dzīvnieks”. Tas tāpēc, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Tātad cilvēks domā par valsti, sabiedrību, politiku. Mūsdienās, iespējams, Aristotelis izteiktos savādāk. Uz viņu noteiktu iespaidu atstātu vispārējā drūmā attieksme pret politiku cilvēku lielākajā daļā. Tagad politika iet kopsolī ar šarlatānismu. Ne reti ar agresīvu šarlatānismu, kā avots un balsts ir ikdienišķā apziņa. Ja politiku uzskata par “augstāko mākslu no mākslām”, tad šis uzskats nekādi nesaderas ar ikdienišķo apziņu, kas nespēj sasniegt kaut ko patiesi augstu nevienā garīgajā procesā. Mūsdienās ar politiku profesionāli nodarbojas “sociālie maugļi”, kuru morālais un prāta modulis smadzenēs ir pielīdzināms cilvēkiem-mazuļiem (maugļiem). Politikas sociālais prestižs mūsdienās ir niecīgs. To ir panākuši paši politiķi un viņu šarlatāniskā politika. Mūsdienās attieksmē pret politiku ir saskatāma globāla depresija.

·       “Mīkstais spēks” (vadāmais haoss) ir derīgs tikai tad, ja tauta nemīl varu un pastāv fundamentāla atsvešinātība pret varu. Ja tā nav, tad vara var darīt visu, ko vien vēlas, un “mīkstais spēks” nevar cerēt uz panākumiem. “Mīkstais spēks” ir bespēcīgs arī tajā gadījumā, ja tautā ir sastopama varas apātiska neatzīšana bez stingra negatīvisma varas vērtējumā. Iespējama arī “lepna uzticība” varai. Tā tas ir tajās tautās, kuru apziņā prevalē mazvērtības komplekss – bailes zaudēt valsti, ja tauta sāks protestējoši vērsties pret varu. Tāda tauta ir gatava varai piedot visu, un “lepnā uzticība” varai ir maksimāla.

·       Mūsdienās strauji samazinās t.s. kritiskās inteliģences apjoms un līdzdalība sociālajā analītikā. Kritiski domājošo, kritiski analizējošo intelektuālo publicistu, intelektuālo esejistu loma strauji samazinās. Vēsturiski socioloģiskie, kulturoloģiskie analītiķi kļūst retums. Viņu polēmiskā enerģija nav jūtama publiskajā telpā. Samazinās arī intelektuālā auditorija. Ar vien mazāk ir tādu indivīdu, kuri ciena un vēlas iepazīties ar atklātu, objektīvu sociāli politisko procesu iztirzājumu. Tādējādi varas, politikas un kritiskās analītikas konfliktu dinamika neeksistē, sociāli politiskais dinamisms izplēn.

·       Racionālas zināšanas ir komulatīvas (sakopojošas, koncentrējošas) zināšanas; tajās nav vietas fideismam – uzskatam, ka ticībai un atklāsmei zināšanu apguves un izziņas procesā ir prioritāte attieksmē pret prātu. Cita lieta, ja ar prātu ir problēmas. Tad zināšanas zaudē racionālismu un racionālisma vietā stājas emocionalitāte, ikdienišķās apziņas kaprīzes.

·       Vispārējs likums: jo lielāks informācijas apjoms, jo mazāks zināšanu apjoms.

·       Marksistiskā dogmātika nebija piemērota Krievijas agrārajai sabiedrībai; Krievijā 1917.g. nebija proletariāts un tāpēc nevarēja būt reāla proletariāta vara, proletariāta diktatūra. To tēloja boļševiku partija, kā arī citas partijas. Rietumos bija proletariāts, buržuāzija, industrializācija, urbanizācija, kas viss nebija Krievijā XX gs. sākumā.

