trešdiena, 2014. gada 30. jūlijs

Ienaidnieks



   Zināšanu ienaidnieks ir zinātne tās organizatoriski formālistiskajā izpildījumā.
   Jau XII gs. Eiropas garīgajā dzīvē radās jauna kasta, kuru vēlāk nosauca par inteliģenci. Šīs kastas pamatā ir dabiskā atlase. Dabiskās atlases kritērijs/princips bioloģiskajā nozīmē ir spēja apgūt zināšanas un kļūt izglītotam. Inteliģences kastā var iekļūt vienīgi tie cilvēki, kuriem ir minētās spējas. Cilvēki dalās „docti” un „indocti”.
   Zināšanas kā bioloģiskā spēja, - ne visiem cilvēkiem Dievs ir devis šo spēju. To šodien ignorē un augstāko izglītību pārvērš masu parādībā – it kā visiem pieejamā dzīves labumā, neņemot vērā attiecīgo spēju nepieciešamību.
   Eiropā universitātes vienmēr ir radušās kā revolucionārs pasākums pret domas stagnāciju, konservatīvismu, korporatīvo klanu diktatūru. Kembridžā, Oksfordā, Salamankā, Monpeljē, Parīzē, Neapolē, Padujā, Tulūzā, Boloņā universitātes radās kā opozīcija baznīcas hegemonijai garīgajā dzīvē, kā arī vēršoties pret karaļu varu. Oksforda pat uzsāka karadarbību pret Romas pāvesta un karaļa manipulācijām, lai iegūtu savā varā universitātes.
   No XIII gs. eiropiešu politiskajā dzīvē ir trīs protagonisti: 1) garīgā baznīcas vara, 2) laicīgā vara un 3) profesionālās izglītības (studium) vara.
   No XIII gs. cīņā par politisko un garīgo varu iesaistās zinātne, zināšanas. Tas ir slikti. Studium saindējās ar varaskāri, politiskajām ambīcijām. Studium arī tiecās pēc varas – kundzības pār pasauli.
   Universitātes akadēmiskajās aprindās strauji nostiprinājās korporatīvā apziņa – piederība kastai un cenšanās kolektīvi aizsargāt savas kastas intereses. Sākās savas respektabilitātes pašslavēšana. Sākās dažādu statūtu sacerēšana un birokrātiska realizācija. Sākās merkantilisms un kastas norobežošanās no pārējās pasaules. Sākās stagnācija, konservatīvisms, zināšanas pārvērtās par pārakmeņojusies masku.
   Vārdu sakot, zināšanas ieguva jaunu ienaidnieku – universitātes varu. Ja pirmajā laikā zināšanu ienaidnieks bija baznīcas vara un karaļu vara, tad tagad radās trešā vara – pašas universitātes vara, zināšanu rašanās platformas vara.
   Sākās zinātnes kanonizācija. Ne reti politiskajās interesēs. Bekona slavenā frāze „zināšanas ir spēks” tika formulēta politiskajā kontekstā, lai pārvaldītu pasauli.
   Gēte rakstīja, ka XVI-XVII gs. atsevišķi zinātnieki ar savu zināšanu vispusību paši bija sava veida akadēmijas. Piemēram, Leibnics. Kad zināšanu apjoms sāka pieaugt, nolēma kolektīvi veikt to, kas vienam cilvēkam nav pa spēkam. Tā radās „kolektīvās akadēmijas”, kuras nomainīja „individuālās akadēmijas”.
   Zinātnes institucionalizācija, - tas ir raibs un nepatīkams process Eiropas garīgajā vēsturē.
   Zinātnieks var būt jebkurš cilvēks. Arī līdz tādai aplamai atziņai nonāca eiropieši, bet tas ir atsevišķs sižets eiropiešu garīgajā vēsturē. Saskaņā ar šo atziņu zinātniekam tika piemērots tikai viens kritērijs – nepieciešama universitātes dresūra (tagad saka – diploms).



otrdiena, 2014. gada 29. jūlijs

Zinātne



   Zinātne praktiski attīstās saskaņā ar sociālajiem nosacījumiem un socializācijas nosacījumiem. Zinātne reāli ir viens no cilvēku socializācijas veidiem, dodot cilvēkiem iespēju iegūt dzīves labumus un dzīves panākumus (grādus, akadēmiskos nosaukumus, akadēmiskos amatus, akadēmiskos u.c. apbalvojumus, atalgojumu, privilēģijas).
   Reāli tas nozīmē, ka profesionālo, intelektuālo, idejisko autoritāti var nomainīt rangu, amatu, grādu, akadēmisko nosaukumu autoritāte. Par lieliem zinātniekiem tiek pasludināti lieli priekšnieki. Visbiežāk – parazinātnes autoritātes.
   Zinātnē ir radies balasts, kas sevi aizsargā, sevi korporatīvi nodrošina; zinātnisko interešu vietā faktiski dominē tieksme saglabāt zinātnes sniegtos labumus.
   Antons Čehovs mīlēja kariķēt pseidozinātniekus, kuri tēlo lielus vīrus-zinātniekus, bet ja „заглянешь в душу – обыкновенный крокодил”.
   Angļu valodā eksistē attiecīga terminoloģija – conventional science, conventional scholarship.
   Mūsdienās zinātne ir hierarhiska un rigoroza izpausme. Zinātne tikai ideālā variantā ir patiesības meklējumi.
   Zinātnē mūsdienās ietilpst arī parazinātne, antizinātne, pseidozinātne. Zinātne ir kļuvusi masu fenomens, masu parādība, kurā apgrozās masu cilvēki un visi procesi notiek saskaņā ar masu komunikācijas un masu pasākumu loģiku, formātiem, atmosfēru, rituāliem, leksisko ietērpu.



