Jaunā suga

   Antropoloģiskās katastrofas kontekstā ietilpst saruna par „jaunas sugas” rašanos, pastāvēšanu. Šajā sakarā ir sastopami fantastiski risinājumi.

   Piemēram, vienmēr cilvēkiem līdzās ir eksistējuši citas sugas hominīdi; proti, uz planētas ir eksistējuši dažādu sugu hominīdi. Viņi dzīvoja mums, cilvēkiem, līdzās. Tikai mēs nepratām vai nespējām viņus identificēt dažādas sugas hominīdu masā ar kopējo nosaukumu „cilvēce”. Cilvēce varbūt ir daudzveidīga un sastāv no dažādām hominīdu sugām. Tagad citas sugas hominīdi pārņem iniciatīvu. Tā faktiski nav jauna suga, jauns antropoloģiskais tips. Tā ir suga, kas līdz šim bija „nomaskējusies” starp Homo sapiens. Tagad šī suga „uznāk uz skatuves”. To var saukt par postcilvēku sugu.

Psihonētika

   Cilvēka apziņa vienmēr vilināja domātājus, zinātniekus, ideologus, stratēģus, manipulātorus, šarlatānus, priesterus.

   Napoleons mēdza atgādināt, ka viens vārds ir vairāku divīziju vērts.

   XX gadsimtā amerikāņu profesors Džozefs Najs radīja soft power koncepciju, bet XXI gadsimtā viņš radīja smart power koncepciju priekš īpaši stūrgalvīgām tautām, kuras ignorē amerikāņu ideoloģisko agresiju un tāpēc ir pelnījušas paralēli izmantoto militāro agresiju.

   Profesora pirmā koncepcija nebija pārāk oriģināla. Par mīkstā spēka iespējām jau rakstīja Makiavelli, Gandijs.

   Mīkstā spēka pamatā ir tekstuālās informācijas un vizuālā tēla vara. Tiek izmantota lingvistiskā konstruēšana, realitātes interpretācija, pretrunīgu pāru emocionālā iedarbība (dievs-velns, labais-ļaunais, brīvība-verdzība u.c.). Kodējot apziņu, tiek ņemts vērā, ka cilvēks vienmēr dzīvo 1) reālajā pasaulē, 2) informācijas pasaulē, 3) simboliskajā pasaulē.

   Gudrā spēka koncepcija ir oriģināla, iesakot apvienot cieto spēku (militāro) un mīksto spēku (ideoloģisko), lai sekmīgi realizētu savus plānus citu zemju pakļaušanā, kas ir amerikāņu stratēģiskais mērķis.

   Cilvēka apziņa vilina arī tos, kuri gatavo kadrus konceptuālajai izlūkošanai, stratēģiskajai analītikai, ģeopolitiskajai prognozēšanai.

   L.Larušs savā grāmatā „Fiziskā ekonomika” saka, ka bagātības avots ir radošā domāšana. Savukārt cilvēka prāta potenciāls visspilgtāk izpaužās klasiskajā mūzikā. Interesējoties par kreativitāti, Šillera institūtā ir līdzstrādnieku grupa, kas analizē klasisko mūziku.

   Psihonētika ir jauna zinātniskā disciplīna, kas radās XX gs.70.gados Ukrainā. 2011.gadā Pēterburgā notika 1.Psihonētikas kongress. Tā dalībnieki izveidoja Starptautisko psihonētikas asociāciju.

   Psihonētikas uzmanības centrā ir apziņas resursu izmantošana, izstrādājot speciālas psihonētiskās tehnoloģijas.

   Psihonētikā tiek uzskatīts, ka apziņa sastāv no satura un psihiskajām funkcijām. Saturu veido tēli, simboli, zīmes, emocijas, vārdi. Psihiskās funkcijas ir domāšana, sajūtas, intuīcija.

   Apziņā ir slāņi, kas atbilst esošajām psihiskajām funkcijām. Taču apziņā ir arī tādi slāņi, kuri nav „izvērtušies” funkciju izpildei. Psihonētikas mērķis ir analizēt iespējas aktivizēt šos „neizvērstos” apziņas slāņus. Lai tos izmantotu, var radīt jaunas psihiskās funkcijas un to psihotehnoloģisko realizāciju.

Cilvēks

   XX gadsimta otrās puses („pēckara”) neoliberālisma cilvēka projektā visu nosaka attieksme, ka cilvēka dzīves jēga ir patērēšana, bet valsts jēga ir globālā biznesa apkalpošana. Tātad – valstij nav jārūpējās par cilvēku.

   XXI gadsimta sākumā neoliberālisma doktrīna mainās un tiek atklāti deklarēts, ka cilvēkam ir pašam jārūpējās par sevi, cilvēka dzīves kvalitāte ir atkarīga no viņa paša un nevienai sociālajai struktūrai nav jārūpējās par cilvēku. Par cilvēku ir atbildīgs vienīgi pats cilvēks. Nevar prasīt atbildību par cilvēku no valsts, politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas u.c.

   No XXI gadsimta sākuma starppersonālā konkurence iegūst bioloģisko raksturu. Neoliberālisms skaidro cilvēku dažādību, kurai ir bioloģisks pamats. Cilvēki ir dažādi – vieni garīgi spējīgāki, citi mazāk spējīgi. Neoliberālisms cilvēka definējumā balstās uz atziņu, ka cilvēks ir kolektīvs biosociāls fenomens.

