Zināšanu ideoloģija

   Tomēr cilvēku priekšstatiem par ideoloģijas melīgumu ir reāls pamats. Pēc II Pasaules kara līdz pat šodienai ar ideoloģiskajiem meliem nākas regulāri sastapties, jo tika radīta jauna tipa ideoloģija, kas pilnā mērā balstās uz meliem.

   Melīgās jaunā tipa ideoloģijas rašanos veicināja sociāli politiskie apstākļi. Pēc II Pasaules kara cilvēces dzīvē pirmo reizi radās apstākļi, kuri lika būtiski izmainīt ideoloģijas saturu un funkciju.

   Idealizēto emocionālo konstrukciju vietā stājās zināšanu bloki par noteiktām tēmām. Respektīvi, jaunā tipa ideoloģija tiecās vajadzīgajā virzienā ietekmēt cilvēku zināšanas. Jaunā tipa ideoloģija cilvēkiem neko nesola un cilvēkus nekur neaicina. Jaunā tipa ideoloģija vienīgi sniedz cilvēkiem zināšanas. Sniedz tādas zināšanas, lai cilvēki visu uztvertu un novērtētu ideoloģiski vajadzīgajā virzienā. Jaunā tipa ideoloģija cilvēkus zombē nevis ar skaistiem lozungiem, bet ar speciāli atlasītām un apstrādātām zināšanām. Tāpēc jaunā tipa ideoloģiju vēlos dēvēt par zināšanu ideoloģiju. Ja agrāk ideoloģijas saturs un funkcija bija tautas cilvēciskās kvalitātes uzlabošana un valsts celtniecība, mobilizējot konkrētu sabiedrību (nāciju) noteiktu tagadnes un nākotnes uzdevumu izpildei, tad pēc II Pasaules kara ideoloģijas misija radikāli izmainījās.

   Pirmkārt, jaunā tipa ideoloģija adresēta visai cilvēcei.

   Otrkārt, jaunā tipa ideoloģijas uzdevums ir ietekmēt visas cilvēces zināšanas par noteiktām parādībām. Un, lūk, jaunā tipa ideoloģijas melīgums izpaužās tādējādi, ka tiek izplatītas nepatiesas zināšanas.

   Pēc II Pasaules kara cilvēces vēsturē pilnīgi jauns notikums bija tā saucamais aukstais karš. Cilvēce lieliski pazina „karstos karus”, risinot konfliktus bruņotā veidā un frontes ierakumos. Ar „auksto karu” cilvēce sastapās pirmo reizi. Konfliktus nācās risināt ideoloģiskā veidā. Pats par sevi saprotams, ka „aukstais karš” (reāli – ideoloģiju karš) stimulēja jauna tipa ideoloģijas rašanos, un ideoloģijas jauns tips tika ļoti veiksmīgi radīts.

   To radīja anglosakšu politiskā elite ASV virsvadībā. PSRS ideoloģijā pēc II Pasaules kara nekas principā nemainījās, turpinot planetārā mērogā propagandēt sociālisma (komunisma) skaistos ideālus. Rietumu jaunā tipa ideoloģija nepropagandē skaistus ideālus, bet noteiktas zināšanas par visjaunāko laiku vēsturi, PSRS, sociālismu.

   Skaidrs, ka zināšanu propaganda (zināšanu ideoloģija) ir piezemētāks un masu cilvēkiem saprotamāks līmenis nekā komunistiskās nākotnes skaistās fantāzijas. Tāpēc nav jābrīnās, ka PSRS zaudēja „aukstajā karā”.

No raksta „Zināšanu ideoloģijas dvīņu brāļi”.

Melnā diena

   16.martam faktiski vajadzētu būt latviešu nacionālā naida melnajai dienai pret vācu fašistiem. Vajadzētu būt tā, ka katru gadu 16.martā visā Latvijā latvieši vienoti demonstrē savu nacionālo naidu pret vācu fašistiem. Tā nav priecīga svētku diena, bet gan ir neizdzēšama naida melnā diena pret vācu fašistiem.

