Civilizācija

Atbildēt uz jautājumu „Kas ir civilizācija?” nav viegli, jo jēdzienu lieto dažādās nozīmēs un dažādos kontekstos. Tomēr zināmu kopsaucēju var atrast. Civilizācijas jēdziens ir pašapziņas apliecināšanas jēdziens. Ja cilvēki vēlas apliecināt savus sasniegumus, savu attīstības līmeni, savu ieguldījumu zinātnē, ekonomikā, tehnikā un tehnoloģijās, kā arī citās sfērās, tad viņi izsakās par civilizācijas panākumiem. Civilizācijas jēdziens pašapziņā ir vienots ar attīstības, progresa jēdzienu, kvalitatīvu panākumu, kad pret attīstību, progresu izturās kā pret teleoloģisku nepieciešamību sasniegt noteiktu kvalitatīvu lēcienu, kas reizē būs liecība civilizācijas virzībai un pašapzinīgs fakts cilvēkiem. Civilizācijas jēdziena skaidrojumos noteikti jāņem vērā etniskā specifika, jo katra tauta var pret civilizāciju izturēties savādāk. Piemēram, vāciešiem civilizācija ir kaut kas otršķirīgs, raksturojot ārējos momentus cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Vācieši visu vērtīgāko apliecina ar kultūras jēdzienu. Savukārt franči dara pretēji. Frančiem patīk visu vērtīgāko raksturot ar civilizācijas jēdzienu. Špenglers principā neizdomāja neko jaunu, izsakoties par eiropeīdu kultūras transformāciju civilizācijas līmenī. Jauns bija vienīgi tas, ka civilizācijas jēdzienu vācu interpretācijā viņš attiecināja uz visiem eiropiešiem.

Norberta Eliasa idejas

Norberts Eliass (1897-1990) neatzina liberālās ideoloģijas atspoguļošanos socioloģijā, dominējot tieksmei visu „individualizēt”. T.Parsona pieeju viņš uzskatīja par zinātniski bezperspektīvu, jo nepalīdz izprast sociālos procesus un sabiedrības esamības likumsakarības. Eliass atzina, ka indivīds ir socializēts automātiski dzīvē. Sociologam ir jāpēta sabiedrība – attiecības starp indivīdiem. Šīs attiecības viņš dēvēja par „figurācijām”; zinātnei (socioloģijai) jānoskaidro „figurāciju” likumsakarības; „figurāciju” ilglaicīgs process ir „civilizācijas process”; civilizācija nav abstrakta totāla parādība. Eliass īpašu uzmanību velta paškontrolei; paškontrole ir virzošais spēks, nodrošinot sabiedrībā, valstī stabilitāti; civilizētības palielināšanās ir paškontroles palielināšanās, paškontroles mehānismu efektivitātes palielināšanās; paškontrole iznīdē sociāli bīstamas noslieksmes. Paškontroles attīstībā noteiktas funkcijas ir valstij, kurai ir monopols uz leģitīmu spēka pielietošanu, ja paškontroles līmenis ir zems, bīstams sabiedrībai; jo lielāka cilvēku mijiedarbība, jo lielāka paškontrole ir vajadzīga; paškontrole, valsts spēka pielietošana ir tendēta uz internalizēšanu – sabiedrības normu, vērtību atzīšanu, pielietošanu. „Figurācija” ir mijiedarbība starp indivīdiem un grupām kooperācijas, funkciju diferenciācijas veidā, kā arī tā ir cīņa par „dzīves izredžu” (eksistenciālās bāzes) monopolizāciju. Eliass bija K.Manheima (1893-1947) asistents; Eliass izmantoja Manheima jēdzienu „freischwebende Intelligenz” – brīvi „tvaikojoša” inteliģence, kurai ir svešas materiālās un ideoloģiskās intereses; minētais jēdziens ir vajadzīgs, jo cilvēks nav noslēgts sevī (homo clausus), bet vienots ar sabiedrību, kurā savukārt vienmēr eksistē noteiktas intereses, kuru varā nonāk atsevišķi indivīdi; Manheims un Eliass ļoti lielu uzmanību veltīja „konkurencei” – cīņai par „dzīves izredzēm” (eksistenciālo bāzi); Manheims lasīja referātu „Konkurences nozīme garīgajā sfērā”; Manheims tāpat kā Eliass kritizēja liberālismu; liberālisms tēlo „brīvību no vērtībām”, taču faktiski ir buržuāzijas vērtību paudējs. Eliass kritizēja pēckara amerikāņu socioloģijas atsacīšanos no vēsturiskuma, nevēlēšanos balstīties uz vēsturisko procesu loģiku un necenšoties noskaidrot tagadnes procesu vēsturisko horizontu. Eliass norādīja, ka pēc II Pasaules kara socioloģija zaudēja vēsturisko redzējumu. [Hipotēze: Varbūt tas ir saistīts ar eiropeīdu vispārējā pagrimuma sākumu un palielināšanos; nespēja vēsturiski interpretēt materiālu liecina par vispārējā pagrimuma izpausmi zinātnē?] Eliasa konceptuālajā korpusā svarīga vieta ir cilvēku afektu struktūrai un afektu kontrolei (paškontrolei) vēsturiskā skatījumā; viņš analizēja afektus sabiedrības attīstības atsevišķās fāzēs; viņu interesēja afektu kontroles standarti un paraugi, to vēsturiskā mainība. Eliass analizēja cilvēcisko ekspresiju; to regulē paškontrole un ārējais spēks – ārējā piespiešana; tā visa rezultāts ir civilizētības pieaugums pretstatā barbarismam, atbrīvojoties no barbarisma.