   No XXI gadsimta sākuma neoliberālisma sludinātā morāles un tikumības brīvība īpaši aktīvi un rezultatīvi grauj cilvēku, ģenerējot postcilvēku mutāciju. Neoliberālisma ētika grauj cilvēka cilvēciskuma tādu izpausmes veidu kā ģimene.

   Neoliberālisma ētika ir izvirtības ētika. Izvirtība kā postcilvēka īpašība, - tas ir neoliberālisma izvirtības ētikas sasniegums.

   Kam tas ir izdevīgi?

   Izdevīgi tas ir planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas programmu autoriem.

   2013.gada 26.jūnijā ASV Augstākā tiesa atzina par nekonstitucionālu likumu par laulību aizsardzību. It kā konstitūcijai neatbilstošais likums nosaka, ka laulība var būt starp sievieti un vīrieti. Tagad tiek uzspiesta pieeja, ka laulība var būt ne tikai starp sievieti un vīrieti, bet arī starp divām sievietēm un diviem vīriešiem.

   ASV Augstākajai tiesai aicinājumu atcelt laulību likumu nosūtīja 278 transnacionālās kompānijas. Šīs kompānijas finansē planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas programmas. Tajās viss formulēts ļoti viltīgi – it kā rūpējoties par cilvēku. Tiek lietoti tādi cēli un nevainīgi formulējumi kā „ģimenes plānošana”, „veselības aizsardzība” u.tml. Faktiski tiek norādīts par abortu, sterilizācijas izmantošanu un palielināšanu „ģimenes plānošanā”.

   Neoliberālisma manipulācijas (cilvēka zombēšana) ir panākušas absurdu situāciju. Tā, piemēram, sabiedriskajā domā nostiprinās viedoklis, ja neesi homoseksuālists, tad neesi demokrāts; ja vērsies pret homoseksuālismu, tad esi reakcionārs.

   XXI gadsimta sākumā strauji attīstās t.s. homoseksuālisma bizness, dodot prāvu peļņu, piemēram, no homoseksuālistu kāzām. Izveidojusies homoseksuālistu kāzu industrija.

   Saprotams, homoseksuālisma bizness saplūst ar pornoindustrijas biznesu. ASV pornoindustrijas biznesa apgrozījums gadā vidēji ir viens triljons dolāru, bet no šīs summas vienu trešo daļu veido pornomateriāli gejiem un lezbietēm.

Mantojuma liktenis

   Raiņa mantojumu akadēmiskā formātā izdeva 70.-80.gados, pateicoties akadēmiķa Viļa Samsona iniciatīvai un gribai. Bet galvenokārt pateicoties akadēmiķa Viļa Samsona spējai adekvāti novērtēt Raiņa idejiskā un mākslinieciskā mantojuma dziļumu un nozīmību.

   Latviešu literatūrzinātniekiem par Raini nekad nav bijusi liela interese. Tiesa, visos laikos ir bijuši pseidozinātnieki, kuri kaut kādu apsvērumu vadīti puņķojās ap Raini, viņa mantojumu interpretējot savu seklo smadzeņu līmenī (Birkerts, Hausmanis, Viese, Grīnuma, Freiberga, Matīsa).

   Visos laikos Raiņa cilvēcisko personību un estētiski filosofisko mantojumu latvieši apspļaudīja un neiedomājami kropļoja. Padomju laikā krievi latviešiem neļāva spļaudīties, tāpēc latvieši varēja Raini novirzīt vienīgi savu banālo un sentimentāli primitīvo refleksiju gultnē. Taču īpaši aktīvi latviešu tumsonība attieksmē pret Raini izpaužās t.s. brīvvalstu laikā, kad latviešu mežonīgo prātu neviens nepieskata (ne vācieši, ne krievi).

   Nīčes kopotos rakstus izdeva viņa māsa.

   Hēgelis mira 1831.gada 14.decembrī. Pēc viņa nāves jau nākamajās dienās tika noorganizēta „Mirušā drauga savienība”, lai izdotu Hēgeļa darbus.

   Hēgelis nebija labs orators. Taču viņa popularitāti Berlīnes universitātē veicināja viņa lekcijas, bet nevis publikācijas.

   Interesanta ir Hēgeļu lekciju loma Prūsijas valsts darbībā. Tā, piemēram, Prūsijas kultūras ministrs izmantoja Hēgeļa lekciju konspektus, argumentējot savus politiskos lēmumus. Hēgeļa „Lekcijas par reliģisko filosofiju”, „Lekcijas par tiesību filosofiju” kalpoja politiskajiem mērķiem. Hēgelis kļuva par Prūsijas valsts oficiālo filosofu.

   Hēgeļa sieva Marija Hēgele žēlojās par subjektīvo attieksmi pret nelaiķa vīra tekstiem, kurus katrs publicēja saskaņā ar savu izpratni, tekstu īsinot, mainot kompozīciju, izdodot nepabeigtus tekstus. Galvenokārt visi publicēja lekciju konspektus. Atkārtoju: „Mirušā drauga savienība” izdeva nevis Hēgeļa sastādītos tekstus, bet lekciju konspektus.

   Saprotams, lekciju konspekti kādam lekciju kursam varēja būt vairāki, jo lekcijas klausījās un konspektēja daudzi studenti. Tāpēc pēc filosofa nāves laiku pa laikam atrada jaunus lekciju konspektus.

   Tikai 1958.gadā tika radīts „Hēgeļa arhīvs”. Valsts pirmo reizi uzņēmās filosofa darbu izdošanu. Tas notika 127 gadus pēc Hēgeļa nāves.