pirmdiena, 2014. gada 28. jūlijs

Mitoloģija



   Padomju laikā bija oficiālā valsts mitoloģija un pagrīdes mitoloģija – „ķēķa” kritiskā un hiperkritiskā mitoloģija.
   „Perestroikas” musinātās „atklātības” laikā pagrīdes mitoloģija ieguva legālu raksturu. Radās pat aprobežota mode kritizēt partiju, specdienestus, formējot jaunu mitoloģiju par PSRS, PSKP, VDK.
   90.gadu sākumā veco varu vairs nevajadzēja kritizēt. Radās jaunās varas kritika. Tā radās padomju kanonu kritikas vietā; proti, veco padomju laiku opozīciju nomainīja jauna pēcpadomju laiku opozīcija. Galvenais iemesls – „prihvatizācija”; vēlāk – nacionālās suverenitātes nodevība, inteliģences deģeneratīvais raksturs, „politiķu” cinisms un muļķības, vispārējas zagšanas un blēdību („shēmu”) ēras iestāšanās, traģiskā atskārsme par tautas patieso cilvēcisko potenciālu un vērtību.
   21.gs. radās arī padomju laiku retrospektīvā mitoloģija – mitoloģija par padomju laiku priekšrocībām. Īpaši morāli tikumiskajā ziņā, sastopoties ar mūsdienu sabiedrības vispārējo morālo un intelektuālo pagrimumu.
   21.gs. 10.gados radās nacionālā „veiksmes stāsta” hipertrofētā mitoloģija – valdošās kriminālās kliķes oficiālā mitoloģija.
   Noteikti jāņem vērā, ka pēcpadomju laikā graujoša loma bija Rietumu neoliberālisma mitoloģijai, zombējoši izkropļojot divas pēcpadomju jauniešu paaudzes (99%). Rietumu neoliberālisma mitoloģija funkcionē paralēli vietējās valdošās kriminālās kliķes ideoloģiskajiem murgiem – mitoloģijai.
   Vēl noteikti jāņem vērā, ka visam minētajam LR paralēli funkcionē arī amerikāņu ideoloģiskais/mitoloģiskais „specprojekts” – Krievijas un krievu tautas difamācija, ko vietējie tipi realizē īpaši paklausīgi un centīgi, atbilstoši savai nodevīgajai un nepateicīgajai dvēselei. Krievijas un krievu difamācija formē atsevišķu mitoloģiju.



Ideāls



   Sociālajos procesos viena no galvenajām kategorijām ir vērtības kategorija. Vērtības formēšanās process ir sarežģīts.
   Vērtības funkcionālā būtība arī ir komplicēta. Vērtības reizē ir sabiedrības attiecīgo centienu mērķis, kā arī kritērijs un ideāls.
   Vērtību formēšanā cilvēks vairāk vai mazāk balstās uz zināmu algoritmu. Pirmajā vietā var būt ideāla fiksācija un tieksme sasniegt ideālu.
   Ideāls ir tēls. Sākotnējā instinktīvajā daļā – morāli neitrāls tēls. Tas var būt emocionāli un semantiski nenoteikts tēls.
   Ideāla intelektuālais, verbālais, semantiskais tēla noformējums rodas tad, kad sākās ceļš uz konkrētu mērķi, rodās konkrēta mērķa apziņa un tieksme katrā ziņā sasniegt konkrēto mērķi.
   Pēc tam rodas vērtības: resursu kvalitāte, nosacījumi, noteikumi konkrētā mērķa sasniegšanai, kas var novest pie ideāla,- ideāls iegūst noteiktu intelektuālo, verbālo, semantisko noformējumu. Tas kļūst konkrēts – piepildīts ar konkrētu saturu.
   Shematiski var izdalīt šādas stadijas: 1) ideāla noformēšana, 2) mērķu noteikšana, 3) līdzekļu izvēle.
   Konkrētu ideālu tipi ir visdažādākie: taisnīgas sabiedrības ideāls, politiskās darbības ideāls, morāles ideāls u.c.


svētdiena, 2014. gada 27. jūlijs

Vītols-1

Витол Эдуард Арнольдович Кандидат философских наук. В 1987 г. окончил Харьковский авиационный институт им. Н.Е.Жуковского (Национальный аэрокосмический университет Украины) по специальности «Самолетостроение». В 1987-1995 гг. занимался научно-исследовательcкими и опытно-конструкторскими разработками в рамках проекта по созданию новой авиационной техники. Преподавал философию, культурологию, экологию и концепции современного естествознания в ряде российских вузов: Санкт-Петербургская академия культуры и искусств, Ростовский государственный строительный университет, Южно-Российский гуманитарный институт. В 1997 г. в Ростовском государственном университете защитил кандидатскую диссертацию по теме «Философско-космологическая концепция глобального эволюционизма». Руководил центром «Глобальные исследования». Действительный член Российской академии прогнозирования (2004 г.), Международной академии исследований будущего (2004 г.), Международного философско-космологического общества (2006 г). Автор нескольких монографий, учебных пособий и десятков статей по проблемам эволюции планетарных и космических систем. Область интересов и специализация: проблемы формирования новой картины мира, эволюция Вселенной, прогнозирование развития глобальных планетарных структур, футурология, типологизация современного эволюционизма.
web-сайт: www.mirfuture.narod.ru

globcentr@inbox.ru

Vītols

Vēl viens latvietis, par kuru jau zināju agrāk - lasīju viņa rakstu:
Витол Эдуард Арнольдович - кандидат философских наук Действительный член Российской академии прогнозирования, Международной академии исследований будущего, Международного философско-космологического общества Область научных интересов – космология, теория познания, концепции современного естествознания, научная картина мира, общая теория эволюции

Prizma



   Mūsdienu pasaulē patērēšanas kaislību pārņemtajā sabiedrībā tagad daudzi ir aizmirsuši, ka cilvēks ir kultūras būtne; t.i., cilvēka dzīves īstenības uztveri nosaka kultūras prizma. Tas praktiski nozīmē, ka cilvēks savu darbību, uzvedību un komunikāciju organizē nevis saskaņā ar biheivioristisko shēmu (stimuls-reakcija), bet balstoties uz nemitīgu hermeneitisko procedūru, kad dzīves īstenības fakti tiek interpretēti saskaņā ar iepriekšēju jēdzienisko shēmu, bet pati šī shēma tiek rekonstruēta un koriģēta jauno dzīves faktu ietekmē. Saskarsmē ar katru dzīves reālo situāciju cilvēks reaģē saskaņā ar savu kultūras identitāti. Kultūras garīgās shēmas ir primārais cilvēka dzīves īstenības uztverē.

sestdiena, 2014. gada 26. jūlijs

Jansons

Nejauši šodien ieguvu šādu informāciju (latviešu "guglā" neko neatradu):
Janson, H[orst] W[oldemar], known as "Peter"

Date born: October 4, 1913

Place born: St Petersburg, Russia

Date died: September 30, 1982

Place died: (train between Zurich and Milan)

Renaissance sculpture specialist, chairman and professor of the department of art, New York University, 1949-1979; wrote the famous survey of art history. Janson was born to Friedrich Janson (1875-1927) and Helene Porsch (Janson) (1879-1974). His parents were of Swedish and Latvian extraction living in Russia. The family moved to Hamburg after the Russian Revolution, where Janson graduated from the Wilhelms Gymnasium in 1932. He studied at Munich and then at the new art history program at the university in Hamburg where he was a student of Erwin Panofsky. He was a part of the so-called Hamburg school of art history whose other students included William Heckscher, Lotte Brand Philip, and Klaus Hinrichsen (b. 1927) and Liselotte Müller. In 1935, at the suggestion of Panofsky, who had fled Germany in 1933 for the United States, Alfred Barr, director of the Museum of Modern Art in New York, sponsored Janson as an immigrant to the United States where he had been awarded a Charles Holtzer fellowship at Harvard University. Janson studied at Harvard between 1935-1942 under Chandler R. Post and Paul J. Sachs. He became close and lifelong friends with fellow Harvard art-history student Syndey J. Freedberg. Janson worked at the Worcester Museum of Art, Worcester, MA, 1938, while pursuing his graduate degree and then at the University of Iowa, 1938-1941. According to his son, Anthony, Janson drew the ire of the chairman of the Iowa department of art, the painter Grant Wood, for taking art students to see a Picasso show in Chicago. In 1941 he left Iowa for Washington University in St. Louis, MO, and an assistant professorship, marrying Dora Heineberg, an art-history undergraduate at Radcliffe, the same year. His Ph.D. was awarded from Harvard in 1942 on the subject of Michelozzo. His family remained in Germany during World War II, where his brother, fighting for the Nazis, was killed in 1943. During World War II, when many universities had been converted to soldier training camps, Janson lectured on physics and Russian to American soldiers in St Louis. He became a citizen in 1943. In 1946 he was appointed associate professor of art history.Janson left Missouri for New York in 1949 where he was appointed professor and chairman of the department of art at New York University. He remained chair for twenty-five years, developing the undergraduate (Washington Square) program into one of the finest in the nation. He was adjunct faculty at the Institute of Fine Arts, the graduate program at NYU, though frictions developed between the graduate faculty and Janson. He was awarded a Guggenheim fellowship for 1952-1953. That same year he published Apes and Ape Lore in the Middle Ages and the Renaissance, for which he was a recipient of the Charles Rufus Morey Prize from the College Art Association. In 1957, using the initial work of the late Jenö Lányi, Janson published a book on Donatello, The Sculpture of Donatello, which was again awarded a Morey Prize from the College Art Association. In 1959. Janson issued a book of plates of the monuments of art history, titled Key Monuments of the History of Art, to aid his undergraduates in their student of art since the availability of good personal study images was not then available. He followed this in a work co-written with his wife, Dora, with a survey of Western art, their History of Art. It grew over the years to be the best-selling textbook of any subject in the United States and, known simply as "Janson," was for years was the standard text. Janson's interests turned to nineteenth-century art in later years. In 1974 Janson delivered the Mellon lectures at the National Gallery of Art in Washington, DC on 19th-century sculpture. Together with Peter Fusco (b. 1945), he organized a show of that era sculpture for the Los Angeles County Museum of art in 1980. Janson was awarded an honorary doctorate from the Institute of Fine Arts in 1981. He was working on revisions of his Mellon lecture for a book at the time of his death on a train between Italy and Switzerland. Because Janson's appointment at NYU was primarily at the undergraduate level, he had few Ph.D. students compared to others of his profile at the University. His students (at Washington University) included Irving Lavin and Marilyn Aronberg Lavin.

Janson's work, especially his Ape lore book, show the influence of the Hamburg school/Warburg influence. The book focuses on the history of art or styles as much as it does mythological phenomenon and its manifestation in material culture. Janson 1962 History of Art was an instant best seller, contrasting it from the other predominant art-history text, Art Through the Ages by Helen Gardner, which by its numerous posthumous revisions treated art as a history of styles. Janson's book came under criticism in later years for its lack of women artists. Subsequent editions written by his son, Anthony F. Janson (b. 1943), altered this. 

piektdiena, 2014. gada 25. jūlijs

Pasaules valdība



   Kas ir „pasaules valdība”? Kas tai ir galvenais?
   „Pasaules valdība” ir ekonomikas valdība, un galvenais tai ir peļņa. Tādēļ tā propagandē liberālismu. Tādēļ tā iznīcina visas citas vērtības – garīgās kultūras, morāles, ideoloģiskās vērtības. Tādēļ tā atzīst, propagandē un atļauj pastāvēt tikai viena tipa vērtībai – liberālā tirgus vērtībai.
   „Pasaules valdība” ir transnacionālais kapitālisms. Precīzāk: transnacionālā kapitālisma menedžeris. Tas ir menedžeris, kas iznīcina nacionālo satvaru, specifiku. Nacionālais kritērijs tiek noliegts. Jebkuras valsts, sabiedrības kritērijs ir tikai viens – ekonomika. Savukārt ekonomikas kritērijs arī ir tikai viens – peļņa.


Pasaules uzskats



   Pasaules uzskats ir cilvēka metodoloģiskā pieeja saskarsmē ar ārējo un iekšējo pasauli. Tāpat kā jebkura metodoloģija, arī šī metodoloģija balstās uz noteiktiem elementiem.
   Pasaules uzskata elementus var izkārtot zināmā secībā.
   Pasaules uzskats sākās ar vērtību sistēmas elementiem: labais-ļaunais, pieļaujamais-nepieļaujamais, primārais-sekundārais, skaistais-neglītais, godīgais-negodīgais, patiesais-nepatiesais utt.
   Pēc tam veidojās garīgās kultūras matrica: morāles normas, estētiskās normas, politiskās normas, sociālās komunikācijas normas, saimnieciskās darbības normas utt.

Tauta



   Valsts var attīstīt tikai to vērtību sistēmu, kura ir tautas garā un prātā. Valsts nevar mākslīgi uzspiest citu tautu vērtību sistēmu, kas vienmēr ir noteiktas mākslīgas ideoloģiskās sistēmas uzspiešana un kurai ir savas doktrīnas saskaņā ar svešās valdošās elites interesēm.
   Tāds viedoklis dominēja vēsturiski ilgu laiku. Vēsturiski ilgu laiku bija aizdomas, ka tautu var vadīt un ar tautu var manipulēt. Tagad šīs aizdomas ir izvērsušās stabilā un legālā konstatācijā. Valdošās elites publiski nekaunās atzīt, ka tauta ir vadāms fenomens un tas ir normāli.
   Agrāk bija zināms viedoklis par tautas aizstāvjiem. Tauta pati sevi neaizstāv. Tas bija skaidrs. Skaidrs bija arī tas (jaunajos laikos), ka tautu aizstāv tās inteliģence. Inteliģences misija ir kalpot tautai, realizējot apgaismības un sociāli politiskos projektus
   Jau 19.-20.gs. mijā aktuāls kļuva jautājums par inteliģences kvalitāti. Eiropā tas bija starptautiska rakstura jautājums, jo inteliģences kvalitāte (nespēja aizsargāt tautu) izraisīja bažas un neapmierinātību daudzās zemēs. Īpaši tajās zemēs, ar kuru tautu valdošā elite veica grandiozas manipulācijas.
   Tās Austrumeiropas tautas, ar kurām 20.gs. beigās sāka grandiozi manipulēt Rietumu (ASV) valdošā elite, uzspiežot t.s. liberālās demokrātijas, patērēšanas sabiedrības, hēdonisma vērtības, visvairāk izjuta savas inteliģences palīdzības nepieciešamību, jo tautas intuitīvi pretojās „eiropeiskās kultūras augstākajiem sasniegumiem”.
   Tautas intuitīvi saprata, ka tām uzspiež svešas un organiski nepieņemamas vērtības. Taču Austrumeiropas daudzās zemēs ar Latviju priekšgalā inteliģence izrādījās ļoti vāja, neapzinīga, nelojāla savai tautai, uzpērkama, zombējama, pakalpīga, nodevīga. Atsevišķām tautām (latviešiem) inteliģences līmenis ne reti ir noslīdējis līdz deģenerātu pakāpei, kas var ļoti negatīvi atsaukties uz attiecīgās tautas likteni – pastāvēšanas un saglabāšanās iespējām. Tautas dzīve bez savas inteliģences ir dzīve bez galvas un sirds – prāta un sirdsapziņas. Saprotams, tā nav dzīve, bet nīkuļošana, nevarot sagaidīt savu pēdējo stundu.
   Krievijas inteliģences kāda daļa ir spējīga palīdzēt tautai saglabāt un attīstīt savas kultūras vērtību sistēmu. Tauta to redz un jūtas gandarīta par inteliģences misijas realizāciju. Taču otra inteliģences daļa (5.un 6.kolonna) tautu tūlīt nosauca par „тупое быдло”, jo atsakās „eiropeizēties”.



ceturtdiena, 2014. gada 24. jūlijs

Viltība



   Amerikāņu valdošā kliķe necīnās ar individuālo viedokli un necenšās aizbāzt muti atsevišķiem cilvēkiem. Amerikāņu valdošā kliķe maksimāli propagandē vajadzīgo viedokli, lai noslāpētu opozīcijas viedokli. Tāpēc rodas iespaids par vārda brīvību un demokrātiju, kas ASV faktiski funkcionē viltīgā un valdošajai kliķei izdevīgā veidā.

Likumsakarība



   Labi ir zināms, ka pastāv milzīga atšķirība starp augšupejošu valsti un lejupejošu valsti. Augšupejoša valsts atbalsta talantīgus un dedzīgus cilvēkus. Lejupejoša valsts atbalsta tikai viduvējības un dažāda ranga deģenerātus, kas ir idejiski un organizatoriski impotenti cilvēki un kuriem ir zems morālais līmenis.
   Vēsturiskās likumsakarības vienmēr iet roku rokā ar psiholoģiskajām likumsakarībām. Piemēram, jo radikālāki sociālie pārkārtojumi, jo lielāks pieprasījums pēc idejiski radikāliem cilvēkiem.

Šarls de Golls



   ASV hegemonijai Eiropā savā laikā visasāk pretojās Francija, kad prezidents bija Šarls de Golss. Viņš atklāti veica vairākus pasākumus pret amerikāņu uzkundzēšanos savā zemē un Eiropā vispār.
   Viņš nosūtīja uz ASV kuģi ar 750 milj.dolāru, lai tos apmainītu pret zeltu un zeltu nogādātu Francijā.
   Viņš izdzina NATO štabu no Francijas, izdzina 29 amerikāņu karabāzes un apm. 35 000 karavīrus. Francija izstājās no NATO.
   Viņš palielināja savas valsts zelta rezerves no 500 kg līdz 4200 tonnām.

Meli



   Viena no Rietumu lielākajām nelietībām ir pierakstīt sev uzvaru II Pasaules karā, apzināti noklusējot PSRS lomu fašisma iznīcināšanā.
   Statistika ir šāda.
   No karadarbības 1418 dienām karadarbība vācu-PSRS frontē bija 1320 dienas, bet Rietumu frontē – 293 dienas.
   Vācu-PSRS frontes garums bija 3000-6200 km, Rietumu frontes – 800 km.
   Vācu-PSRS frontē Vācija zaudēja 73% no karavīriem.
  

trešdiena, 2014. gada 23. jūlijs

Debespolitika



   Krievijā pēcpadomju gados ir sastopams tāds intelektuālais virziens kā debespolitika (небополитика). To attīsta armijas bijušie izlūki un speciālo dienestu analītiķi, kuri savā laikā studējuši Военный институт иностранных языков Красной Армии.
   Internetā savos saitos viņi debespolitiku definē kā laika un gara doktrīnu. Salīdzinoši: ģeopolitika ir telpas un sociuma doktrīna. Viņu ieskatā sirdsapziņa ir zināšanu transinformatīvais līmenis. Ticība stimulē garu. Gars atmodina sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir iedzimtā patiesība. Bet patiesība ir patiesība realitātē.
   Debespolitika pievēršās globālo procesu prognozēšanai. Tā, piemēram, Krievijā būstiskas pārmaiņas notiks 2012.-2015.gadā, uzvara būs 2015.-2027.gadā.
   Progenozēšanā tiek izmantota kosmoloģiska rakstura informācija par Visuma procesiem un to saistību ar sociālajiem procesiem uz Zemes. Eksistē tēze: pasaules izglābšanās ir cilvēkā; cilvēka izglābšanās ir cilvēcē; cilvēces izglābšanās ir pasaules uzbūvē. Uzvaras rezultāts: baltā paradigma pasaulē valdīs, to dos Krievija, uzvarēs gara brīvība.
   Debespolitikas autori uzskata, ka pastāv trīs zināšanu veidi: 1)ezoteriskas slepenas zināšanas, 2) zinātniskās zināšanas un 3) reliģiskās zināšanas.
   Debespolitikas autori saka, ka konkurencē uzvar tas, kas kontrolē nākotni. Bet nākotnē visu izšķir sirdsapziņa. Pasaule nepastāv bez iracionālā.
  

pirmdiena, 2014. gada 21. jūlijs

Anarhists



   Paul Karl Feuerabend (1924-1994) slavenākā grāmata saucas „Pret metodi. Izziņas anarhistiskās teorijas apraksts”.
   Autora pārliecībā zinātne ne ar ko neatšķiras no mīta. Racionalitāte ierobežo cilvēka radošās spējas, radošo brīvību un tāpēc arī zinātni ir jāatbrīvo no racionalitātes.
   Zinātnei der viss, kas veicina panākumus. Zinātnieks, kurš aizstāv savas idejas, drīkst tās propagandēt – politiski, ideoloģiski, izmantojot visdažādākos paņēmienus, pat psiholoģiski zombējot.
   Brīvā sabiedrībā zinātnei ir jāatbrīvojās no sava šovinisma, pārākuma apziņas, izcilās vietas kultūrā.
   Zinātnei ir jāatbrīvojās no valsts gādības.
   Autors zinātnes attīstības kontekstā priekšroku dod plurālismam, anarhistiskai un antiscientiskai pieejai. Viņa gnozeoloģiskā attieksme pret zinātni ir tipiski postmodernistiska attieksme.


svētdiena, 2014. gada 20. jūlijs

Mishael Polanyi



   Mishael Polanyi (1891-1976) – Ungārijas ebrejs, dzīvoja Anglijā, fiziķis, ķīmiķis, zinātnes filosofs. Atsevišķas tēzes no viņa uzskatiem.
   Cilvēks dzīvo nevis zinātniski konceptuālu dzīvi, bet konkrētu personisko dzīvi, kurā zinātniskajiem risinājumiem nevar būt galvenā loma. Galvenais ir sevi iepazīt un dzīvot saskaņā ar savām izjūtām. Cilvēkā eksistē „personiskās (klusējošās) zināšanas”. Grāmata „Personiskās zināšanas” (1958); kr.val. – 1985.g.
   Vēl ir „tacit knowledge”. Tās ir zināšanas, kuras nevar viegli nodod citiem. Viņa aforisms: „We can know more than we can tell”(mēs varam zināt vairāk nekā spējam izstāstīt).
   Zinātniskajā izziņā zinātniskās zināšanas ir 1) centrālās zināšanas, eksplicētās, tiešās, interpersonālās zināšanas; tiek translētas bez personiskiem sakariem, subjektivitātes piedevas; 2) perifēriskās, netiešās zināšanas, implicētās zināšanas, kas rodas praktiskās darbības laikā un tiek translētas mācīšanās procesā.
   Ļoti bieži akcentēja zinātnieka radošo brīvību.

Patiesība



   Aristotelis: patiesība ir intelekta intencionāla piekrišana reālajai lietai vai tās atbilstībai.   
   Patiesība ir lietu atbilstība zināmam pārbaudes kritērijam – teorētiskam, empīriskam.  
   Patiesība ir adekvāta informācija par lietu, parādību.
   Patiesība ir īstenības adekvāta atspoguļošanās apziņā.
   Iracionālistiska pieeja patiesībai sākās 19.gadsimta beigās.
   Absolūta patiesība – pilnīgas, pabeigtas zināšanas.
   Nosacīta patiesība – nepilnīgas, bet patiesas zināšanas.
   20.gs. radās neopozitīvisms. Tas apskata 1) empīrisko patiesību (apstiprina pieredze) un 2) loģisko patiesību (apriora, no pieredzes neatkarīga patiesība).

ceturtdiena, 2014. gada 17. jūlijs

Impērija



   Amerikāņu politiskā doma savu valsti raksturo kā impēriju. Īpaši aktīvi to dara neokonservatori.  Pret impēriju (konceptu) viņi izturās kā pret kārtības iemiesojumu, varas organizācijas universālu modeli un scenāriju.
   Bet vai ASV ir kārtības nesēja pasaulē un kārtības uzturētāja pasaulē?
   Faktiski ir pretēji. ASV ir haosa izraisītāja. Visjaunākajos laikos haoss tiek izraisīts apzināti gan ar „mīksto” spēku, gan ar „karsto” spēku. Obama ir Nobela miera prēmijas laureāts, taču kā virspavēlnieks karo vairākās citās zemēs.
   Haoss rodas tur, kur tiek uzspiestas Rietumu liberāli mesiāniskās formas. Amerikāņu „kārtība” balstās metodoloģiskā individuālisma absolutizācijā (individuālisms kā metodoloģiskā bāze jebkurā dzīves formātā). Anglosakšu zemēs individuālisma politika un ideoloģija sekmīgi ieviesās. Sagraujot sociālo (sociāli kolektīvo) kā sabiedriskās dzīves pamatu, anglosakšu liberālisms nesagrauj sabiedrību, valsti.
   Individuālisms ir amerikāņu impērijas pamatā, kad dominē individuālās brīvības, individuālās varas, individuālās gribas patoss.
   Taču Rietumu liberālisms ir kļuvis pašmērķīgs, pāraudzis neierobežotā brīvībā un brīvībā bez jebkādas atbildības – individuālās, kolektīvās. Tas faktiski ir Rietumu (arī ASV impērijas) pašlikvidācijas process. Karens Svasjans nesaka „krīze”, bet saka „pašlikvidācija”. Tas ir haoss pašā Rietumu civilizācijā. ASV impērija pati savā vidē producē haosu.

  

trešdiena, 2014. gada 16. jūlijs

Pretestība



   Arnolds Toinbijs rakstīja: „ASV nevar ieinteresēt pasauli ar savu galējā individuālisma doktrīnu”. Taču ASV cenšas to darīt, sastopoties ar pretestību. Lūk, daži piemēri no Eiropas politiskās elites pretestības.
   Šarls de Golls, Eiropas pēdējais bruņinieks, savos memuāros raksta par amerikāņu tieksmi valdīt, angļu pakļāvību amerikāņiem; viņš slavē PSRS spēju pretoties ASV hegemonijai, PSRS atdeva kara parādus, nepieņēma Maršala plānu, nepiedalījās Pasaules valūtas fonda un Pasaules bankas darbā.
   XX gs. 90.gados pret ASV atklāti vērsās daudzi Rietumeiropas ministri, politiķi:
   Seržio Romano – Itālijas ārlietu ministrs,
   Mišels Žobers – Francijas kara ministrs,
   Žans Pjers Ševennans – Francijas iekšlietu ministrs,
   Ivs Lakosts – franču militārais eksperts, ģeopolitiķis.
   Bijušais Francijas prezidents Miterans pirms nāves reiz teica: „Francija vēl nezina, ka mēs karojam ar Ameriku. Jā, jā, notiek nemitīgs karš, ekonomiskais karš, karš uz dzīvību un nāvi”.
   1996.gada 14.augustā Francijas prezidents Ž.Širaks paskaidroja, kāpēc atsakās no franka un pāriet uz eiro: „Tas palīdzēs cīnīties pret ASV hegemoniju”.
   Vācijas kanclers H.Kols franču TV 1997.gada 13.februārī teica: „Mums nav vairāk vajadzīga ASV vadība, aukstais karš ir beidzies”. Vācija atzina (bez saskaņošanas ar ASV) Horvātiju, Slovēniju. H.Kola lozungs 1998.gada vēlēšanās: „Deutschland – Weltklasse” (Vācija – pasaules lielvalsts). Saprotams, tāds lozungs bija tēmēts uz amerikāņiem.

otrdiena, 2014. gada 15. jūlijs

Pamati



   Mūsdienu pasaules globālajām tendencēm ir garīgs raksturs, izpaužoties mentālajā, bet nevis empīriski materiālajā sfērā.
   Galvenās tendences ir t.s. informācijas revolūcija (Internets), ekonomiski finansiālā revolūcija (t.s. finansu kapitālisms), ģeokrātiskā revolūcija (ģeopolitikas prioritāre), postmodernistiskā apziņas revolūcija (idejiskais plurālisms, tolerance).
   Minētās tendences praktiski nozīmē empīrisko pamatu ekspropriāciju jeb pasaules dematerializāciju, pasaulei atņemot pamatus. Par ko tas liecina?
   Tas liecina, ka zūd priekšstats par kaut kādu stabilu esamības pamatu. Ja nav stabilu pamatu, tad arī viss pārējais ļodzās. Cilvēki nezina, kas ir pasaules pamatā.
   Mākslā tas izpaužās abstrakcionisma un simbolisma ekspansijā,- māksla pārstāj ticēt priekšmetiskajai pasaulei un cilvēka gnozeoloģiskajām spējām. Tāpēc māksla pati kļūst izziņas instruments.
   Sākās „karš” pret substancēm. Pret fizikāli ontoloģiskajām, sociālajām, garīgās kultūras, morāles substancēm – matērijas paveidiem, būtiskām atziņām, normām. „Kara” iegansts ir neziņa, neticība.
   Kādreiz domāja, ka atoms ir visa pamats. Taču elektrona atklāšana sagrāva iepriekšējos ieskatus. Zuda pamats, „pasaules ēkas pamatķieģelis” (atoms) izzuda.
   Radās koncepcija, ka visa pasaule ir nevis stabila matērija, bet enerģija. Radās enerģijas determinisms – visa pamatā ir enerģija. Cilvēki vēlas stabilitāti. Stabilitāte tika iegūta, balstoties uz atziņu par enerģijas pamatprioritāti.
   XX gs.beigās izmainījās garīgā atmosfēra. Šodien progresa idejai ir cita ontoloģiskā bāze. Agrāk progresa ideja balstījās uz sekojošām nostādnēm:
-          mākslīgais, kas ir radīts saskaņā ar zinātnes receptēm, ir labāks par dabisko – dabas doto vai mantoto no senčiem;
-          progress ir bezgalīgs laikā un telpā;
-          progress ir universāls – der visiem hominīdiem.

   Mūsdienās visas trīs nostādnes (postulāti) nefunkcionē. Tagad pret progresu izturās savādāk; proti, neuzticās minētajiem postulātiem.
   Vēl vēsturiski nesen (šo rindu autora jaunībā) polimēru ķīmijas izstrādājumiem vajadzēja aizstāt visu dabisko. Taču tas nenotika. Iemesli vairāki. Noteikti viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka ķīmiskie izstrādājumi ir kaitīgi cilvēka veselībai. Tāpēc šodien tehnikas monoteisma reliģijas vietā ir fantastisks pagānisms – cilvēki pieprasa visu dabisko.
   Dabas objektiem ir bezgalīga komplicētība un daudzveidība, ar kuru konkurējošais zinātniskais prāts nevar sacensties. Šī atziņa tagad dominē. Šī atziņa var zināmā mērā „nomierināt” cilvēku, vēloties noskaidrot pasaules pirmpamatu.
  