Metodoloģiskā problēma

Igora Šafarēviča lieliskā eseja „Rusofobija” (1978-1983) aicina padomāt par vienu problēmu, kuru var uzskatīt par metodoloģisko problēmu. Ar to nākas saskarties tautas dzīves analītikā. Eseja ir vērsta pret rusofobiju, kurai pievēršās nevis ārzemju autori, bet pašmāju autori. Viņi gatavo naidīgas publikācijas pret krievu tautu un Krieviju. Krievu tautai tiek izvirzīti ļoti smagi pārmetumi, kuri koncentrējās kopējā slēdzienā par krievu tautas mūžseno nevērtību. No tādiem autoriem veidojās vesela grupa, kuru Šafarēvičs sauc par „mazo tautu”, izmantojot franču sociologa Kašēna koncepciju un terminoloģiju. „Mazā tauta” ir atsevišķa tautas daļa, kuras darbību un uzskatus var pretstatīt pārējai tautai – „lielajai tautai”. Šafarēviča ieskatā PSRS tāda „mazā tauta” izveidojās no rietumnieciski un liberāli noskaņotiem „disidentiem”, no kuriem savukārt liela daļa ir ebreji. Viena daļa no šiem „disidentiem” dzīvo PSRS, otra daļa – ārzemēs. Rusofobiskās publikācijas lasāmas ārzemju žurnālos, ārzemēs izdotajās grāmatās. Interesanti ir tas, ka Šafarēvičs „mazās tautas” formēšanos saskata 70.gados, kad strauji pieaug rusofobisko publikāciju skaits, bet galvenais – inteliģences vienas daļas (kvalitatīvi labas daļas) naidīgums pret krievu tautu un Krieviju izvēršās kategoriskā formā. Ļoti naidīgi tiek, piemēram, runāts par krievu verdzisko psiholoģiju, pašcieņas trūkumu, cita cilvēka viedokļa necienīšanu, naida, ļaunuma, svešas varas dievināšanas plebejisko sajaukumu. Uzmanību saista laiks – 70.gadi. Šafarēvičs par to neraksta, taču nākas atcerēties, ka 70.gados sākās eiropeīdu vispārējais pagrimums, ko izraisa demogrāfiskā pāreja. No 70.gadiem sākās eiropeīdu iracionālisms visās dzīves sfērās. Un, lūk, tāpēc rusofobijas uzplaukumu var droši saistīt ar eiropeīdu vispārējo degradāciju. Rusofobija ir degradācijas izpausme. Par to nav šaubu. Degradācija vispirms sākās inteliģencē, tās labākajā daļā. Tātad padomju laika „disidentu” rusofobija (degradācija) laika ziņā sakrita ar Rietumu eisopeīdu degradācijas sākumu. Tas ir spilgts piemērs citu piemēru kolekcijā tam, ka principā sociāli politiskajai iekārtai nebija nekādas nozīmes eiropeīdu traģiskajā liktenī demogrāfiskās pārejas laikā. Degradācijas apjoms, intensitāte, izpausmes formas bija identiskas Rietumos un „sarkanajos” Austrumos. Bet tagad par metodoloģisko problēmu. Šafarēvičs plaši raksta par būtisku neizpratni rusofobijas un citu fobiju izcelsmē. Viņš atsaucās uz franču, vāciešu inteliģences kādas daļas naidu pret savu tautu. Piemēram, vāciešu naids pret savu tautu jaunākajos laikos nav saprotams tāpēc, ka vācu tautai ir bagāts kultūras mantojums. Nav saprotams, kā var naidīgi runāt par vāciešu nevērtību, ja tai ir Gēte, Šillers, romantisma literatūra utt. Tas pats attiecās uz rusofobiju. Nav saprotams, kā var lamāt krievu tautu XX gs. otrajā pusē, ja tās pagātnē ir Puškins, Ļermontovs, Tolstojs, Dostojevskis utt. Metodoloģiskā problēma tautas dzīves analītikā sākās tad, ja nākas vērtēt jaunu tautu, kurai šodien nav tāds mantojums kā minētajiem vāciešiem, krieviem un tauta pašlaik nevēlās neko dzirdēt pat par to vērtīgo mazumu, kas tomēr eksistē tās kultūras mantojumā. Kā izturēties tādā gadījumā, ja tauta, bet pats trakākais – tās inteliģence, atzīst un ciena tikai masu kultūru, tautai nav „mazās tauta”, kura gribētu „lielo tautu” ievirzīt cienījamā līmenī? Kā izturēties tautas dzīves analītikā apstākļos, kad socializācijā dominē perversais, vulgārais, primitīvais, seklais, neinteliģentais, nezinātniskais, amorālais? Kā vērtēt tautu, kurā nav cieņā godīgi un gudri cilvēki un tādi cilvēki tiek nežēlīgi nobīdīti malā un garīgi iznīcināti?

Adekvātā mode

Modes izmaiņas noteikti ir saistītas ne tikai ar stilistiskajām izmaiņām, gaumes izmaiņām, bet arī ar dziļām psihiskajām izmaiņām sociumā. Var uzskatīt, ka modei ir jābūt adekvātai attiecīgajā periodā sastopamajam psihiskajam noskaņojumam tajā sabiedrības daļā, kurai adresēti modes piedāvājumi. Mēs dzīvojam juvenālā laikmetā. Uz dzīves skatuves dominē jauni cilvēki. Tādi ir finansu kapitālisma spekulanti, banku klerki, informācijas tehnoloģiju fani. Dažās valstīs pat valdošā politiskā kliķe. Taču mēs dzīvojam arī eiropeīdu ļoti straujas garīgās degradācijas laikmetā, kā rezultātā mutuļo iracionālisms, arhaisms, idiotisms kā psihiskie rādītāji sabiedrības, īpaši jaunāko paaudžu, portretā. Un, lūk, nav grūti ievērot, ka šiem rādītājiem (iracionālismam, arhaismam, idiotismam) atbilst arī mode: tetovējumi, dažādi riņķi sejā, frizūras, idiotisks apģērbs un ģērbšanās veids. Ja, piemēram, „Stefano Ricci” savu produkciju piedāvā vecākās paaudzes ļoti bagātiem cilvēkiem, tad firmas modes līnijas konsekventi saglabājās klasiskajās tradīcijās bez jebkādiem modes pašmērķīgiem ekscesiem – galējībām, iracionālas nesavaldības. Savukārt „Louis Vuitton” savus risinājumus piedāvā jauniešiem, un tūlīt tiekamies ar pilnīgi citu pieeju. Tā, piemēram, 2017.gada pavasarim firma puišiem piedāvā šādu salikumu: rudens mētelis, žakete, svīteris, krekls. Tas būtu saprotams. Pavasarī vēl nākas silti saģērbties. Taču nekādi nav saprotams, kāpēc kopā ar tādu siltu apģērbu ir ieteiktas sandales basās kājās. Pie tam bikses ir uzlocītas virs potītēm. Grūti iedomāties, kurā klimatiskajā joslā pavasarī var iederēties tāda mode – rudens mētelis un minētais pārējais apģērbs + sandales basās kājās. Dotajā modē ir kaut kas iracionāls, idiotisks.

Diagnoze

Eiropeīdu degradācija, saprotams, nevar iztikt bez konkrētas diagnozes, raksturojot garīgā pagrimuma pārņemtās ļaužu masas. Iespējams, diagnoze būs daudzpusīga, aptverot gan neirastēniju un histēriju, gan debilitāti un šizofrēniju. Visticamākais, nākas attaisnot, saprast un slavēt tos vecākus, kuri saviem bērniem izvēlās vārdu „Daunis”, kā tas notiek latviešu aprindās. Dauna slimība arī būs viens no diagnozes variantiem. Visjaunākajā laikā viens no spilgtākajiem piemēriem eiropeīdu degradācijā ir masveidīgā mānija visās savas dzīves likstās vainot Krieviju, krievus, V.Putinu. Šī mānija ir sastopama ne tikai latviešu vidē. Neapšaubāmi, tā tāpat kā jebkura cita mānija neliecina par skaidru un garīgi veselu prātu. Var liecināt vienīgi par nepieciešamību mānijas autoriem izvēlēties kādu no diagnozes variantiem. Degradācija strauji progresē. Taču par laimi vēl ir normālu eiropeīdu slānis, kas ir spējīgs ne tikai racionāli konstatēt degradāciju, bet arī pret to publiski vērsties. Latvijā tāds slānis ir niecīgs, gandrīz nemaz nav praktiski jūtams. Bet par to nav jābrīnās. Degradācija visrezultatīvākā noteikti būs garīgi vājāk attīstītās populācijās. Tas ir loģiski.

Galvenie faktori

Lai piedāvātu plānu valsts, tautas, šķiras, sociālās grupas attīstībai, vajadzīga stratēģija, kura savukārt nav iespējama bez noteiktas ideoloģiskās programmas. Tātad vispirms ir nepieciešama ideoloģija, fiksējot idejiskos uzskatus, idejiskos mērķus un savas ideoloģijas sociālo vērtību vispār. Piemēram, sociālo taisnīgumu nenodrošina sociālā sistēma. Nodrošina gēni, audzināšana, izglītība, ideoloģija. Ne velti Aleksandrs Bloks teica, ka „boļševisms ir krievu dvēseles īpašība, bet nevis frakcija Valsts domē”. Milzīga nozīme ir izglītībai un tās vispārējai ievirzei – antropoloģiski garīgajiem uzdevumiem. XIX gs. augstākā izglītība bija koncentrēta ap „praktiskumu” un „pozitīvām zināšanām”. XX gs. savas tiesības pieteica fundamentālās zinātnes un humanitārās zinātnes, gadsimta beigās – sociālās zinātnes, kā arī notika „pagrieziens uz kultūru”, kad kulturoloģija tika pasludināta par kognitīvo bāzi Nr.1. XXI gs. pagaidām tiekamies galvenokārt tikai ar „diploma pirkšanu”. Patiesi izglītoti cilvēki kaitina. Tā tas bija arī agrāk, - spēcīgais vienmēr ir kaitinājis. Šodien tā ir masveida izpausme.