   Ferdinanda Sosīra klasiskais darbs „Vispārējās lingvistikas kurss” tika publicēts pēc viņa nāves, balstoties uz divu studentu lekciju konspektiem.

Elite

   Elites jēgu vienmēr nosaka tās misija un misijas praktiskā realizācija. Visos laikos elites misija ir bijusi viena un tā pati – kalpot tautai, sabiedrībai, kalpot citiem. Ne tikai vārdos, bet arī darbos. Turklāt darbs ir galvenais, bet nevis galvenais ir retoriska kņada un intelektuāla prezentācija. Galvenais nekad nedrīkst būt savas misijas propaganda, ar ko ne reti ir nodarbojusies latviešu pseidoelite – neattīstītā un pseidointelektuālā latviešu inteliģence.

   Lai kalpotu patiesi un godīgi, jābūt mīlestībai. Jāmīl tauta, sabiedrība, citi. Bez mīlestības kalpošana agri vai vēlu izvēršās falsifikācijā.

   Taču ir jābūt arī tam, ko gribas dēvēt par metafizisko mīlestību – ideālu, garīguma, intelektuālisma mīlestība. Tās ir metafiziskās vērtības, kurām elites uztverē ir viscēlākā loma. Tās ir metafiziskās vērtības, kuras elite translē citiem – tautai, sabiedrībai. Tās ir metafiziskās vērtības, bez kuru klātbūtnes vispār nav iespējams sākt sarunu par eliti. Ja nav metafizisko vērtību apziņa, tad nav arī elites. Minētais izskaidro, kāpēc nekad nav bijusi īsta latviešu elite.

   Elite, kalpojoša priekš sevis, ir antielite, un tās darbības formāts ir spēle. Elite, kura nekalpo tautai, sabiedrībai, ir antielite. Elitei ir jāciena tauta un tās vēsture.

   Vienmēr svarīgs ir jautājums, vai elite funkcionē kā sistēmisks veselums jeb ar eliti spēj asociēties tikai atsevišķu indivīdu uzvedība un rīcība. Lai elite funkcionētu kā sistēmisks veselums, nepieciešama ir elites konsolidācija, solidaritāte. Uz latviešiem tas nevar attiekties, jo latviešu mentalitāte nav savienojama ar jēdzieniem „konsolidācija” un „solidaritāte”. Nekad nebūs latviešu elite kā sistēmisks veidojums.

  

Inteliģence

   Tiek uzskatīts, ka inteliģence ir Krievijas fenomens. Par inteliģenci kā sociālo stratu sāka runāt pēc dekabristu sacelšanās. Inteliģence asociējās ar opozīciju cariskajai varai, kā arī inteliģence tika uzlūkota kā Apgaismības projekta realizētāja lokālajos apstākļos (dzimtbūšana, analfabētisms utt.).

   Pēc 1905.gada revolūcijas sakāves Krievijas sabiedrībā strauji nostiprinājās krasi negatīva attieksme pret inteliģenci. Piemēram, tas atspoguļojās daiļliteratūrā. Antona Čehova darbi ir tipisks piemērs. Sociālajā publicistikā XX gs. sākuma inteliģences portrets ir rakstu krājums „Vehi”. Pazīstams ir Vladimira Uļjanova naidīgais aforisms, inteliģenci dēvējot par mēsliem.

   Mūsdienās nekas nav mainījies. Arī pašlaik (2013) Krievijā inteliģence asociējās ar opozīciju Kremļa (prezidenta V.Putina) varai. Krievijas vienkāršā tauta pret inteliģenci izturās nevis kā pret nācijas gudrākajiem cilvēkiem („nācijas smadzenēm”), bet gan kā pret nācijas mēsliem un nodevējiem, dēvējot sarkastiski par „kreatīvo šķiru”, „ofisa planktonu”. Tas pats ir sakāms par attieksmi pret Latvijas inteliģenci, kura XX gs. bija tautas un valsts interešu lielākā nodevēja un profesionālajā ziņā (intelektuālās kapacitātes) nav spējīga realizēt Apgaismības projektu, bet var vienīgi padziļināt degradācijas un destrukcijas procesus. Latvijas inteliģence ir novedusi latviešu tautu, nāciju līdz totālai antropoloģiskajai katastrofai.

   1832.gadā Krievijas krimināllikumā tika iekļauts pants par homoseksuālismu. Sabiedrībā dominēja viedoklis, ka pantu ierakstīja inteliģences dēļ, jo tās aprindās ir izplatīts homoseksuālisms. Tauta (vienkāršie cilvēki) pret homoseksuālismu izturās naidīgi. Sods bija izsūtīšana uz Sibīriju līdz mūža beigām. PSRS no 1934.gada arī bija krimināllikumā pants par homoseksuālismu.

   Inteliģences identitāti (autopozīciju) ne tik daudz apliecina tās pašvērtējums kā attieksme pret citiem sociālajiem stratiem – to kritika vai velme pievienoties. Inteliģence sevi vienmēr analizē un vērtē, ņemot vērā savu attieksmi pret varu un tautu. Inteliģence var vēlēties kalpot tautai, kā arī vēlēties kalpot varai. Viss ir atkarīgs no tā, kam kalpo vara. Ja vara kalpo tautai, tad inteliģence var kalpot varai. Ja vara nekalpo tautai, tad inteliģence var nekalpot varai. Taču vara var piespiest inteliģenci kalpot varai, kā tas bija PSRS un sastopams pašlaik Rietumos.

