Globālisms

·       Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

·       Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu.

·       Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, atšķirību un robežu izzušanu.

·       Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes.

·       Ideoloģiskais globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

·       Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

·       Ideoloģiskā globālisma oponents ir kļuvis nacionālistiskums – nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols.

                      

Refleksiju fragmenti (5)

§  Ja brīvība ir obligāta norma, ko ideoloģiski uzspiež neoliberālisms, tad tā vairs nav brīvība, bet demagoģiski rafinēti noformēta nebrīvība. Ja politisko, nacionālo, valstisko vienaldzību (indiferenci) cenšas padarīt par normu, kā to dara neoliberālisms, tad sabrūk valstiskās suverenitātes institūts un sociuma dzīves kārtība vispār. Tāds stāvoklis ir izdevīgs vienīgi modernajai kolonizācijai vārdā “globalizācija”. Tauta bez valsts degradējas. Valsts ir tautas kolektīvās vienotības garants. Ja nav valsts, tad nav arī tautas kā kolektīvs subjekts.

§  Masu sabiedrības tipiskākais pārstāvis Das Man (Haidegers) jau sen ir kļuvis agresīvs un cietsirdīgs, jo jūt, ka no viņa baidās, viņam cenšas pielabināties un izpatikt, priekš viņa ir radīta masu izglītība, “tautas varas” ideoloģija, masu kultūras industrija, masu mediji, masu ražošana.

§  Brīvības, vienlīdzības, pašcieņas apziņu nevar radīt tehniskā ceļā ar tehnoloģiskām metodēm. Nepieciešamas ir psiholoģiski dziļi motivētas ideoloģiskās konstrukcijas. Haidegers tādu nākotnes ideoloģiju dēvēja par “jauno humānismu”. Mūsdienu liela nelaime ir humānisma nepareiza formulēšana, humānismam uzspiežot visus divkosīgā “plurālisma” veidus – patiesības plurālismu, morālo plurālismu, uzskatu plurālismu utt. “Jaunā humānisma” realizācija nav iedomājama bez radikālām izmaiņām cilvēkā, cilvēku atbrīvojot no Das Man mentalitātes, kas noteikti ir utopisks mērķis. Atbrīvošanās no Das Man mentalitātes ir cilvēka iekšējās brīvības panākšana, kad brīvība (tās visi aspekti) ir metafiziski izjusts garīgais fenomens.

§  Kvantitāte vienmēr ir vājums un nepilnvērtība. Kvalitāte vienmēr ir spēks un pilnvērtība. Masu sabiedrības galvenais atribūts “kvantitāte” sabojā jebkuru ideju, pasākumu, darbu, domu, priekšlikumu. Masas ir vājuma iemiesojums; jo lielāka masa, jo tajā ir mazāk īstu cilvēku un īsts cilvēciskums.

§  Tādi slaveni jēdzieni kā “republika” un “demokrātija” jau no XIX gs. sākuma tika uztverti kā nedabiski izteikumi;  skan skaisti, bet dzīves praksē vienalga ir terors, asinsizliešana, sociāli politisko procesu virzītāji praktiski ir mazizglītoti izlecēji, parvēniji, kuriem nav pat īsti saprotams, kas ir “republika” un kas ir “demokrātija”.

§  Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka vēršanās pret “saimniekiem” ir sākusies no apakšas, bet   varas augšas (elite, inteliģence) ir tikai centusies sakārtot apakšas rīcību; boļševiki 1919.-1920.g. arī tikai sakārtoja zemnieku un strādnieku sākto asinsizliešanu – “saimnieku” masveidīgo nogalināšanu.

§  Var droši uzskatīt, ka Ļeņins, Staļins, Čerčils, Hitlers, Gandi, Neru, Rūzvelts, de Gols pieder vienai politiskajai kultūrai – tai kultūrai, kas nosaka nacionālisma, liberālisma un komunisma politisko teoriju kopīgos konceptuālos principus un mērķus. Visi no viņiem bija atkarīgi no masu sabiedrības prāta un gara, masu inteliģences intelektuālā potenciāla un morālā līmeņa, masu elektorāta kaprīzēm un neprognozējamības, masu mediju izmantošanas politiskajos un ideoloģiskajos procesos.

§  Markss nebaidījās atzīt tautu dabisko nevienādību; viņš rakstīja, ka “pasaules tirgu un mūsdienu ražošanas spēkus ir jāpakļauj visvairāk attīstīto tautu vispārējai kontrolei”.

§  Drīkst secināt: civilizācijas progress ir komunikācijas līdzekļu (transporta, sakaru) progress, ļaujot satikties un sazināties visā planētā. Tiesa, tāds progress veicina arī netaisnību, nevienlīdzību, paverdzināšanu, “globalizāciju” kā jauna tipa kolonizāciju planētas mērogā.

§  Rietumu civilizācijā strauji samazinās to cilvēku skaits, kuriem garīgās intereses ir lielākas nekā materiālās intereses. Viņu vietā stājas cilvēki, 1) kuriem ģimene nav dzīves organizatoriskais, institucionālais pamats un vērtība, 2) kuri atsakās dzemdēt bērnus dzīves baudīšanas labā, 3) kuri ar prieku atsakās no valstiskās suverenitātes, 4) kuri atsakās no tautas kā vienota subjekta, 5) kuri atsakās no senču garīgā mantojuma, 6) kuri jūsmo par poliamoriju – ētisko uzskatu sistēmu, kad viens cilvēks var “mīlēt” daudzus vienlaicīgi.

§  Postmodernisma korifeji ir Batajs, Liotars, Delezs, Bodrijars; galvenie jēdzieni – simulakrs, simulācija, kods, rizoma, šizoanalīze.

§  Agrāk klasiskajā izglītībā dominēja vēsturiskums, pārmantojamība, sistēmiskums, loģiskums, secība, racionalitāte. Masu izglītībā dominē antivēsturiskums, fragmentārisms, aloģiskums, nesistēmiskums, iracionālisms.

§  Informācijas milzīgais apjoms internetā sekmē informācijas inflāciju: informācijas plūdi nepārvēršas zināšanās, zūd uzticamība informācijai.