   Tādai melnai dienai ir obligāti jābūt latviešu kalandārā. Latviešu kalendārā ir obligāti jābūt melnai dienai, kas ir veltīta tautas naida apliecinājumam pret vācu fašistiem. Protams, tā var būt arī cita diena. Šai dienai nav obligāti jābūt 16.martam. Var izvēlēties arī citu dienu. Taču obligāti tādai melnai dienai ir jābūt latviešu kalendarā. Latviešu tautai obligāti ir jāapliecina savs naids vācu fašistiem. Tas ir jādara regulāri un nepārtraukti, kamēr eksistēs latviešu tauta kā vienots un suverēns etniskais kolektīvs.

   Iemesls  tādas dienas nepieciešamībai ir konkrēts un loģiski neapstrīdams – vācu fašisti gribēja iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu! Atkārtoju, pasvītrojot doto faktu: vācu fašisti gribēja iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu!  Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu!

   Domāju, lieki ir norādīt, ka tik necilvēciski pret latviešu tautu neviens nav izturējies! Citas tautas pret latviešu tautu ir dažādi izturējušās. Taču nevienas tautas varas elite neplānoja latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu. To plānoja vienīgi vācu fašisti. Un viņi noteikti būtu iznīcinājuši latviešus, ja būtu uzvarējuši II Pasaules karā. Vācu fašistu uzskatā latvieši ir nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina.

   Domāju, lieki ir atgādināt, cik absurda ir mūsdienu latviešu tautas vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Vācu fašistu apjūsmošana pēcpadomju laikā katru gadu 16.martā ir visuzskatāmākais piemērs latviešu tautas vienas daļas absurdajai vēsturiskajai atmiņai. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Tautas viena daļa kā spitālīgi apmāta nespēj objektīvi izprast un novērtēt drausmīgo vēsturisko patiesību.

   Nav taču grūti saprast, par ko liecina tautas vienas daļas vēsturiskās atmiņas absurdās kroplības? Tās liecina par to, ka vācu fašistiem varbūt bija taisnība – latvieši ir nevērtīga tauta! Cits izskaidrojums nemaz nevar būt, ja mūsdienu latvieši ar ziediem un dziesmām 16.martā sveic savas slepkavas – latviešu holokausta plānotājus! Cits izskaidrojums nemaz nevar būt, ja ņemam vērā arī rusofobijas izplatības drausmīgo apjomu šodienas latviešu sabiedrībā. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā neliecina par tautas vērtību! Tauta taču neko nav darījusi, lai likvidētu tautas tās daļas rīcību, kas apkauno visu latviešu sabiedrību! Tauta neko nav darījusi, lai visi latvieši ar cieņu izturētos pret saviem glābējiem, kuri novērsa latviešu holokaustu! Tautas kalendārā nav nacionālā naida melnā diena pret vācu fašistiem! Kamēr latviešu sabiedrībā turpinās 16.marta ārprāts, visai cilvēcei ir tiesības latviešus uzskatīt par nevērtīgu tautu. Tas nav patīkami, bet tas ir pilnā mērā pelnīti!

  

Tolerances funkcija

   Rietumu ideoloģijā tolerancei tiek veltīta ļoti liela vērība un atvēlētas grandiozas summas. Zinot to, ka tolerance faktiski ir cilvēku komunikācijas dabiska (organiska) sastāvdaļa un cilvēku esamībā tolerance pastāv neatkarīgi no ANO, ES konfederācijas un atsevišķo valstu, sabiedrisko organizāciju un skolu speciālajām akcijām, rodas vēlēšanās noskaidrot tolerances ideoloģiskā „piāra” patieso (neformālo) iemeslu. Liberālās demokrātijas speciāli organizētā ideoloģiskā kņada ap toleranci vedina domāt, ka tāds iemesls pastāv.

