Absurda semantika

Absurds ir kaut kas tāds, kas neatbilst veselajam saprātam un ir aloģisks; proti, ir pretrunā loģikas likumiem. Absurds ir prāta stāvokļa atribūts, raksturojot prāta kvalitāti – prāta spēju vai nespēju funkcionēt adekvāti prāta fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par prāta nespēju funkcionēt atbilstoši fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par psihes neveselību – tā cilvēka īpašību kopuma neveselību, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos, cilvēkam dod iespēju domāt, just, gribēt, saprast, spriest. Absurda autors ir psihiski anormāls indivīds, un runa nav par Sokrāta un sofistu iecienīto paņēmienu strīdā kādu jautājumu novest līdz absurdam, kad kaut kas tiek apstiprināts un reizē noliegts. Absurds kā psihes neveselības apliecinājums producē īstenībā neeksistējošas izpausmes. Tāds absurds neizraisa komismu, ko izraisa Sokrāta un sofistu paņēmiens. Ja Homo ir aplaimots ar sapiens, tad Posthomo ir bez sapiens, demonstrējot postcilvēcisku domāšanu, kas neatbilst cilvēkam piemītošajam veselajam saprātam un liecina par absurdu. Cilvēks nonāk postcilvēka stāvoklī psihes nekrozes (atmiršanas) rezultātā.