Absurda semantika

Absurds ir kaut kas tāds, kas neatbilst veselajam saprātam un ir aloģisks; proti, ir pretrunā loģikas likumiem. Absurds ir prāta stāvokļa atribūts, raksturojot prāta kvalitāti – prāta spēju vai nespēju funkcionēt adekvāti prāta fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par prāta nespēju funkcionēt atbilstoši fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par psihes neveselību – tā cilvēka īpašību kopuma neveselību, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos, cilvēkam dod iespēju domāt, just, gribēt, saprast, spriest. Absurda autors ir psihiski anormāls indivīds, un runa nav par Sokrāta un sofistu iecienīto paņēmienu strīdā kādu jautājumu novest līdz absurdam, kad kaut kas tiek apstiprināts un reizē noliegts. Absurds kā psihes neveselības apliecinājums producē īstenībā neeksistējošas izpausmes. Tāds absurds neizraisa komismu, ko izraisa Sokrāta un sofistu paņēmiens. Ja Homo ir aplaimots ar sapiens, tad Posthomo ir bez sapiens, demonstrējot postcilvēcisku domāšanu, kas neatbilst cilvēkam piemītošajam veselajam saprātam un liecina par absurdu. Cilvēks nonāk postcilvēka stāvoklī psihes nekrozes (atmiršanas) rezultātā.

Tagadnes elementi (3)

§  Nākas lasīt – “personificēts ļaunums”. Ko tas nozīmē? Acīmredzot personificēts ļaunums ir atsevišķa indivīda pastrādāts ļaunums. Tāpat vārdu “personificēts” var attiecināt uz sociāliem veidojumiem; piem., varas institūcijām. Par personifikāciju sauc cilvēka spēju un īpašību piedēvēšanu dzīvniekiem, dabas parādībām, priekšmetiem, jēdzieniem. Piem., personificēts ļaunums var būt jēdzienam “valsts prezidents”, “premjerministrs”, “deputāts”. Personificēt nozīmē kā dzīvus cilvēkus attēlot abtraktas, sociālas, morālas, politiskas un cita veida parādības.

§  Visjaunākajos laikos (no XX gs. 70.gadiem) Rietumu civilizācijā progresa galvenais virzītājs ir minoritātes – etniskās, seksuālās, sociālās un cita veida minoritātes, uzsākot un aktīvi turpinot savu interešu aizstāvēšanu kā sociuma galveno uzdevumu. Tā ir kļuvusi sistēmiska problēma – tāda problēma, kas ir saistīta ar veseluma un daļu attieksmēm.

§  Tiek uzskatīts, ka vienādā līmenī nevar pastāvēt tādi svarīgi cilvēka/sabiedrības esamības faktori kā taisnīgums, brīvība un attīstība. No tik tikko nosauktajiem trim faktoriem iespējami ir tikai divi faktori, kuri var veidot dažādas kombinācijas bez trešā faktora. Tā, piemēram, var būt taisnīgums un brīvība, bet tādā gadījumā nav iespējama attīstība. Ja pastāv taisnīgums un attīstība, tad nav iespējama brīvība (šis variants bija sastopams fašismā, sociālismā, kā arī eksistē neoliberālismā).

§  Valstiskuma pamatatribūti ir iedzīvotāji un teritorija. Ja valsts zaudē iedzīvotājus un teritoriju, tad valstiskums ir apdraudēts un valsts sabrukums ir nenovēršams.

§  1975.gadā sagatavotais Trīspusējās komisijas ziņojums “The Crisis of Democrasy” bija veltīts attīstības tendenču vadāmībai. Turpmākajos gados praktiski pierādījās tas viss, kas tika minēts ziņojumā.

§  2009.gadā sakarā ar II Pasaules kara sākuma 70.gadadienu Rietumu ideoloģija sāka propagandēt sabiedrības apziņā kara jaunu koncepciju. Tajā tiek vienādots nacisms un staļinisms, par kara sākšanu atbildīga ir Vācija un PSRS, par noziegumu pasludina Molotova-Rībentropa paktu, par holokaustu atbildīga ir PSRS. Sākās II Pasaules kara vēstures jauna “interpretācija”. Tā ir vērsta pret Krieviju, kura nepakļaujas Rietumu diktatūrai. Jaunajā “interpretācijā” tiek apgalvots, ka cilvēci no nacisma un staļinisma izglāba amerikāņi. Krievija pretojas kara jaunajai koncepcijai. 2009.gada 15.maijā prezidents Medvedjevs izveidoja speciālu komisiju pret vēstures falsifikāciju. Taču vēsturiskais revizionisms neoliberālisma talārā turpina maldināt pasaules sabiedrisko domu.

§  Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais tuksnesis”.

§  Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības.

§  Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija.