pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

Perspektīvas

   Tas, ko esmu nosaucis par noziegumu brīvību, ir saistīts ar diviem jautājumiem. Atbilde uz abiem jautājumiem nosaka noziegumu brīvības sociāli politiskās un vispār kulturoloģiskās perspektīvas.
   Pirmais jautājums ir šāds: Vai noziegumu brīvība ir tikai kāda noteikta etnosa (latviešu, krievu) specifiska izpausme jeb etniski universāla izpausme?
   Atbildot uz šo jautājumu, vispirms ir jānorāda par noziegumu brīvības laika un telpas ierobežotību. Proti, noziegumu brīvība ir tipiska pēcsociālisma perioda izpausme un ļoti uzskatāmi atklājās Krievijā, Latvijā. Tādējādi nākas runāt par noziegumu brīvību kā minēto etnosu specifisku izpausmi, atturoties noziegumu brīvībā saskatīt etniski universālu fenomenu. Minētajās zemēs noziegumi pastāvēja vienmēr, taču noziegumu brīvība ir pēcsociālisma atribūts.
   Otrais jautājums ir šāds: Vai noziegumu brīvību var izmantot kā sociāli politisko instrumentu valsts/sabiedrības pārvaldīšanā?
   Atbildot uz šo jautājumu, vispirms ir jāņem vērā noziegumu brīvības masveidīgais vēriens, principā skarot visu sociāli aktīvo un darbspējīgo sabiedrības daļu. To daļu, kurai ir pieejami finansu un administratīvie resursi, to izmantojumu voluntāri pārvēršot budžetu zādzībās un nodokļu apmaksas blēdībās (galvenokārt Latvijā) un bezgalīgā korupcijā un kontrabandā (galvenokārt Krievijā).
   Ņemot vērā atbildes uz abiem jautājumiem, secinājums var būt šāds. Noziegumu brīvība kā noteikts sociuma etnopsiholoģiskais stāvoklis un šī stāvokļa masveidīgais raksturs noteikti paver milzīgas perspektīvas valsts/sabiedrības pārvaldīšanā. Noziegumu brīvība ir kļuvusi par vēsturiski jaunu oriģinālu sociāli politisko instrumentu. To apstiprina Krievijas un Latvijas valstiskā prakse pēcpadomju periodā. Ņemot vērā to, ka noziegumu brīvībā ir ievilināta sabiedrības relatīvi pasionārākā daļa, šī daļa automātiski kļūst politiski viegli vadāma noteiktā virzienā. Noziegumu brīvībā iesaistītās sabiedrības masas ir sociāli politiski atkarīgas masas. Tās ir zaudējušas morālo patstāvību un morālo izvēles brīvību. Var teikt – zaudējušas savu eksistenciālo (cilvēcisko) brīvību vispār. Tā ir ļaužu masa, kura nedrīkst runāt par tiesiskumu un taisnīgumu. Tajā skaitā sociālo taisnīgumu. Šīs masas kultūrā sociālajam taisnīgumam nav nekādas perspektīvas. Noziegumu brīvību var uzskatīt par kapitālisma savdabīgu „kreiso” projektu, panākot ļaužu masu izolāciju no sociāli politiskās sfēras.


piektdiena, 2015. gada 12. jūnijs

Nīče, Kants


   Nīče: katras kultūras jēga ir no plēsīga zvēra iztaisīt „cilvēku” – pieradinātas un civilizētas šķirnes mājdzīvnieku.
   Metafiziskās kontemplācijas instinkts. Tas ir mans jēdziens, lasot Nīči. Domājams, ne visiem mājdzīvniekiem tas ir vienādā mērā attīstīts.
   Nīče: filosofa domas rodas tāpat kā kokam rodas augļi. Filosofam nav svarīgi, vai augļi patīk jeb nepatīk. „Kokam” par to nav jāinteresējās.
   Lasot Nīči, nevar nedomāt par cilvēciskās perspektīvas lomu; cilvēciskā perspektīva piemīt mūsu skatījumā uz pasauli; uz pasauli mēs skatāmies tikai no sava cilvēciskā viedokļa; cits skatījums nav iespējams. Mūsu pasaules uztvere un interpretācija ir antropocentriska.
   Kants: filosofija pievēršās transcendentālajam subjektīvajam, bet nevis empīriskajam subjektīvajam.
   Fenomenoloģija arī pievēršās transcendentālajam subjektīvajam – pēta mūsu apziņas formas pirms pieredzes.