   Viss liecina, ka iemesls ir šāds. Rietumu civilizācijai ir nepieciešams reabilitēt (atjaunot iepriekšējo reputāciju) kapitālismu, ar kuru aizvadītajos apmēram 40 gados ir notikušas milzīgas pārvērtības un pašlaik kapitālismam visvairāk piestāv epitets „iracionālais”. Respektīvi, izveidojies ir iracionālais kapitālisms.

   Var rezumēt vēl plašāk. Proti, Rietumu sabiedrībai ir nepieciešams reabilitēt savu cilvēcisko seju jeb ētosu (morāles ideālu, principu, normu kopumu) vispār. To nepieciešams darīt tāpēc, ka demogrāfiskā pāreja stimulē ļoti dziļas izmaiņas „balto” cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā.

   Izmaiņas ir milzīgas. Turklāt tās galvenokārt ir sliktas izmaiņas un skaidram prātam grūti aptveramas izmaiņas. Tāpēc liberālās ideoloģijas mērķis ir aicināt samierināties un atzīt milzīgās izmaiņas, izturēties iecietīgi pret visām izmaiņām.

   Bet tā reizē ir atbrīvošana no jebkādas atbildības par to, kas ir noticis ar „baltajiem” cilvēkiem. Tāpēc, piemēram, masu cilvēkiem ļoti patīk plurālisms. Viņi ar dziļu prieku apsveic propagandēto plurālismu un propagandēto toleranto attieksmi pret plurālismu. Viņi priecājās, ka viņu viedokļa saturs nevienu neinteresē un par viedokļa saturu viņiem nav jāatbild. Katrs masu cilvēks tagad ir ielāgojis, ka tautā ir iezombēts toleranti izturēties pret plurālismu kopumā un pret katru viedokli atsevišķi neatkarīgi no tā, vai tas ir pareizs vai nepareizs.

   Tādējādi tolerances ideoloģiskā propaganda palīdz Rietumu ļaužu masām pielāgoties dzīvei jaunajos sociālajos, ekonomiskajos, politiskajos, intelektuālajos, morālajos apstākļos, kas no Rietumu cilvēku kultūras atmiņas viedokļa neatbilst veselajam saprātam, jo ir pretrunā ar dzīves jēgu un kārtību vēl nesenā (līdz XX gs. 70.gadiem) pagātnē.

No raksta „Ilustrācijas komentārs..”.

  

Noziegumu brīvība

   Aizvadītajos apmēram divdesmit gados ir radīts jauns sociālais produkts, kuru ieteicams dēvēt par noziegumu brīvību. To radīja Rietumu civilizācija. Tāpēc jaunā sociālā produkta lietotāji ir „baltie” cilvēki. Viņi to lieto ar baudu katru gadu arvien vairāk un vairāk. Atsevišķās zemēs jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats. Ja šajās zemēs pārtrauktu izmantot jauno sociālo produktu, tad sāktos jauna valstiski politiskā dzīve un noziegumu brīvības likvidācija atgādinātu revolūciju. Mūsdienu Latvijā noziegumu brīvības prakse attiecas uz katru iedzīvotāju. Ja mūsdienu Latvijā tiktu likvidēta noziegumu brīvība, tad katram godīgam pilsonim un nepilsonim sāktos cilvēka cienīga dzīve.

   Runa ir par visdažādākā veida noziegumu brīvību. Cilvēku dzīvē ir ļoti liela noziegumu daudzveidība. Var būt morālie noziegumi, tikumiskie noziegumi, politiskie noziegumi, ekonomiskie noziegumi, reliģiskie noziegumi, ideoloģiskie noziegumi, psiholoģiskie noziegumi, profesionālie noziegumi, kriminālie noziegumi, nacionālie noziegumi, noziegumi pret cilvēci, tautu, nāciju, valsti, atsevišķiem indivīdiem, dzīvniekiem, dabu.

