Bon sauvage

   Tā franču valodā sauc „labsirdīgos mežoņus”. Apgaismības laikmetā labsirdīgais mežonis bija populārs literārais tēls. Par labsirdīgajiem mežoņiem faktiski jūsmoja vienmēr. Homērs jūsmoja par ganiem, Horācijs jūsmoja par skitiem, Tacits jūsmoja par ģermāņiem, Montēns jūsmoja par Amerikas indiāņiem. Nav manīts, ka baltvācieši būtu jūsmojuši par baltu ciltīm kā labsirdīgajiem mežoņiem. Tā nenotika arī Rietumu ceļotāju ceļojumu aprakstos, kurus savā laikā apskatīja Arnolds Spekke savā grāmatā. Rietumu ceļotāji vietējos zemniekus raksturoja ļoti drūmās krāsās, uzsverot netīrību, nekārtību, dzeršanu, kaušanos, zemnieku mežonīgo uzvedību un mežonīgo ārieni. Arī Merķelis latviešus neapraksta kā labsirdīgos mežoņus. Nav ticams, ka arī šodien Rietumu cilvēku apziņā latvieši figurē kā labsirdīgie mežoņi. Figurē kā mežoņi (tas ir daudzkārt sastapts ārzemnieku reakcijā), bet nevis kā labsirdīgie mežoņi. Kāpēc tā notiek? Domājams, tāpēc, ka latviešiem pietrūkst labsirdības. Mežonība nav sintezēta ar dvēselisko labsirdību. Toties ir sintezēta ar aprobežotu uzpūtību, pašpārliecinātu agresivitāti, paškritikas trūkumu, attieksmes vulgaritāti. Latvietis izturās neadekvāti savam intelektuālajam un morālajam līmenim. Izturās neadekvāti savam sasniegtās kultūras līmenim, civilizētības līmenim. Latvietis labsirdīgi neizvēlās savu reālo vietu dzīvē. Latvieša ambīcijās nav labsirdīga pašcieņa, kas noteikti ir labsirdīgo mežoņu patīkamākā un cienījamākā īpašība.

Ekstravagance

   Vēsture ir gadījuma cariste nepieciešamības caristē. Nepieciešamības cariste ir cilvēku vajadzību cariste. Cilvēks mainās un mainās viņa vajadzības. Gadījuma cariste ir cilvēka nepieciešamības diktētie gadījumi – to summa (cariste). Visjaunāko laiku nepieciešamības caristei piemīt ekstravagance. Tai ir daudzi piemēri. Tagad vēsturisko pārmaiņu aģenti vairs nav ražošana, kapitāls, tirgus, bet demokrātija, cilvēktiesības. Tā ir spekulācija. Cilvēku nepieciešamība ražot, tirgot, izmantot kapitālu saglabājās. Tikai cilvēki vairs nevēlās par to atklāti un tieši runāt. Viņiem ir it kā apnikušas sarunas par ražošanu, tirgu, kapitālu. Tā ir cilvēku šī laika vajadzība – sarunu par elementāri tiešām norisēm aizstāt ar spekulatīvu tēmu iztirzājumu. Cita ekstravagance ir tehnoloģiskās racionalitātes aizstāšana ar politisko racionalitāti, diskursu koncentrējot ap politiku, bet nevis savas eksistences nodrošināšanas tehnoloģisko segmentu. Visriebīgākā ekstravagance ir progresa apoloģētikas aizstāšana ar homoseksuālisma apoloģētiku, kas tagad Rietumu cilvēkam ir galvenā vajadzība. Homoseksuālisms tiek pārvērst par progresa liecību.

Politiskais postmodernisms

   Postmodernisma vispusība dzīvē ir viegli novērojama. Nākas novērot arī politisko postmodernismu. Ko tas nozīmē? Pirmkārt un galvenokārt tas nozīmē veselā saprāta trūkumu politiskajā darbībā. Politiķi pieņem absurdus, iracionālus, idiotiskus lēmumus. Lēmumu sagatavošanas procesā netiek iesaistīti speciālisti, kuri varētu attiecīgo materiālu interpretēt saskaņā ar zinātnes prasībām un pasaules profesionālo pieredzi dotajā sfērā. Politiskajā postmodernismā noteikti ietilpst atsacīšanās no pagātnes pieredzes, kā arī jebkādas nākotnes perspektīvas iekļaušana. Kā zināms, postmodernisms neciena ne pagātni, ne nākotni. Ciena vienīgi tagadni. Tāda pieeja atsaucās uz politisko postmodernismu. Politiskais postmodernisms formē politiskās varas postmodernistisko stilu.

Valsts intelektuālais apjoms

   Kas ir valsts intelektuālais apjoms? Atbilde ir zināma. Valsts intelektuālais apjoms ir valsts rīcībā esošais intelektuālais potenciāls – intelektuāļu un inteliģences zināšanu un prasmju kopums. Tas ir kopums, kuru valsts eventuāli var izmantot savā darbībā. No valsts intelektuālā apjoma ir atkarīga visu valstisko procesu kvalitāte. Ja valsts nevar lepoties ar savu intelektuālo apjomu, tad valstiskajos procesos ātri ieviešās nekompetence, neprofesionālisms, aplamības. Valsts intelektuālā apjoma problemātikā noteikti atsevišķs aspekts ir valsts aparāta prasme izmantot vietējo intelektuālo apjomu. Šis aspekts vienmēr ir bijis aktuāls valstiskajos procesos. Tas tāpēc, ka valstisko procesu vadības attieksme pret intelektuālo apjomu var svārstīties no velmes maksimāli izmantot vietējos intelektuālos spēkus līdz politiķu augstprātīgai iedomai atsacīties no vietējo intelektuālo spēku izmantošanas un pašiem tikt galā ar visiem jautājumiem. Neapšaubāmi atsevišķs aspekts ir valsts intelektuālā apjoma ģenerēšana kā speciāls valstisks projekts ar dziļu perspektīvas apziņu. Praktiski tas nozīmē, ka valsts aparāta darbībā ietilpst mērķis iesaistīties intelektuāļu un inteliģences spēku apzinātā formēšanā, veidojot specializētas mācību iestādes, atlasot un atbalstot spējīgus jauniešus, atbalstot  zinātniskos pētījumus utt. Valsts intelektuālā apjoma kāpināšana ir tāds pats valstiskais pienākums kā visi citi valstiskie pienākumi izglītībā, audzināšanā, zinātnē.