  






pirmdiena, 2014. gada 14. jūlijs

Postmodernisma personība



   Postmodernisma personība ir jauns personības tips. Katram laikmetam ir savs specifisks personības tips. Postmodernisma laikmets nav izņēmums, jo arī tajā var konstatēt jaunu specifisku personības tipu, kas ir iespējams tikai zināmos apstākļos.
   Postmodernisma personības iezīmes ir vairākas. Viena no galvenajām – ultraspeciālists kaut kādā ultrašaurā jomā, bet tumsonis citās zināšanu jomās.
   Postmodernismā zinātnes vietā ir postzinātne.
   Izglītības vietā ir postizglītība.
   Postzinātnes un postizglītības sfērā dominē šarlatānisms un pseidoaktivitātes – zinātnes un izglītības imitācija.
   Saprotams, postzinātne un postizglītība uzplaukst tikai tajās vietās, kur visus dzīves procesus vada masu cilvēki-pārsvarā postcilvēki, kā tas ir Latvijā.
   Zinātnes un izglītības (postzinātnes un postizglītības) jautājums attiecīgajā zemē ir vienots ar šīs zemes (valsts) vietu pasaules politisko un ģeopolitisko koordinātu sistēmā. Tas attiecas arī uz Latviju, kurai šai sistēmā nav konstruktīva vieta un nevar būt tāda vieta vispārējās neattīstības dēļ. Tikai neattīstītā zemē ir iespējams jautājums: „Ja tu esi tik gudrs, tad kāpēc esi tik nabadzīgs?”.
   Neattīstītās zemēs zaļo un zied neoliberālais pragmātisms izglītībā. Postcilvēkiem nav grūti iestāstīt, ka neoliberālais pragmātisms ir visprogresīvākā pieeja cilvēces vēsturē. Saskaņā ar šo pieeju postcilvēkus pamāca izglītībai naudu krāt jau tad, kad bērns vēl atrodas mātes vēderā. Ja nebūs nauda, tad neiegūs izglītību - diplomu.
   Postcilvēkiem, protams, nesaka, ka nauda ir jākrāj, lai plauktu postzinātne un postizglītība kā privātais bizness. Postcilvēkiem, protams, nesaka, ka starp zināšanām un izglītību neattīstītās zemēs ir milzīga atšķirība. Neattīstītās zemēs nav tāpat kā attīstītās zemēs, kurās zināšanas ir vajadzīgas, lai būtu cilvēks. Neattīstītās zemēs cilvēki nav vajadzīgi. Vajadzīgi ir vienīgi postcilvēki, kuriem ir diploms. Postcilvēkiem diploms ir vajadzīgs, lai viņi būtu firmu personāls.
   Postmodernisma personības ģenēze notiek paradoksālā laikā. Mūsdienu aerokosmiskās tehnoloģijas spēj palīdzēt atrauties no Zemes; elektroniskā mikroskopija biologiem paver iespēju iejaukties genomā; pirms bērna piedzimšanas vecākus var savlaicīgi brīdināt par ģenētisko anomāliju; var pārvietot ģenētisko materiālu telpā un sintezēt jaunā vietā.
   Paradoksālais ir tas, ka no vienas puses nākas konstatēt ultrazinātni, bet no otras puses šarlatānismu (postzinātni); no vienas puses var sastapt ultraizglītotus indivīdus, bet no otras puses postizglītības radītās fantastiska mēroga tumsoņas ar diplomu – postmodernisma personības.
  
  


sestdiena, 2014. gada 5. jūlijs

Izglītība



   Uz izglītības sistēmas maiņu atsaucās paradigmas maiņa. Taču galvenais – atsaucās šīs maiņas būtība: mēs zinām, no kurienes nākam, bet nezinām, uz kurieni ejam. Tāpēc rodas visdažādākā veida haoss. Tās laikā inteliģence kļūst par zagļiem, blēžiem, pseidozinātniekiem, izglītības iestādēs visu pārdod un pērk, katra augstskola sevi reklamē kā vislabāko un viselitārāko Latvijā.
   Izglītībai teorētiski ir jānoved jaunais cilvēks līdz kaut kādam modelim, paraugam. Augstākajai izglītībai ir jaunietim jāpalīdz izvēlēties dzīves ceļu. Bet ko darīt tad, ja tāds ceļš nav vispār, ja sabiedrība nezina, uz kurieni dodas?
   Rietumu civilizācijā notiek paradigmas maiņa. Apgaismības paradigmas ideāli vairs neeksistē. Vispārējā obligātā izglītība kā sociālā prasība atmirst. Latvijā bērni var neiet skolā. Primitīva izglītība no vienas puses, iemācot tikai lasīt un rakstīt, dziedāt „Kur tu teci, gailīti manu...”, dejot „Tūdaliņ, tāgadiņ...” Taču no otras puses augsti specializēta izglītība koledžās, pēc kuras nevar uz kartes parādīt savu kaimiņu valsti...