   Inteliģence principā var būt opozīcijā visiem sociumā dominējošajiem institūtiem – politiskajam režīmam, ideoloģiskajām un reliģiskajām nostadnēm, ētiskajām normām, estētiskajiem priekšstatiem. Tas tā parasti notiek, ja inteliģence savu misiju saskata tautas kultūras attīstīšanā saskaņā ar visaugstākajiem kritērijiem, kādi valda visaugstāk attīstītajās citās kultūrās. Tādā gadījumā inteliģence neiesaistās valsts varas birokrātisko mehānismu darbībā. Inteliģences prioritāte ir apgaismības ideāli, progresa dievināšana, humānisma vērtības. Inteliģence nosoda despotismu, patvaldību, reakcionārismu, atpalicību, konservatīvismu u.tml. Inteliģence politiskās varas un birokrātijas vērtībām pretstata garīgās vērtības, kuras kļūst par kultūras attīstības galveno faktoru.

   Ja inteliģences misija ir tautas kultūras attīstības veicināšana, tad inteliģence ir sava veida kultūras elite. Ja inteliģencei nerūp tautas kultūras attīstības veicināšana, tad tā pārvēršās par sociālo eliti, - tā ir materiāli labi nodrošināta, ieņēm amatus, izpilda administratīvo darbu utt.

   Franču inteliģences formula kopš Lielās franču revolūcijas ir vienmēr bijusi  šāda – brīvība, vienlīdzība, brālība. XIX gs. Krievijas inteliģences formula bija – pareizticība, patvaldība, tautiskums. Krievijas XX gs. inteliģences formula bija – garīgums, revolucionārisms, vienkāršā tauta, kosmopolītisms.

   Latviešu inteliģences formula – servilisms, verdziskums, pseidointelektuālisms. Tāda formula dominē no XX gadsimta.

   Rietumeiropā pret inteliģenci vienmēr izturējās savādāk nekā Krievijā (Austrumeiropā). Rietumeiropas definīcija ir šāda: inteliģence ir sabiedrības slānis, kas ir audzināts un izglītots sabiedrības pārvaldīšanai. Rietumeiropā (plašāk – Rietumos) inteliģence ir varas atribūts. Inteliģences uzdevums ir nodrošināt varas garīgās varas pastāvēšanu, jo vara valda ne tikai ar policejiskām metodēm, bet arī ar garīgajām metodēm (izglītība, ideoloģija, mediji u.c.).

   Rietumos pastāv intelektuāļu slānis. Tas ir specifisks fenomens, kuru pēc sociālisma sabrukuma sāka modīgi ieviest arī Austrumeiropā.

  

Noosfēra

   XX gadsimta otrajā pusē kulturoloģiskajās refleksijās populārs bija noosfēras jēdziens. Tas notika, pateicoties Vladimira Vernadska mūža pēdējai publikācijai 1944.gadā „Daži vārdi par noosfēru”.

   Rakstā autors ir ietvēris visdažādākā rakstura filosofiskās pārdomas. Tā, piemēram, viņš I Pasaules karu salīdzina ar Zemes ģeoloģisko procesu, bet ne tikai vēsturisko procesu. Jau kara laikā pret ģeoloģiju izturējās kā pret ģeoķīmisko un bioģeoķīmisko fenomenu, vienā skatījumā aptverot dzīvo un nedzīvo dabu (biosfēru).

   Autors žēlojās, ka ne tikai humanitāro zinātņu pārstāvji, bet pat biologi apzināti ignorē biosfēras likumus – Zemes apvalku, kurā var eksistēt dzīvība. Stihiski cilvēks no tā nav šķirts, taču šo nenošķirtību tikai tagad sākam noskaidrot. Visas dzīvās būtnes ir savstarpēji saistītas un saistītas ar materiāli enerģētisko vidi. Par to jau esot rakstījis akadēmiķis Kaspars Volfs (1733-1794) 1789.gada Lielās franču revolūcijas laikā Pēterburgā izdotajā grāmatā vācu valodā „Par īpašo un iedarbīgo spēku, kas ir raksturīga augu un dzīvnieku substancēm”. Jēdzienu „biosfēra” lietoja Lamarks (1744-1829). XX gadsimtā jēdziens „biosfēra” skaidro planetārā un kosmiskā mēroga parādības. Dzīvība kā kosmiskā mēroga parādība jau minēta holandiešu zinātnieka Kristiana Gujgensa (1629-1695) grāmatā „Kosmoteoros”, kuru Pēteris I lika tulkot un izdot krievu valodā ar nosaukumu „Книга мирозрения».

   Jēdzienu „noosfēra” 1927.gadā ieviesa francūzis J. Le-rua. Jaunā jēdziena pamatā ir atziņa, ka biosfēra tiek pārkārtota cilvēka prāta vajadzībām. Tādējādi rodas jauns kognitīvais stāvoklis: biosfēra + prāts = noosfēra.

   Cilvēka evolūcija turpinās – centrālā nervu sistēma (smadzenes) evolucionē. A.Pavlovs (1854-1929) mūža beigās runāja par „antropogēno ēru”. XX gadsimtā cilvēce kļuva vienots veselums; tas izpaudās šādi: 1) sāka apdzīvot visu planētu, 2) iespējama komunikācija no jebkuras planētas vietas, 3) pieauga satiksmes ātrums, dodot iespēju relatīvi ātri nokļūt ikvienā planētas vietā. Tas viss ir cilvēka smadzeņu evolūcijas pieauguma rezultāts.

   Nākas atcerēties Gētes vārdus. Viņš teica, ka zinātnē mēs varam zināt tikai to, kā kaut kas notika, bet nevis kāpēc kaut kas notika un priekš kam notika.

Melnais un baltais saraksts

   Tagadnes nepatīkamo parādību melnais saraksts jau ir tik bieži apskatīts, ka strauji zaudē interesi tāpat kā jebkura pārāk novalkāta masu produkcija.

   Tā, piemēram, ir jau sen labi zināms, ka mājā ar nosaukumu „jaunā pasaule”, kuras saimnieks pašlaik ir ASV, nekad nebūs vieta Krievijai, Latvijai, Armēnijai, Baltkrievijai u.c. valstīm. Vieta būs tikai sulaiņiem paredzētajās palīgtelpās, kas parasti atrodas pagrabstāvā vai bēniņos pažobelē.

   Tāpat jau sen ir labi zināms, ka šodien dominējošā uzskatu un vērtību sistēmu būtiski ierobežo sabiedrības garīgo attīstību, reāli noved pagrimumā un degradācijā. Nevienam tāpēc nav iebildumu pret nepieciešamību pārprogrammēt minēto sistēmu un radīt jaunu kultūras kodu.

   Mūsdienu cilvēcisko resursu mobilitātes pieaugums veicina migrāciju un kultūru konfliktus. Arī tā nav jauna atziņa. Labi ir zināms, ka veicina jauna tipa kultūru konfliktus: 1) civilizāciju mērogā, 2) reliģisko konfesiju mērogā, 3) starptautiskā terorisma formātā, 4) globālās kriminalizācijas formātā.

   Mūsdienu eiropeiskā identitāte nav spējīga pretoties citu identitāšu uzbrukumam. Tas rada eiropiešu mazvērtības kompleksu, kas nomaina gadsimtiem ilgi eksistējošā pārākuma un augstprātības kompleksu.

   Eiropeiskā patērēšanas un dzīves baudīšanas filosofija ir antagonistiska reliģiskajam fundamentālismam. Sadurās divas galējības: kultūra kā patērēšanas un izklaides industrija un kultūra kā reliģiskais dogmātisms. Patērēšanas un dzīves baudīšanas vektors sabiedrībā veicina infantilismu un egocentrismu.

   Jaunums un pārsteigums nav arī baltais saraksts – eksaltēti optimistiski ierosinājumi turpmākajai dzīvei. Tie ir ierosinājumi, kurus galvenokārt izstrādā dažādi starptautiskie forumi, organizācijas, kuras tēlo konstruktīvi optimistisko pieeju globālo sociālo problēmu analītikā.

   Piemēram, Vispasaules forums „G-Global”. Tā rekomendācijās ir teikts, ka cilvēcei turpmāk ir jāvadās no pieciem principiem: 1) evolūcija, bet nevis revolūcija, 2) vienlīdzība un konsenss, 3) globālā tolerance un uzticība, 4) globālais transparentums, 5) konstruktīvā daudzpolaritāte.

Jaunākās refleksijas par tēmu „antropoloģiskā katastrofa”

   1.Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecās. Tas attiecās uz zinātniekiem un kaut kādiem sociālo nozaru speciālistiem; varbūt attiecās uz trako māju iemītniekiem.

   Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas tikai tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde – informatīvs paziņojums. Tādējādi antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”.

   Tā ir naiva un pašapmānīga izpratne. Teiksim, ne dombrovskiem un repšiem, ne aboltiņām un kalnietēm  uz pieres nekad nekas netiks uzrakstīts. Mūsu prezidenta, ministru prezidenta, ministru lēmumus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu reāli liecina viņu garīgā struktūra un viņu lēmumu idiotija.

   Latvijā ar antropoloģisko katastrofu mēs reāli tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekās vienīgi tie prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem.

   Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu mēs tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, reāli darbā, veikalā, iestādē, firmā vai uz ielas saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojās šodienas hominīdi.

   Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas tie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties mūsu „valsts” darbībā un politisko aprindu izdarībās. Šajās jomās antropoloģiskā katastrofa atspoguļojās ļoti griezīgi. No visjaunākā laika izdarībām antropoloģiskās katastrofas uzskatāms piemērs ir Zolitūdes traģēdija un tajā skaitā idiotiskā burza ap „sabiedrisko” izmeklēšanas komisiju. Tādas kroplības ir iespējamas tikai vidē, kurā virmo ne tikai antropoloģiskās katastrofas paraugi, bet dīdās antropoloģiskie pārpratumi vispār.

   2. Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret saviem godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk mīl ienīst un vajāt savus godīgākos un gudrākos, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas.

   Katras tautas dzīvi vada tās elite – inteliģence. Elite organizātoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas elite ir tautas galva. Ja tautai nav elite, tad tautai nav galva. Ja tauta nerūpējās par savas elites izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas.

   Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur elites vietā ir kretīni, muļķi, zagļi, blēži. Visur,- jebkurā dzīves segmentā. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta savas galvas trūkumu. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršās par tautas katastrofu.

   Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret sava etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem.

   Radikālu notikumu laikā, saprotams, godīgas un gudras elites/inteliģences trūkums visuzskatāmāk atspoguļojās. Tā tas ir Zolitūdes traģēdijas sakarā.

   Tas ir ļoti sāpīgs notikums. Taču ne mazāk sāpīgi notikumi ir nekur nederīgās un amorālās latviešu inteliģences nodevība 1939.-1940.gadā un 1989.-1990.gadā, nelietīgi atdodot tautas uzticēto valsti un pēc tam savas noziedzības slēpšanai izdomājot mītu par „okupāciju” (arī „globalizāciju”, „atgriešanos Eiropā”) un ar šo mītu zombējot vairākas paaudzes, kas praktiski nozīmē godīgas un gudras elites ģenēzes totālu neiespējamību ļoti tālā vēsturiskajā perspektīvā. Tā rezultātā latviešu tauta var palikt bez galvas līdz pasaules galam. Vienīgais glābiņš tāpēc var būt aicinājums kādam ārējam spēkam atkal pieskatīt latviešu tautu. Turklāt izvēle šajā ziņā tagad ir daudz plašāka nekā, teiksim, 1939.-1940.gadā.

   3.Viens no latviešu degradācijas un nevērtības atsedzējiem ir homoseksuālisma milzīgā klātbūtne vietējās inteliģences aprindās. Ivara Prūša veidotajā saitā http://infoagentura.wordpress.com/category/homoseksualisms-pedofilija/ jau ir 31 materiāls, no kuriem lielākā daļa ir par latviešu riebīgajām izdarībām pēcpadomju periodā, kad homoseksuālisms un dženderiskās anomālijas latviešu formāli it ka izglītoto ūdensgalvu aprindās ir “eiropeiskās” dzīves kritērijs, ko aprobežotā latviešu inteliģence tiecas nepalaist garām, lieku reizi apliecinot savu bezvērtību un pagrimumu.

   Tiesa, Latvijas leļļu teātrim esot bijusi starptautiska “pidarastu bandas” slava jau padomju laikā. Toties starptautiski pazīstamā pederasta Žagara slava ir nekur nederīgās latviešu brīvvalsts sasniegums, kad nākas konstatēt, ka Latvijā valda homoseksuālistu – pedofīlu mafija, operā uzvedot pornooperas.

   Par latviešu inteliģences pagrimumu ļoti uzskatāmi liecina izvirtības mācība bērnudārzos, skolā, dženderiskie “pētījumi” (parazinātnes paraugi) kretīnu lieluniversitātē un mazuniversitātēs. Latviešu sapuvusī inteliģence aktīvi cenšas panākt homoseksuālisma un pedofīlijas legalizāciju, priecājās (propagandē) par riebīgajiem “panākumiem” citās zemēs. Slavena ir mūsu “žurnālistu” līdzdalība, kad pederastu rokās ir lielie ziņu portāli, satoriskie un rīgasnelaika murgojumi plikgalvaino pediņu pietaisījumā. 

   Latviešu perversās kaislības pēcpadomju laikā ir vēsturiski jauna parādība gudrās un morāli cēlās tautas inteliģences klunkurošanā. Tautas publiskajā telpā perversās kaislības nonāk pirmo reizi. Un diemžēl pozitīvā interpretācijā, preversās kaislības atzīstot par lielu kultūras vērtību, attīstības progresīvu panākumu.

   4.Cilvēki rada kultūru ne tikai atbilstoši savām vajadzībām, bet arī atbilstoši savam cilvēciskajam potenciālam – mentalitātes struktūrai. Tas, ko cilvēki rada savā kultūrā, jau no paša sākuma atbilst viņu garīgajam satvaram. Tātad, pieņemsim, patērēšanas sabiedrības rašanās principā atbilst cilvēku vajadzībām, un cilvēki šajā sabiedrībā jūtas komfortabli. Patērēšanas sabiedrībā komfortabli jūtās pat atsevišķas tautas, kuras priecē tas, ka nav jāpiepūlē smadzenes, nav jāpievēršās intelektuālai darbībai, var nedomāt un tikai emocionāli baudīt dzīvi.

   Minētās pārdomas rodas, apsverot Sergeja Kurginjana kustības iespējamību citās kultūrās. Proti, rodas jautājums, cik lielā mērā viņa darbība atbilst citu tautu vajadzībām un mentalitātes struktūrai.

   Esmu pārliecināts, ka latviešu vajadzībām un mentalitātes struktūrai Sergeja Kurginjana kustība nav pilnīgi piemērota.

   Vispirms pie mums ir grūti iedomāties ne tikai dažus simtus, bet tikai dažus desmitus jauniešu pilnu zāli, kurā 90% ir sapulcējušies puiši līdz 30 gadiem ar gaišām, inteliģentām, gudrām, atklātām sejām un kuru rakstura stabilas iezīmes acīmredzot ir pašcieņa, pieklājība, kautrība, zinātkāre, intelektuālisms, garīgums. Aleksandrovas nomentā aizvadītajā vasarā pulcējās tūkstotis un vairāk tādu puišu no visas Krievijas, kuri uzmanīgi klausījās lekcijas.

   Kad kļuva pieejami kustības videomateriāli, vairākkārt mēģināju tos nodarbību laikā rādīt mūsu „studentiem”, iepriekš viņus sagatavojot intelektuālai spriedzei. Diemžēl katru reizi nācās pārtraukt video demonstrējumus pēc dažām minūtēm, jo gandrīz visi kaut kādā veidā man lika saprast, ka viņus tas neinteresē.

    5. Šodien, 21.XII, mediji stāsta par Sudrabas kundzes izteikumiem, raksturojot mūsu “politiķu” intelektuālo un morālo līmeni – deģenerātu līmeni. Izteikumi ir vistiešākajā veidā saistīti ar antropoloģisko katastrofu, norādot tās apjomu. Un apjoms ir grandiozs. Runa ir par antropoloģisko katastrofu Latvijas nācijas un ne tikai latviešu tautas mērogā. Mūsu politiskajās mahinācijās piedalās arī cittautieši (ebreji, krievi). Viņu antropoloģiskā kapacitāte ne ar ko neatšķiras no latviešu antropoloģiskās kapacitātes. Un šī kapacitāte ir prātam neaptverama, antropoloģiski normālā vidē neiespējama.

