Zināšanu ienaidnieks ir zinātne
tās organizatoriski formālistiskajā izpildījumā.
Jau XII gs. Eiropas garīgajā dzīvē
radās jauna kasta, kuru vēlāk nosauca par inteliģenci. Šīs kastas pamatā ir
dabiskā atlase. Dabiskās atlases kritērijs/princips bioloģiskajā nozīmē ir
spēja apgūt zināšanas un kļūt izglītotam. Inteliģences kastā var iekļūt vienīgi
tie cilvēki, kuriem ir minētās spējas. Cilvēki dalās „docti” un „indocti”.
Zināšanas kā bioloģiskā spēja, -
ne visiem cilvēkiem Dievs ir devis šo spēju. To šodien ignorē un augstāko
izglītību pārvērš masu parādībā – it kā visiem pieejamā dzīves labumā, neņemot
vērā attiecīgo spēju nepieciešamību.
Eiropā universitātes vienmēr ir
radušās kā revolucionārs pasākums pret domas stagnāciju, konservatīvismu,
korporatīvo klanu diktatūru. Kembridžā, Oksfordā, Salamankā, Monpeljē, Parīzē,
Neapolē, Padujā, Tulūzā, Boloņā universitātes radās kā opozīcija baznīcas
hegemonijai garīgajā dzīvē, kā arī vēršoties pret karaļu varu. Oksforda pat
uzsāka karadarbību pret Romas pāvesta un karaļa manipulācijām, lai iegūtu savā
varā universitātes.
No XIII gs. eiropiešu politiskajā
dzīvē ir trīs protagonisti: 1) garīgā baznīcas vara, 2) laicīgā vara un 3)
profesionālās izglītības (studium)
vara.
No XIII gs. cīņā par politisko un
garīgo varu iesaistās zinātne, zināšanas. Tas ir slikti. Studium saindējās ar varaskāri, politiskajām ambīcijām. Studium arī tiecās pēc varas – kundzības
pār pasauli.
Universitātes akadēmiskajās
aprindās strauji nostiprinājās korporatīvā apziņa – piederība kastai un
cenšanās kolektīvi aizsargāt savas kastas intereses. Sākās savas
respektabilitātes pašslavēšana. Sākās dažādu statūtu sacerēšana un birokrātiska
realizācija. Sākās merkantilisms un kastas norobežošanās no pārējās pasaules.
Sākās stagnācija, konservatīvisms, zināšanas pārvērtās par pārakmeņojusies
masku.
Vārdu sakot, zināšanas ieguva
jaunu ienaidnieku – universitātes varu. Ja pirmajā laikā zināšanu ienaidnieks
bija baznīcas vara un karaļu vara, tad tagad radās trešā vara – pašas universitātes
vara, zināšanu rašanās platformas vara.
Sākās zinātnes kanonizācija. Ne
reti politiskajās interesēs. Bekona slavenā frāze „zināšanas ir spēks” tika
formulēta politiskajā kontekstā, lai pārvaldītu pasauli.
Gēte rakstīja, ka XVI-XVII gs. atsevišķi
zinātnieki ar savu zināšanu vispusību paši bija sava veida akadēmijas.
Piemēram, Leibnics. Kad zināšanu apjoms sāka pieaugt, nolēma kolektīvi veikt
to, kas vienam cilvēkam nav pa spēkam. Tā radās „kolektīvās akadēmijas”, kuras
nomainīja „individuālās akadēmijas”.
Zinātnes institucionalizācija, -
tas ir raibs un nepatīkams process Eiropas garīgajā vēsturē.
Zinātnieks var būt jebkurš
cilvēks. Arī līdz tādai aplamai atziņai nonāca eiropieši, bet tas ir atsevišķs
sižets eiropiešu garīgajā vēsturē. Saskaņā ar šo atziņu zinātniekam tika
piemērots tikai viens kritērijs – nepieciešama universitātes dresūra (tagad
saka – diploms).