Eksistenciālais fundamentālisms (1)

Esejas uzmetums par cilvēka eksistences konstantēm

   Kāds ir mērķis esejai? Ko autors vēlas teikt un ko viņš vēlas panākt? Kas ir eksistenciālais fundamentālisms? Tas ir jauns terminoloģiskais veidojums. Ko tas apzīmē?

   Fundamentālisms mēdz būt dažāds. Populārs ir reliģiskais fundamentālisms. Mūsdienās tiek runāts par islama fundamentālismu, postliberālisma fundamentālismu. Var runāt par postmodernisma fundamentālismu.

   Fundamentālisms ir kaut kas tāds, kas akcentē pamatus, pamatbūtību un konsekventi, ne reti – agresīvi, ambiciozi, nevēlās no tā atsacīties. Fundamentālisms ir savdabīgs kategoriskais imperatīvs attieksmē pret pamatiem, pamatbūtību kādai mācībai, uzskatu sistēmai, idejiskajai doktrīnai u.tml.

   Eksistenciālais fundamentālisms ir attieksme pret cilvēka eksistenci un tās pamatnosacījumiem. Eksistenciālais fundamentālisms pasvītro cilvēka eksistences pamatnosacījumus gan fizioloģiskajā, gan garīgajā ziņā. Cilvēkam ir eksistenciālas fundamentālas vajadzības, bez kuru realizācijas viņš nevar eksistēt.

   Saprotams, tā ir triviāla atziņa. Pats par sevi ir saprotams, ka cilvēka eksistencei ir nepieciešami konkrēti nosacījumi (pārtika, ūdens, gaiss utt.).

   Eksistenciālais fundamentālisms sevi ietver ne tikai fizioloģiskos eksistenciālos nosacījumus, bet arī garīgos, simboliskās realitātes, nosacījumus. Bet arī tas nav nekas jauns. Cilvēka garīgās vajadzības arī ir zināma prasība cilvēka eksistencei.

   Sarunā par eksistenciālo fundamentālismu autors vēlas pievērst uzmanību, lūk, kam.

   Pirmkārt, konkrētās realitātes un simboliskās realitātes neviendabīgajām attiecībām, kad starp abām realitātēm var būt un var nebūt komplimentāras attiecības.

   Otrkārt, uzmanība tiks pievērsta simboliskās realitātes ideoloģisko, politisko, ekonomisko mērķu praktiskajai ietekmei uz konkrēto realitāti. Nav grūti saprast, ka, piem., ideoloģiskā zombēšana var gūt relatīvus rezultātus, jo ir spiesta piekāpties konkrētās realitātes priekšā.

   Treškārt, noteikti nākas pievērsties simboliskās realitātes un konkrētās realitātes hierahijai eksistenciālajā fundamentālismā. Citiem vārdiem sakot, tas jau ir jautājums par primāro un sekundāro cilvēces vēsturē.

   Cilvēka dzīve sastāv no divām daļām: 1) konkrētās realitātes un 2) simboliskās realitātes. Tā tas bijis vienmēr cilvēces pastāvēšanas laikā. To apliecina vēsturiskais materiāls. Pirmās liecības par cilvēku pavada simboliskās realitātes artefakti – zīmējumi uz alu sienām, ornamentāli veidojumi uz ieročiem, sadzīves priekšmetiem utt.

   Savukārt konkrētās realitātes pastāvēšanu nav jāpierāda ar artefaktiem. Konkrētajā realitātē obligāti ietilpa cilvēka eksistences pamatnosacījumi: 1) pārtikas izejvielu ieguve, sagatavošana, lietošana, 2) apģērba materiāla ieguve, sagatavošana, lietošana, 3) dzīves vietas būvmateriālu ieguve, mājokļa iekārtošana.

   Konkrētā realitāte ir eksistenciāli fizioloģiski determinēta. Pārtika, mājoklis, kā arī pēcnācēju reprodukcija ir pastāvējusi vienmēr. Cilvēks nespēj dzīvot bez eksistences elementārākajiem līdzekļiem.

   Simboliskā realitāte ir mākslīgi radīta realitāte – filosofija, zinātne, ideoloģija, reliģija, mitoloģija, māksla, folklora. Simboliskā realitāte ir abstrakcijas produkts. Ne reti arī konkrētās realitātes garīgi mākslīgs noformējums.

   Simboliskā realitāte arī ir cilvēka eksistences obligāta nepieciešamība tāpat kā konkrētās realitātes cilvēka eksistences pamatnosacījumi. Taču simboliskā realitāte principā nevar ietekmēt konkrēto realitāti, jo cilvēks, piem., bez pārtikas nomirs. Tas nav svarīgi, kādā apjomā un kvalitātē ir pārtika. Runa ir par principu: principiālo nepieciešamību ēst.

   Simboliskā realitāte kā obligāta cilvēka dzīves, konkrētās realitātes, nepieciešamība arī izpaužās eksistenciāli, funkcionējot kā cilvēka garīgās eksistences bāze. Cilvēks nevar dzīvot bez ēdiena un nevar dzīvot bez garīguma – garīgā materiāla. Dzīve bez garīgā materiāla cilvēku arī dzen nāvē – garīgajā nāvē, kas var noslēgties ar fizisko nāvi.

   Vērtējot simboliskās realitātes lomu cilvēku dzīvē, svarīga problēma ir simboliskās realitātes saturs un tā vēsturiskā transformācija. Saturs var funkcionēt dažādi, sākot no estētiski garīgās misijas un beidzot ar agresīvi militāro misiju; respektīvi, simboliskā realitāte var būt karu, revolūciju, terorisma, militārās agresijas dažādu veidu sastāvdaļa. Simboliskās realitātes misija var būt ideoloģiska, reliģiska, politiska, ģeopolitiska, ekonomiska, izglītības un audzināšanas, estētiska, ētiska.

   Simboliskās realitātes analītiskajā tematikā ietilpst problēma par simboliskās realitātes kapacitāti, palīdzot vai traucējot cilvēkiem dzīvot. Aktuāla ir problēma par simboliskās realitātes absurdo, bezjēdzīgo būtību konkrētās realitātes kontekstā. Kā jau tika minēts, atsevišķa problēma ir simboliskās realitātes satura transformācijas un šo transformāciju saistība ar konkrētās realitātes transformācijām.

   Konkrētā realitāte uz cilvēkiem var iedarboties apmāti, kad viņu apziņu pārklāj apmātība (fascinācija). Svešvārds „fascinācija” lietots, apzīmējot apmātību.

   Uzkatāms piemērs ir cilvēku saskarsme ar sociālo nelaimi. Piemēram, valsts krahu. Valsts krahs ir acīmredzams. Tas tiek analītiski izskaidrots masu medijos. Cilvēki principā neiebilst un piekrīt valsts kraha esamībai. Taču uz viņiem atziņa par valsts krahu neiedarbojās pilnā mērā; proti, viņi pret valsts krahu neizturās kā pret eksistenciāli vitālu fenomenu, kas būtu viņu dzīvības un nāves jautājums. Viņi pret valsts krahu neizturās vienaldzīgi. Taču arī ne maksimāli sakāpināti, kā viņi izturētos, teiksim, tiekoties ar savas nāves draudiem.

   Bet kā izturās cilvēki pret valsts krahu?

   Cilvēki pret valsts krahu izturās kā pret simbolisko realitāti. Tātad tāpat kā pret jebkuru citu abstraktu risinājumu, kas neapdraud cilvēku konkrēto realitāti – eksistences līdzekļu (pārtikas, ūdens, gaisa) izmantošanu.

   Varam secināt, ka pastāv konkrētās realitātes fascinācija. Konkrētā realitāte (eksistences līdzekļu izmantošana) ir apmāti noskaņojusi cilvēkus. Šīs fascinācijas apstākļos simboliskā realitāte zaudē spēku un nav spējīga pilnā mērā funkcionēt. Konkrēti: cilvēki atzīst valsts krahu, taču arī neko nedara tā novēršanai, jo netiek apdraudēta viņu konkretā realitāte (fizioloģiskā eksistence).

   Dotais piemērs ir gadījums, kad viegli ir uztverama konkrētās realitātes un simboliskās realitātes savstarpējā hierarhija. Ne velti dažādu radikālu sociālo projektu (piem., revolūcijas) autori ņem vērā minēto hierarhiju, simbolisko realitāti sapludinot ar konkrēto realitāti, kad arī simboliskā realitāte cilvēkiem tiek pasniegta kā nāves briesmas. Tādā gadījumā atkāpjās konkrētās realitātes fascinācija, un cilvēki pievēršās attiecīgajam projektam ar visu sirdi un dvēseli, kā tas parasti notiek, ja ir jāaizstāv sava un savu tuvinieku dzīvība.

   Konkretā realitāte (fizioloģiskā eksistence) vienmēr ir saistīta ar cilvēka fundamentālu instinktu un cilvēka fundamentālu agresiju. To nosaka nepieciešamība iegūt un izmantot fizioloģiskās eksistences līdzekļus. Šajā jomā vienlīdzības princips praktiski nepastāv. Vienlīdzības principu var vienīgi tēlot ar simboliskās realitātes līdzekļiem – ideoloģiju, demagoģiskām atrunām, solījumiem, politiskām programmām u.tml.

   Praktiski valda instinkta divi veidi: 1) indivīda instinkts pakļaut citus indivīdus savām interesēm un 2) indivīdu kolektīva (elites, šķiras, grupas, klana, oligarhijas, partijas u.tml.) instinkts pakļaut visus pārējos indivīdus (tautu, nāciju, kolektīvu) savām interesēm.

   Abos gadījumos instinkta realizāciju pavada cilvēka fundamentāla agresija, agresīvā, kategoriskā, viennozīmīgā formā pamatojot doto dzīves kārtību. Taču agresija (arī instinkts) tiek maskēta un ideoloģiski pamatota.

   Pamatojums tiek veiks ar simboliskās realitātes līdzekļiem. Simboliskā realitāte kalpo fizioloģiskās eksistences līdzekļu ieguvei. Bez simboliskās realitātes instinkts un agresija nepastāv. Varbūt vienīgi pastāv kaut kādu dzīvnieciski mežonīgu hominīdu populācijās (pigmeju, aborigēnu), kurās visu procesu centrā nav prāts. Homo sapiens populācijā instinkts un agresija tīrā veidā nav sastopama, bet tikai simboliskās realitātes iesaiņojumā.