   Sudraba saka, ka Repše nav normāls cilvēks un viņa ir informēta par slimības konkrēto diagnozi. Bet tagad padomāsim, ko tāds spriedums patiesībā nozīmē! Tas nozīmē to, ka valsts ir bijusi nenormāla cilvēka pārziņā!!! Repše bija Valsts bankas prezidents 10 gadus, pēc tam bija premjerministrs, aizsardzības un finansu ministrs. Tātad Latvijas nācija viņam uzticēja savas valūtas, militārās aizsardzības un finansu lietas. Tātad uzticēja tik svarīgas sfēras nenormālam cilvēkam ar konkrētu garīgās slimības diagnozi!!! Vai tas ir iespējams antropoloģiski veselā nācijā? Vai Sudraba šajās dienās atklāj “Ameriku”? Vai viņa atklāj “Ameriku”, objektīvi raksturojot citus „politiķus”?

   Protams, atbilde ir zināma. Tas nekad nav bijis noslēpums, par ko izsakās Sudraba.

   Bet kāpēc nekas nemainījās? Arī tas nav noslēpums, - nācija, latviešu tauta pati nav īsti normāla un nācijas/tautas garīgais līmenis ir jāfiksē ar jēdzienu “antropoloģiskā katastrofa”.

Jaunā liberālā kārtība

   Šodien var žēloties, ka jaunā liberālā kārtība nespēj panākt vēlamo rezultātu globālajā pārvaldīšanā – globālajā vadības sistēmā. Neizdodas ieviest liberālismu visā pasaulē.

   Jaunā liberālā kārtība nozīmē, ka tiek realizēta kolektīvā drošība, visiem ir kopīgi ekonomiskie mērķi un notiek cilvēktiesību aizsardzība visās zemēs. Tās ir vērtības, kuras sola jaunās liberālās kārtības autori.

   Saprotams, jēdziens „jaunā liberālā kārtība” galvenokārt ir amerikāņu ģeopolitikas izdomājums, lai terminoloģiski aizēnotu savas patiesās velmes – velmi pārvaldīt planētu, samazinot citu valstu patstāvību. Taču patiesībā pasaules jaunā liberāla kārtība ir ne tikai amerikāņu stratēģiskie plāni, bet ir kosmopolītiskās globālās oligarhijas vara.

   Vienu no pirmajiem globālajiem plāniem izstrādāja Romas kluba organizētāji ar Aurelio Pečeji vadībā 1965.gadā, paredzot ASV, Rietumeiropas un PSRS integrāciju. Romas klubs sāka šo integrāciju, ideoloģiski un metodoloģiski balstoties uz ekoloģisko problēmu plašu definējumu. Tāds definējums maskēja patiesos mērķus – kontrolēt visus resursus un pārvaldīt planētu. Romas klubs izstrādāja projektus, kuros sociālā, ekonomiskā, politiskā, ģeopolitiskā sfēra balstījās uz kopīgiem standartiem un normām. Tie, kas kopīgos standartus un normas neatbalsta, tika pasludināti par reakcionāriem.

   PSRS līdzdalību pasaules jaunās kārtības formēšanā politiski atbalstīja Andropovs, Gorbačovs, praktiski organizatoriski un zinātniski nodrošināja Kosigina znots Džermens Gvišiani, kurš izveidoja vairākas speciālas zinātniskās iestādes, lai nodarbotos ar globālo problēmu analītiku.

   Rietumos pasaules jaunās liberālās kārtības kritisku izvērtējumu veica Antony Cyril Sutton (1925-2002).

   PSRS, vēlāk KF vienmēr ir ieņēmusi svarīgu vietu globālās oligarhijas sapņos par varu uz planētas. „Perestroikas” patiesais mērķis bija sagraut PSRS, PSKP un dzīvot kā „Eiropā”. Pēcāk pasaules jaunās kārtības politikas un ideoloģijas autori jau tieši varēja iejaukties KF virzībā. „Konsultanti” Maskavā mācīja apgūt pārmaiņas un jaunās metodes, pārvarēt PSRS laika kļūdas.

   Pēc 1991.gada Krievijā, Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs pie varas palika tie, kuri vēl nesen veidoja sociālismu ar „cilvēcisko seju”. Pēc 1991.gada viņi sāka tēlot liberāļus un sludināja, ka valstij nav jāiejaucās ekonomikā, zinātnē, ideoloģijā, garīgajā kultūrā, izglītībā. Viņi kā apmāti paši uzskatīja un centās sabiedrībai iestāstīt, ka ekonomiskā un cita veida brīvība nodrošinās ātru izaugsmi, bet konkurence radīs jaunas ražotnes un tehnoloģijas. Savukārt ekonomiskā brīvība bez valsts plānošanas nodrošinās sociālo taisnīgumu, neveicinās bagātību koncentrēšanos šauras grupas rokās. Kā zināms, pasaules jaunās liberālās kārtības doktrīnas izpildījums Austrumeiropā noslēdzās ar nekur nederīgas cilvēciskās kārtas rašanos, nabadzības uzplaukumu, garīgās kultūras, zinātnes, izglītības pagrimumu, sabiedrības plašu slāņu degradāciju, aizceļošanu no savas dzimtenes. Liberāļu prognozētās izaugsmes vietā iestājās totāls pagrimums visās dzīves jomās.