   Jaunajā sociālajā produktā principā runa var būt par jebkura veida noziegumu. Arī kriminālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā paredzēts sods. Tajās zemēs, kurās jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats, galvenokārt runa ir par kriminālajiem noziegumiem un noziegumiem pret tautu un nāciju. Masveidā noziegumu brīvība attiecās uz ideoloģiskajiem, politiskajiem un morālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā nav paredzēts sods.

No raksta „Noziegumu brīvība”.

Ģeokrātiskais valstiskums

   Cilvēces kultūra mainās. Ar laiku mainās katrs kultūras segments un tajā sastopamās kultūras formas. Mainās arī tāda forma kā valstiskums. Respektīvi, mainās valsts forma.

   Kultūra mainās dažādi. Mainības dažādību nosaka izmaiņu ātrums. No šī viedokļa kultūrā ir daudz kas tāds, kas mainās lēni un zināmas izmaiņas var konstatēt tikai pēc ilga laika. Tā ir kultūras statiskā daļa. Taču ir arī kultūras dinamiskā daļa, apliecinot regulāras un radikālas izmaiņas.

   Valsts forma ietilpst kultūras statiskajā daļā. Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija.

   Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai - monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperātors, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas.

   Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartiju sistēma, teokrātiskais totalitārisms.

   Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem - parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.

   Polikrātiskā valsts forma ir vēsturiski jaunāka nekā monokrātiskā valsts forma. Masveidā to izmanto no XIX gadsimta. No tā laika daudzās zemēs varu ieguva jaunā sociālā šķira – buržuāzija, kurai vissimpātiskākais ir varas dalīšanas princips.

   Varas ambīcijas piemīt katrai šķirai, taču buržuāzija cilvēces vēsturē ir pirmā šķira, kuras varas ambīcijas praktiski realizējās planetāri globālā mērogā. Par pasaules iekarošanu sapņoja tāda šķira kā proletariāts un daudzi monarhi. Vēsturiski visjaunākais piemērs ir fīrera Hitlera sapnis un reālā asiņainā darbība. To, ko neizdevās panākt proletariātam un vācu fīreram, XX gadsimtā izdevās panākt Rietumu (anglosakšu) buržuāzijai, savā kontrolē pārņemot dzīvi gandrīz uz visas planētas un savas varas ambīcijas reāli īstenojot planetāri globālā mērogā.

   Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments ir ģeopolitika. Tā radās XX gadsimtā un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs.

   Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Uz valstiskuma formu atsaucās dažādi faktori – politiskie, ekonomiskie, vēsturiskie. No XX gadsimta uz valstiskuma formu kardināli atsaucās ģeopolitiskais faktors. Mūsdienās valstiskums ir atkarīgs no ģeopolitiskā faktora daudz vairāk nekā no politiskā, ekonomiskā un vēsturiskā faktora.

   Tāpēc XX gadsimtā radās jauna valsts forma, kuru ieteicams dēvēt par ģeokrātiju. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā.

No raksta „Ģeokrātiskais valstiskums”

  

Patiesība

   Profanācija ir svētuma apgānīšana. Plurālisma profanācijā tiek apgānīts tāds svētums kā patiesība. Liberālās demokrātijas ideoloģija aicina ne vien neticēt patiesības iespējamībai, bet pat mudina izsmiet patiesību un tās aizstāvjus, ko cītīgi dara postmodernisma filosofija.

   Patiesības definēšana Rietumu civilizācijā jau no paša sākuma ietilpst filosofijas kompetencē. Un šajā ziņā pārsteidzoši ir tas, ka patiesības definīcija tika formulēta jau sengrieķu filosofijā un kopš tā laika līdz šodienai nav mainījusies. Neticami, taču aizvadītajos gadu tūkstošos Rietumu civilizācijā eksistēja tikai viens uzskats par patiesību. Rietumu civilizācijā vienmēr bija un joprojām ir tikai viena patiesības definīcija. Tātad Rietumu ļaudis vienmēr aptvēra, ja būs dažādi ieskati par patiesību un jautājumā par patiesību pastāvēs atšķirīgi viedokļi, tad cilvēku dzīvē nebūs stabili ne intelektuālie, ne morālie pamati. Ja cilvēku dzīvē virmos patiesību plurālisms, tad cilvēku dzīvē iestāsies bezjēdzība, degradācija, amorāla izvirtība, haoss, prāta aptumsums.