   Nākas pievērst uzmanību vienai vēsturiskajai likumsakarībai: jo augstāks ir cilvēka civilizētības un kultūras līmenis (reizē – prāta attīstības līmenis), jo maskētākā formā funkcionē simboliskā realitāte. Jo cilvēks ir civilizētāks un kulturālāks, jo vairāk viņš maskē savu fundamentālo instinktu un fundamentālo agresiju, to pasniedzot pēc iespējas humānākā iesaiņojumā atbilstoši cilvēciskās vienlīdzības idejai, vērtībai, prasībai.

   Cilvēciskās vienlīdzības ideja viscēlākajā iesaiņojumā atspoguļojās komunisma politekonomiskajā lozungā „No katra pēc viņa spējām un katram pēc viņa vajadzības”. Komunisma simboliskās realitātes tēzes reizē ir kļuvušas par konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) kritēriju, neatzīstot fundamentālo instinktu un fundamentālo agresiju. Komunismā cilvēka vajadzības ir cilvēka prāta diktētas vajadzības. Tās ir pakļautas cilvēka saprātīgam lēmumam vajadzību jomā, kad cilvēks lieto tikai elementāri vajadzīgo eksistences līdzekļu apjomu. Komunismā cilvēka fundamentālais instinkts un fundamentālā agresija nonāk cilvēka prāta pakļautībā. Cilvēka prāts regulē fundamentālo instinktu un fundamentālo agresiju. Faktiski nevis regulē, bet pavisam apklusina un neļauj izpausties.

   Cilvēka fundamentālā instinkta un fundamentālā agresija pati par sevi ir simboliskās realitātes tēma. Tā tas ir tādās simboliskās realitātes sfērās kā filosofija, ētika, daiļliteratūra. Tēma apskata cilvēka pilnveidošanās problēmu un cilvēku vienlīdzības problēmu. Simboliskās realitātes saturiskā amplitūda svārstās no bezizmēra komunisma ideāliem līdz antihumānā sociālā darvinisma nežēlībai. Apmlitūdas svārstības reizē ir attiecīgās simboliskās realitātes morālās kvalitātes un morāli tikumiskā lidojuma liecība.  

   Cilvēka pilnveidošanās problēma un cilvēku vienlīdzības problēma ir senas tēmas filosofijā, ētikā, daiļliteratūrā. Šīs tēmas pieder simboliskās realitātes klasikai. Šo tēmu risinājumā ir kolosāli liels mantojums eiropeīdu civilizācijā.

   Abu problēmu izpratne un interpretācija, saprotams, ir visdažādākā. Mūsdienās simboliskā realitāte, var droši teikt, kļūst galvenā realitāte. Ļaužu masu zombēšana ir ikdienišķa parādība.

   Plaši izvēršās politiskā filosofija. Skan konstatācija, ka politika bez spēka pielietošanas (tātad bez cilvēka fundamentālā instinkta un fundamentālās agresijas) nevar pastāvēt. Politika esot politiskās gribas realizācija ar voluntāru spēku. Šī tēze ir kļuvusi mūsdienu simboliskās realitātes sastāvdaļa.

   Abas problēmas tiek saistītas ar diskursu par cilvēka prātu. Tas ir svarīgi, jo cilvēka prāta attīstības līmenis nosaka cilvēka fundamentālā instinkta un fundamentālās agresijas publiskoto pakāpi,- jo attīstītāks prāts, jo vairāk tas izvairās tieši publiski atgādināt par savām eksistenciālo līdzekļu ieguves un izmantošanas pirmtiesībām. Cilvēks ar augsti attīstītu prātu tieša atgādinājuma vietā visu noformē ar simboliskās realitātes līdzekļu palīdzību – visbiežāk demagoģiskām un retoriski viltīgi izvēlētām konstrukcijām.

   Interesantas ir Fihtes pārdomas par prātu. Prāts esot atkarīgs tikai no sevis; tikai pats prāts var koriģēt prātu; prāts rīkojās tikai atkarībā no saviem principiem; pastāv prāta autonomija.

   Fihte izsakās par cilvēka dabiskajām tiesībām – katram darīt to, ko viņš vēlas bez ārējiem ierobežojumiem.

   Fihte izsakās arī par universiālo egoismu – cilvēka tiesībām uz sava darba rezultātiem un privātīpašumu, ko aizsargā arī valsts (sociālisms). Fihtes ieskatā sociālisms īsts ir tikai tad, ja reāli pastāv rūpes par citiem.

   Iespējams, cilvēki vienmēr saprata privātīpašuma galveno nepilnību – garantēt labumus tikai nedaudziem. Privātīpašums ir konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) viens no visstabilākajiem garantiem. Privātīpašums reizē ir arī instinkta un agresijas morālais attaisnojums – automātisks arguments sociālajā apziņā, kā arī, protams, privātīpašnieka apziņā. Īpaši tad, ja pastāv privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem. Ne velti sociālisms/komunisms vispirms un galvenokārt ir notēmēts pret ražošanas līdzekļu privātīpašumu, un šī tēmēšana netiek pārāk dedzīgi apvārdota ar simboliskās realitātes metodēm un paņēmiemiem. Kapitālismā ( ne tikai kapitālismā) privātīpašums tiek pasniegts pat kā dabiskās tiesības. Vismaz tā tas ir jāuztver „darbaļaudīm”. No viņiem tiek gaidīta bezierunu pakļautība dabiskajām tiesībām, kas iegūst sakrālu auru.

   Konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) atkarības forma ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības, veicinot sociālo nevienlīdzību. Šajās attiecībās aktīvi figurē simboliskā realitāte, kas pamatā ir darba devēju instruments savu dabisko tiesību pamatojumam. Simboliskās realitātes iespējas izmanto arī darba ņēmēji savu tiesību pamatojumam. Darba ņēmēju attieksmi ietekmē fizioloģiskās eksistences praktiskā nepieciešamība, kad cilvēks ir spiests darīt to, ko nedarītu, ja nebūtu dotie apstākļi savas eksistences nodrošināšanā.

   Cilvēks var pilnveidoties, radot sev jaunu vidi un jaunus dzīves apstākļus. Taču pilnveidošanās var neskārt morālo pilnveidošanos. Par to savā laikā rakstīja Russo. Viņš teica, ka prāta un kultūras pilveidošanās var sekmēt morālo degradāciju, kaut gan cilvēkam ir morālā brīvība pārvarēt un nepieļaut morālo degradāciju.

   Konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) diktatūras (objektīvās nepieciešamības) attaisnojumam cilvēki vienmēr ir lietojuši simboliskās realitātes līdzekļus. Tas ir noticis vienmēr. Varēja vēsturiski mainīties simboliskās realitātes saturs, intensitāte, adresāts u.tml. Taču pati tendence vienmēr saglabājās. Cilvēki ir izskaidrojuši un attaisnojuši savu nepieciešamību ēst, dzērt, elpot.

   Šajā dotās tendences konsekvencē izpaužās paradokss. Reāli nav iespējams ideālā veidā atsacīties no konkrētās realitātes vajadzībām. Cilvēks nevar dzīvot bez fizioloģiskajai eksistencei nepieciešamajiem materiāliem. Cilvēks to lieliski apzinās. Lieliski apzinās, bet paradoksāli neņem vērā, turpinot izmantot simboliskās realitātes iespējas fizioloģiskās eksistences vajadzīgu attaisnojumam. Tas ir paradoksāli. Loģiski būtu, ka cilvēks neizmantotu simboliskās realitātes iespējas, jo tām ideālā veidā nav nekādas jēgas. Cilvēkam vienmēr ir vajadzīga pārtika, ūdens, gaiss, un nav nekāda nepieciešamība simboliskās realitātes vidē attaisnoties. Nav vajadzības attaisnoties ne individuālajā ziņā, ne kolektīvajā ziņā. Jebkurā gadījumā attaisnošanās ir sava veida pašapmāns, liekulība, demagoģija.

   Iespējams, korekti rīkojās ebreji. Viņi jebkuru darbību sava materiālā stāvokļa nodrošināšanā un uzlabošanā pamato ar nepieciešamību uzturēt ģimeni.

   Cīņa par eksistenci ir viens no dabas likumiem. Tā pamatā ir savstarpējās aprīšanas princips – dzīvās būtnes ir gatavas viena otru iznīcināt. Tas ir eksistenciālais princips.

   Cilvēks pretojās šim principam. Ar šo pretošanos cilvēks atšķiras no pārējām dzīvajām būtnēm. Taču cilvēka pretestība ir nosacīta. Cīņa par eksistenci ir sastopama arī cilvēku populācijā. Cilvēku savstarpējās aprīšanas ieroči vēsturiski ir mainījušies. Sākumā bija miets, šķēps, zobens. Vēlāk šaujamieroči, tanki, lidmašīnas, atomieroči, raķetes. Šie ieroči pieder konkrētajai realitātei un tiek izmantoti vajadzības gadījumā. Taču paralēli konkrētās realitātes ieročiem tiek izmantoti arī simboliskās realitātes ieroči. Tiem ir jāpamato un jāattaisno auksto un karsto ieroču pielietojums un savstarpējās aprīšanas prakse vispār. Mūsdienās tas notiek ļoti intensīvi masu komunikācijā.

   Cilvēku savstarpējo aprīšanu neviens nevar apturēt. Valsts to nevar izdarīt. Turklāt valsts mēdz būt iniciatore agresijai pret citu valsti, vēloties bagātināt savas nācijas fizioloģisko eksistenci.

   Uz cīņu par eksistenci pozitīvi var atsaukties tā parādība, kuru Čehovs sauca par „līdzcietības talantu” – atsevišķu cilvēku spēju rūpēties par citiem. Tā ir sociuma mazākuma rūpēšanās par vairākumu, kas sabiedrībā parasti nav pietiekamā mērā nodrošināts ar eksistences līdzekļiem. „Līdzcietības talantu” rada gēni un audzināšana. Mūsdienās sāk dominēt arhaiska elite, kura nav paredzēta rūpēm par līdzcilvēkiem, bet gan līdzcilvēku laupīšanai.

