Tauta

   Valsts var attīstīt tikai to vērtību sistēmu, kura ir tautas garā un prātā. Valsts nevar mākslīgi uzspiest citu tautu vērtību sistēmu, kas vienmēr ir noteiktas mākslīgas ideoloģiskās sistēmas uzspiešana un kurai ir savas doktrīnas saskaņā ar svešās valdošās elites interesēm.

   Tāds viedoklis dominēja vēsturiski ilgu laiku. Vēsturiski ilgu laiku bija aizdomas, ka tautu var vadīt un ar tautu var manipulēt. Tagad šīs aizdomas ir izvērsušās stabilā un legālā konstatācijā. Valdošās elites publiski nekaunās atzīt, ka tauta ir vadāms fenomens un tas ir normāli.

   Agrāk bija zināms viedoklis par tautas aizstāvjiem. Tauta pati sevi neaizstāv. Tas bija skaidrs. Skaidrs bija arī tas (jaunajos laikos), ka tautu aizstāv tās inteliģence. Inteliģences misija ir kalpot tautai, realizējot apgaismības un sociāli politiskos projektus

   Jau 19.-20.gs. mijā aktuāls kļuva jautājums par inteliģences kvalitāti. Eiropā tas bija starptautiska rakstura jautājums, jo inteliģences kvalitāte (nespēja aizsargāt tautu) izraisīja bažas un neapmierinātību daudzās zemēs. Īpaši tajās zemēs, ar kuru tautu valdošā elite veica grandiozas manipulācijas.

   Tās Austrumeiropas tautas, ar kurām 20.gs. beigās sāka grandiozi manipulēt Rietumu (ASV) valdošā elite, uzspiežot t.s. liberālās demokrātijas, patērēšanas sabiedrības, hēdonisma vērtības, visvairāk izjuta savas inteliģences palīdzības nepieciešamību, jo tautas intuitīvi pretojās „eiropeiskās kultūras augstākajiem sasniegumiem”.

   Tautas intuitīvi saprata, ka tām uzspiež svešas un organiski nepieņemamas vērtības. Taču Austrumeiropas daudzās zemēs ar Latviju priekšgalā inteliģence izrādījās ļoti vāja, neapzinīga, nelojāla savai tautai, uzpērkama, zombējama, pakalpīga, nodevīga. Atsevišķām tautām (latviešiem) inteliģences līmenis ne reti ir noslīdējis līdz deģenerātu pakāpei, kas var ļoti negatīvi atsaukties uz attiecīgās tautas likteni – pastāvēšanas un saglabāšanās iespējām. Tautas dzīve bez savas inteliģences ir dzīve bez galvas un sirds – prāta un sirdsapziņas. Saprotams, tā nav dzīve, bet nīkuļošana, nevarot sagaidīt savu pēdējo stundu.

   Krievijas inteliģences kāda daļa ir spējīga palīdzēt tautai saglabāt un attīstīt savas kultūras vērtību sistēmu. Tauta to redz un jūtas gandarīta par inteliģences misijas realizāciju. Taču otra inteliģences daļa (5.un 6.kolonna) tautu tūlīt nosauca par „тупое быдло”, jo atsakās „eiropeizēties”.