   Tā saucamā klasiskā patiesības definīcija skan šādi: patiesība ir īstenības adekvāta atspoguļošanās cilvēka apziņā. Citiem vārdiem sakot, patiesība ir lietas un prāta sakritība. Var teikt arī tā, ka patiesība ir domāšanas un esamības sakritība. To pašu var pateikt mūsdienīgākā variantā: patiesība ir adekvāta informācija par objektu, kas iegūta objekta jutekliskajā un intelektuālajā izpētē. Patiesības kritērijs ir domāšanas un esamības sakritība.

   Par ko liecina patiesības definīcijas nemainība? Kāpēc ir sastopami visdažādākie uzskati par citām parādībām, taču par patiesību visu laiku ir bijis tikai viens uzskats?

   Tas, ka Rietumu filosofijā patiesības definīcija principā nav mainījusies,  savdabīgi liecina par patiesības saistību ar visos laikmetos dzīvojošo cilvēku piederību vienai hominīdu sugai – saprātīgiem cilvēkiem (Homo sapiens). No vienas puses mēs redzam, ka saprātīgiem cilvēkiem var būt tikai viens priekšstats par patiesību un viena patiesības definīcija. Saprātīgiem cilvēkiem nevar būt daudzas patiesības un patiesību plurālisms.

   No otras puses patiesības definīcijas nemainība liecina, ka patiesības izpratne ir saprātīgo cilvēku sugas kopsaucējs un identitātes pamats, kā arī katra cilvēka identitātes pamats, apliecinot viņa piederību „Homo sapiens”. Ja zūd vienota patiesības izpratne un sākās patiesības plurālisms, tad zūd saprātīgo cilvēku suga un zūd cilvēka kā „Homo sapiens” identitāte.

   Bet ko mēs redzam tagad? Par ko liecina plurālisma profanācija? Par ko liecina patiesības zākāšana? Par ko liecina atsacīšanās no patiesības? Par ko liecina citētajā murgojumā cilvēka identitātes šausmīgā neizpratne?

   Loģiski, ka liecina par hominīdu jaunas sugas veidošanos. Tā būs suga, kurai būs savs priekšstats par patiesību, ja tai vispār interesēs patiesība. Pašlaik viss liecina, ka tā murkšķēs neskaitāmi daudzu patiesību zaņķī. Tā būs suga, uz kuru vairs neattieksies cilvēku sugas latīniskais apzīmējums „Homo sapiens”.

   Mēs jau zinām, ka  saprātīgi cilvēki jauno sugu ir nosaukuši par postcilvēkiem. Plurālisma profanācija ir postcilvēku sfēra. Postcilvēka „patiesībai” („viedoklim”) realitāte nav vajadzīga. Nav vajadzīga postcilvēka apziņas un realitātes sakritība. Tie etnosi, kuri agrāk nesasniedza zināmu kulturoloģisko briedumu un veģetē bez zinātniski uzlādētas izglītības, liberālās demokrātijas ērā kolektīvi ieveļas postcilvēku sugā. Liberālās demokrātijas ideoloģijai var pretoties gudri izstrādāta kontrideoloģija. Milzīga loma ir zinātniski uzlādētai izglītībai. Pārgudro murgojumu cēlonis noteikti ir murgaina izglītība. Visvairāk augstskolās.

No raksta „Plurālisma palaidnīgā profanācija”.

  

Materiālā enerģija

   Par materiālo enerģiju var saukt materiālo lietu spēju iedarboties uz jūtām, domām, emocijām, uzvedību, vērtējumu, pašvērtējumu. Tādējādi var runāt par lietu dvēseli, lietu kā materiālo formu un lietu kā garīgo formu, ideoloģisko formu. Var runāt par lietas simbolisko saturu.