   Simboliskā realitāte ir noteikts universs – itin viss esošais garīgajā pasaulē. Šī universa grandiozākie segmenti ir filosofija, ideoloģija, reliģija, māksla, zinātne, valoda, mīti. Dotais universs ir kundzības instruments, apvienojot gan fizisko kundzību, gan garīgo kundzību. Tas nav kundzības instruments atsevišķi tikai garīgajā jomā. Garīgā kundzība vienmēr ir sekundārā kundzība. Primārā ir fiziskā kundzība – kundzība konkrētās realitātes jomā. Garīgā kundzība tikai tēlo prioritāro ieinteresētību, izliekoties, ka tai neinteresē konkrētā realitāte. Dotā universa atsevišķi segmenti var veidot simbolisko sistēmu ar politiskajām funkcijām. Tā tas ir marksismā, liberālismā, fašismā. Arī šajās simboliskajās sistēmās primārais ir konkrētā realitāte, bet nevis tikai garīgā kundzība, garīgā vara pār cilvēkiem. Garīgā vara ir vajadzīga, lai sasniegtu galveno – materiālo labklājību.

Filosofijas tendētība

Filosofijas vēsturē vispirms filosofēja par pasauli, pēc tam par pasaules izziņas iespējām un veidiem. XX gs. filosofēja par valodu – izziņas galveno līdzekli, domas formātu, veidu, kādā atspoguļojās izzinātais (analītiskā filosofija). XX gs. filosofēšanas jēgas meklējumi varēja iegūt mistiski transcendentālu raksturu. Haidegers teica, ka filosofs domā tikai nāves priekšā; pateicoties tam, rodas maksimāla atdeve patiesībai, iekšējais pienākums pret patiesību, katrs vārds – pēdējais vārds pirms nāves. Postmodernisti savukārt slavēja nespēju noskaidrot patiesību un rekomendēja atzīt patiesību bezgalīgo skaitu.

Memoriālais pavērsiens

Cilvēks ir ne tikai sociāla būtne, bet arī vēsturiska būtne. Cilvēks ir vitāli vienots ar sabiedrības un savas dzīves vides vēsturi. Var droši teikt, ka vēsturiskums ir cilvēka garīguma elements. Ja izzūd vēsturiskums (kā tas notiek pašlaik), tad izzūd garīgums. Jāsaka savādāk: izzūdot garīgumam, izzūd vēsturiskums. Cilvēks ar vēsturisko materiālu iepazīst ne tikai pasauli, bet arī pats sevi. Cilvēka attieksme pret pasauli un sevi ir vēsturiska attieksme. Katrā laikmetā vēsturiskā apziņa ir kultūras fundamentāla raksturotāja. Vēsturiskā pieredze ir tagadnes un nākotnes balsts.

Tradīcijas

Kosmosa, cilvēka esamības, ontoloģijas, metafizikas skaidrojumos ir konstatējamas 3 tradīcijas: 1) akcentē paradigmas, 2) akcentē fenomenus, 3) akcentē matēriju, kas ir fenomena ķermeniskums.

Kapitālisma nāve

Kapitālisma nāve ir eiropeīdu civilizācijas realitāte – atbilst īstenībai. Vienīgi eiropeīdi ir zaudējuši reālisma garu, paškritiskās refleksijas drosmi un nespēj saskatīt un atzīt kapitālisma nāvi. Par kapitālisma nāvi liecina šīs formācijas visu klasisko komponentu zudums. Tie ir atmiruši, transformējušies un nefunkcionē kapitālisma kontekstā, bet citā kontekstā. Kapitālisma nāvi ir veicinājuši daudzi faktori. Tajā skaitā neoliberālais fundamentālisms, ģeoekonomiskais reālisms (ekonomikas un finansu globalizācija). Par kapitālisma nāvi liecina tirgus nefunkcionēšana, jo visu nosaka transnacionālie monopoli, valsts kā pārvaldes institūts ir degradējies, pilsoniskā sabiedrība ir bezspēcīga, politika tagad ir administratīvie resursi + šovbizness, t.s. finansu kapitālisms un pakalpojumu ekonomika ir iznīcinājusi ražošanas kapitālismu, valsts vairs nevēlās piesaistīt katru cilvēku, lai viņš kalpotu valsts labklājībai. Kapitālisma sistēmu tāpat kā sociālisma sistēmu sagrāva paši attiecīgās formācijas saimnieki. Un sākās sagraušanas process nebūt 2007.gadā, bet daudz agrāk. Fabaržē esot saņēmis pasūtījumu vislielāko skaitu 1916.gadā. It kā niecīgs fakts. Bet patiesībā ļoti intriģējošs fakts kapitālistu alkātības ģenēzē. Kapitālisma ēra neturpinājās vēsturiski ilgi. „Capitalisme” – franču izcelsmes vārds no apm. 1753.gada kā sinonīms bagātībai; tikai XIX gs. vidū vārds „kapitālisms” frančiem kļuva ekonomiskās sistēmas apzīmējums; angļu valodā vārds „capitalism” no 1854.gada; angļu valodā vārds „capital” no 1611.g.; „capitalist” – no 1792.g.  Pašlaik kapitālisms terminoloģiski drīzāk atgādina stihiski patriotisku masu uzskatu, ka tas pastāv un turpinās. Bet pārmetumi ir nevietā. Tie nav pelnīti, jo vēl nav izdomāts terminoloģiskais formulējums tagadējai sociāli ekonomiskajai formācijai. Šajā formulējumā it kā iederētos vārds „globalizācija” ,- piem., varētu teikt „planetāri globālā finansiāli ekonomiskā formācija”.

 

 

Gēte

Gēte esot teicis: „Katru dienu centies paklausīties labu dziesmu, izlasīt labu dzejoli, apskatīt labu gleznu un, ja ir iespējams, pateikt dažus gudrus vārdus”.