Perspektīvas

   Tas, ko esmu nosaucis par noziegumu brīvību, ir saistīts ar diviem jautājumiem. Atbilde uz abiem jautājumiem nosaka noziegumu brīvības sociāli politiskās un vispār kulturoloģiskās perspektīvas.

   Pirmais jautājums ir šāds: Vai noziegumu brīvība ir tikai kāda noteikta etnosa (latviešu, krievu) specifiska izpausme jeb etniski universāla izpausme?

   Atbildot uz šo jautājumu, vispirms ir jānorāda par noziegumu brīvības laika un telpas ierobežotību. Proti, noziegumu brīvība ir tipiska pēcsociālisma perioda izpausme un ļoti uzskatāmi atklājās Krievijā, Latvijā. Tādējādi nākas runāt par noziegumu brīvību kā minēto etnosu specifisku izpausmi, atturoties noziegumu brīvībā saskatīt etniski universālu fenomenu. Minētajās zemēs noziegumi pastāvēja vienmēr, taču noziegumu brīvība ir pēcsociālisma atribūts.

   Otrais jautājums ir šāds: Vai noziegumu brīvību var izmantot kā sociāli politisko instrumentu valsts/sabiedrības pārvaldīšanā?

   Atbildot uz šo jautājumu, vispirms ir jāņem vērā noziegumu brīvības masveidīgais vēriens, principā skarot visu sociāli aktīvo un darbspējīgo sabiedrības daļu. To daļu, kurai ir pieejami finansu un administratīvie resursi, to izmantojumu voluntāri pārvēršot budžetu zādzībās un nodokļu apmaksas blēdībās (galvenokārt Latvijā) un bezgalīgā korupcijā un kontrabandā (galvenokārt Krievijā).

   Ņemot vērā atbildes uz abiem jautājumiem, secinājums var būt šāds. Noziegumu brīvība kā noteikts sociuma etnopsiholoģiskais stāvoklis un šī stāvokļa masveidīgais raksturs noteikti paver milzīgas perspektīvas valsts/sabiedrības pārvaldīšanā. Noziegumu brīvība ir kļuvusi par vēsturiski jaunu oriģinālu sociāli politisko instrumentu. To apstiprina Krievijas un Latvijas valstiskā prakse pēcpadomju periodā. Ņemot vērā to, ka noziegumu brīvībā ir ievilināta sabiedrības relatīvi pasionārākā daļa, šī daļa automātiski kļūst politiski viegli vadāma noteiktā virzienā. Noziegumu brīvībā iesaistītās sabiedrības masas ir sociāli politiski atkarīgas masas. Tās ir zaudējušas morālo patstāvību un morālo izvēles brīvību. Var teikt – zaudējušas savu eksistenciālo (cilvēcisko) brīvību vispār. Tā ir ļaužu masa, kura nedrīkst runāt par tiesiskumu un taisnīgumu. Tajā skaitā sociālo taisnīgumu. Šīs masas kultūrā sociālajam taisnīgumam nav nekādas perspektīvas. Noziegumu brīvību var uzskatīt par kapitālisma savdabīgu „kreiso” projektu, panākot ļaužu masu izolāciju no sociāli politiskās sfēras.