ceturtdiena, 2015. gada 11. jūnijs

Kulturoloģiskais eskeipisms


   Par kulturoloģiju joprojām ir sastopama definīciju dažādība. Viens uzskats: kulturoloģija kā zinātniski pētnieciskā programma (ZPP) – teoriju, ideju un principu vienotība, kas veicina jaunas zināšanas. Kulturoloģijas rašanās ir atkarīga no zinātniskās paradigmas: ideju, uzskatu, jēdzienu sistēmas, kura kalpo sākotnējai konceptuālajai shēmai. Kūns T.: vienošanās, kas nosaka vispārējo pieeju. Kulturoloģija tāpat kā filosofija, natūrfilosofija tiecas aptvert kultūru kā veselumu un izprast šī veseluma jēgu, mērķi. Pēc 18.gs. zinātnē dominē iemeslu/cēloņu noskaidrošana, bet nevis jēgas/mērķu noskaidrošana. Tas noteikti atsaucās uz kulturoloģijas popularitāti arī tagad.
   Cita definīcija: kulturoloģija ir patstāvīga zinātne, kura analizē artefaktus, kas simboliskā formā atspoguļo cilvēku darbības produktus. Kulturoloģija rekonstruē tāpat kā vēsture pagātnes sociālo realitāti, kas ir iemiesojusies cilvēka darbības produktu simboliskajās formās.

   Minētā definīcija ir ļoti nepilnīga. Kā saprast sociālo realitāti saistībā ar simboliskajām formām? Centrā ir nevis lietas un parādības, bet to simboliskā autoritāte. Tiek runāts tikai par pagātnes simboliku. Tiek runāts tikai par artefaktiem, novartā atstājot mentālos modeļus, metafiziku. Tādējādi ir radies savdabīgs kulturoloģiskais eskeipisms – vairīšanās no īstenības; pozitīvas evristikas vietā ir uzplaukusi idiotiska evristika.

pirmdiena, 2015. gada 8. jūnijs

Strādnieki



   Pirmie strādnieki, proletariāta pirmavots, dzīvoja pirms 1,8-1,4 milj.gadiem. Viņu latīniskais nosaukums – Homo ergaster. Viņi atrasti Kēnijā, Tanzānijā, Grūzijā. Pirmo reizi zinātniskajā literatūrā aprakstīti 1975.gadā. Bija pirmie hominīdi, kuri atstāja Āfriku. Strādnieki no 12 gadu vecuma.

svētdiena, 2015. gada 7. jūnijs

Taisnīguma izpēte



   Sociālā psiholoģija taisnīguma izpētei pievērsās XX gs. 60. gados. Tātad vēsturiski pavisam nesen. Protams, filosofijā taisnīguma problemātika vienmēr eksistēja. Tagad ir zināms, ka katras tautas taisnīgumu nosakā tautas kultūras īpatnības, izpaužoties taisnīguma modeļos – attiecīgās etniskās kultūras normās. Taču katras kultūras etniskajā priekšstatu kopumā atspoguļojās arī vispārcilvēciskās vērtības un normas. Jo noslēgtāka kultūra, jo tajā vairāk funkcionē lokālie vēsturiski tradicionālie priekšstati. Taisnīgums ir atkarīgs no tautas identitātes stāvokļa; proti, no tautas pašapziņas, ņemot vērā tautas iespējas citu tautu kopumā. Ja tauta ir verdziski apspiesta, tad tai ir verdziski apspiestas tautas taisnīguma izjūta; respektīvi, vergu ne visai cēlā taisnīguma izjūta.  

Īsts cilvēks



   Tāds jautājums ir iespējams. Varam vēlēties zināt, kas ir īsts cilvēks. Par to cilvēki ir domājuši laikam vienmēr. Par to liecina īsta cilvēka definīciju vēsture. Vēsture ir sena, taču definīcija visos laikmetos ir viena un tā pati. Īstu cilvēku raksturo viņa tieksmes dzīvē: 1) tieksme pēc zināšanām, 2) taisnīguma mīlestība, 3) personiskās neatkarības alkas, 4) pašcieņas prioritāte.