Politika

   Atsevišķās valstīs tagad ir cieņā Karls Šmits. Viņa uzskati par politiku nav zaudējuši aktualitāti. Iespējams, tāpēc, ka šodienas Rietumu politika ir amorāla un iracionāla. Karls Šmits savos darbos runā par politikas racionālismu un objektivitāti – bez apriorām dogmām un imperatīviem. Viņa uzskati pelna ievērību vispārējā mentālā haosa laikmetā.

   Politisko principu dominēšana sabiedrības dzīvē ir visaptveroša. Politika ir galvenais ekonomikā, garīgajā kultūrā.

   Politikas galvenais avots ir tautas griba; tautas griba ir politikas faktors, bāze, pamats. Tāda ir kolektīvā vēsturiskā ideālisma teorija.

   Tautas griba var izpausties dažādās formās.

   Politika ir konkrēti saistīta ar diviem faktoriem: 1) tautas vēsturisko konkrētiku, kurai ir noteiktas kvalitātes raksturs un griba; 2) sabiedrības un valsts vēsturisko specifiku: tradīcijām, pagātnes mantojumu, kas koncentrējās tautas politiskajā darbībā.

   Kas notiek dzīvē?

   Dzīvē reāli tiek īstenota antinacionāla, redukcionistiska ideoloģija, kas ignorē tautas gribu, pagātni, kvalitatīvo vienotību un vēsturiskā ceļa garīgo jēgu.

   Tauta politiski eksistē tikai tad, ja veido neatkarīgu politisko kopumu un  ja sevi pretstata citiem politiskajiem kopumiem sava kopuma specifikas saglabāšanas vārdā. „Mūsējie” – „nemūsējie” vienmēr reāli eksistē. Taču to ignorē humānistiskās demagoģijas vārdā, lai neapvainotu mazākumu un „nemūsējos”.

  

  

Kultūras ekonomika

   Šodien populārā attieksme pret garīgo kultūru kā ekonomikas sastāvdaļu sākās 20.gs. 60.gados, kad tika izstrādāts kultūras ekonomikas koncepts. Tas varēja notikt vienīgi Rietumos, jo PSRS publiskajā telpā nebija iespējama attieksme pret garīgo kultūru kā ekonomikas priekšmetu, tirgus sastāvdaļu u.tml.

   Rietumos pirmā grāmata par kultūras ekonomiku ir darbs: Baumol W.J., Bowen W.G.Performing Arts – the Economic Dilemma. Twentieth Century Fund, New York, 1966.

   Tagad Rietumos un arī pie mums Austrumeiropā kultūras ekonomika ir populāra augstskolās, garīgās kultūras menedžmenta institūcijās.

Vēsture

   Kas ir vēsture? Var būt vismaz divi savādāk formulēti jautājumi.

   Vai vēsture ir organisks process? Vai vēsture ir tāds pats process, kāds sastopams dzīvo organismu izaugsmē vai bioloģisko organismu evolūcijā?

   Jeb varbūt vēsture ir cilvēku apzināti konstruēta izpausme tāpat kā ir veidots jebkurš mehānisms?

   Lai atbildētu uz jautājumu, kas ir vēsture, noteikti ir jāatbild uz jautājumu, kas ir sabiedrība? Vai sabiedrība ir organisms jeb mehānisms?

   Ja sabiedrība ir organisms, tad sabiedrība rodas uzvedības normu evolūcijas rezultātā. Šīs normas neviens apzināti neizdomāja. Uzvedības normas ir sarežģīta procesa rezultāts. Tas ir process, kurā katrs jauns solis balstās uz visu iepriekšējo soļu vēsturi.

   Cits viedoklis: sabiedrību veido apzināti, ņemot vērā mērķtiecību, vajadzību. Lai sabiedrību veidotu apzināti un mērķtiecīgi, tad ir vajadzīgi divi komponenti: 1) radošā elite, kas vada procesu, un 2) „materiāls”, no kura izveidot sabiedrību.

   Eliti (inteliģenci) franču vēsturnieks Augustin Cochin (1876-1916) nosauca par „mazo tautu” pretstatā „lielajai tautai”- ļauzu masām, sabiedrības veidošanas „materiālam”.

  

Bērni

   Demogrāfiskais aspekts ir ne tikai iedzīvotāju skaits, rases un tautu skaitliskā sastāva pieaugums. Demogrāfiskais aspekts ir arī bērni un ar tiem saistītais morāli psiholoģiskais stāvoklis.

   Bērnu klātbūtne ievērojami izmaina vecāku psiholoģiju. Bērnu klātbūtne ievērojami kāpina vecāku atbildības pakāpi. Vecākiem rodas cits skatījums uz pasauli, dzīvi. Bērnu klātbūtne veicina domāšanas racionālismu, saprātīgumu. Vecāki jūtas atbildīgi par savu bērnu likteni, tāpēc arī pret sevi izturās ievērojami atbildīgāk, jo bezatbildība atsauksies uz bērnu labklājību, nākotni.

   Bērnu klātbūtne kāpina ne tikai vecāku individuālo atbildību. Bērnu klātbūtne kāpina sabiedrības sociālo atbildību. Ja sabiedrībā ir daudz bērnu, tad sabiedrības institūtiem ir par viņiem jārūpējās. Sabiedrības institūtu atbildības mērs manāmi pieaug, ja sabiedrības locekļiem ir daudz bērnu.

   Bērnu skaita pieaugums var pozitīvi izmainīt sociuma apziņu, mazināt iracionālismu un hēdonismu.

Stereotipi

   Var konstatēt vismaz piecus galvenos stereotipus, kuri kavē refleksijas mehānismus, neļaujot apzināti organizēt savas attīstības procesus. Tie ir stereotipi, kurus cilvēks pats ir izdomājis un tādējādi pats ierobežo savu brīvību. Cilvēks nonāk stereotipu gūstā.

   Pirmais: cilvēks visam vainu meklē kauzāli – pagātnē un uzdodot jautājumu „Kāpēc?”. Tāpēc liekas, ka visi dzīves fenomeni tiecas no organizēta stāvokļa uz mazāk organizētu stāvokli.

   Otrais: priekšstats par zinātniski tehnisko revolūciju kā dabisku mehānismu cilvēces attīstībā.

   Trešais: priekšstats, ka patērēšanas sabiedrībai nav alternatīvas, un tas ir progresīvs sociālais modelis.

   Ceturtais: racionālisma dominēšana ekonomikā, politikā, militārajā un citā sfērā.

   Piektais: individuālisma dominēšana sociālajās attiecībās; indivīda tiesības tiek pārspīlētas, salīdzinot ar pienākumiem pret kolektīvu.

   Patiesībā vajadzētu valdīt teleoloģiskajai pieejai, kad uzdot jautājumu „Priekš kam?” un atbildi meklē nākotnes jēgā.