   Veselības aizsardzības, izglītības, mākslas, zinātnes komercializācija faktiski panāca globālās kosmopolītiskās oligarhijas mērķi iznīcināt Austrumeiropas intelektuālo un saimniecisko potenciālu, lai iegūtu jaunu tirgu Rietumu produkcijai.

   2012.gada oktobrī Krievijā 1% bagātajiem piederēja 71% no visas valsts bagātības aktīviem. Tas ir divas reizes vairāk nekā ASV, Ķīnā, četras reizes vairāk nekā Japānā. Krievijas 96 miljardieriem pieder 30% aktīvu; tas ir 15 reizes vairāk nekā vidēji pasaulē.

   Jaunās liberālās kārtības tematikā ir viens interesants moments – tautas spēja būt hegemonam uz planētas. Pašu krievu atsevišķi domātāji, Aleksandrs Zinovjevs, uzskata, ka krievu tauta nav spējīga būt hegemone. Vācu tauta ir spējīga tāda būt. Ja vāciešu skaits būtu apm. 150 miljoni, tad viņi pārvaldītu planētu.

    

  

Demogrāfiskās vibrācijas

   Demogrāfijas totālās lomas izpratne varēja rasties tikai pēc tam, kad planētas iedzīvotāju kontingentu sāka uzskatīt par vienotu veselumu ar noteiktu struktūru. Tātad pēc tam, kad radās koncepts „cilvēce kā sistēma ar savu struktūru”. Tāds uzskats radās tikai XX gadsimtā, pie tam daudzi demogrāfi to ne visai ciena un turpina interesēties tikai par savas valsts iedzīvotāju kontingentu, netiecoties to interpretēt saistībā ar visas cilvēces demogrāfiskajām izpausmēm.

   Svarīgs ir jautājums par demogrāfisko izmaiņu ieganstiem. Maltuss atzina, ka cilvēku skaita pieaugumu nosaka resursi, no kā ir atkarīga pieauguma robeža. Bez resursiem cilvēki nevar eksistēt. Cilvēkiem ir noteikts priekšstats par resursu apjomu, un cilvēki to ņem vērā, plānojot dzimstības pieaugumu.

   Sergejs Kapica izmantoja fenomenoloģisko principu: pieaugumu nosaka apziņas potenciāla pieaugums. Tātad – cilvēku apziņas stāvoklis, plānojot dzimstības pieaugumu. Cilvēku skaita pieaugums nav saistīts ar resursu izsmeltību, ekoloģiju, bet gan ir „cilvēces iekšējās dinamikas iezīme”. Planēta var pabarot 20-25 miljardus cilvēku.

   Demogrāfiskās pārejas temps visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā – 87 miljoni).

   Attīstīto valstu („balto” cilvēku) iedzīvotāju skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie” lēnām izmirst.

   XXI gs. otrajā pusē pēc demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 11-12 miljardu robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps samazinās.

   Demogrāfiskajā problemātikā svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās – dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus, visjaunākie laiki – 100 gadus. Vēsturiskā laika samazināšanās ir saistīta ar iedzīvotāju skaita pieauguma dinamiku.

   Pirms 1,6 milj. gadu uz planētas bija 100 000 cilvēku.

   Bet tagad par to, kā demogrāfiskā pāreja atsaucās uz sabiedrības dzīvi.

   1. „Balto” cilvēku maza dzimstība, sabiedrības novecošana, pensionāru īpatsvars sabiedrībā;

   2. Negatīvi sociālie procesi – bezdarbs („krāsaino” zemēs), darba roku trūkums („balto” zemēs);

   3. Izjūk sakari starp pagātni un tagadni, starp paaudzēm;

   4. Apziņas sabrukums: „mēs izmirstam” („balto” retorika), „mums nav nākotnes” („krāsaino” retorika);

   5. Politiskā krīze, haoss;

   6. Ideoloģiskā krīze: morālo normu, vērtību, uzvedības sistēmas nespēj nostiprināties, jo viss strauji mainās;

   7. Mākslas krīze: postmodernisms;

   8. Noziedzības, korupcijas, varas infantilisma, alkoholisma, narkomānijas, pašnāvību pieaugums.

   Planētas iedzīvotāju optimālais skaits – 1,5-2 miljardi iedzīvotāju. Tas ir ekonomistu viedoklis.

  

  

  

  

Laikmeta specifiskās iezīmes

   Par mūsdienu laikmeta specifiskāko iezīmi var uzskatīt pārmaiņu mērķa nenoteiktību. Nav skaidrs, kādēļ notiek pārmaiņas. It kā varētu runāt par cilvēka vajadzību apmierināšanu. Taču cilvēka vajadzībām nav redzams gals: jo vairāk apmierina vajadzības, jo vairāk tās rodas no jauna. Turklāt mūsdienās tiek apzināti stimulētas jaunas vajadzības.

   Otrā specifiskā iezīme ir cilvēka bezrakstura attieksme pret dzīvi, lai sevi nesaistītu un neierobežotu ar kaut kādiem pienākumiem; tāpēc valda milzīgs aizdomīgums pret jebkuru nākotnes mērķi. Tāpēc šodien neeksistē nekādas ilūzijas par turpmāko dzīvi. Cilvēks nevēlās sevi apgrūtināt ar savas dzīves plānošanu, un tā ir gļēvulības izpausme, bet nevis apzināta un pamatota pozīcija.

   Trešā specifiskā iezīme ir bezvaldības periods: vecie likumi nekur neder, bet netiek formulēti jauni likumi. Vecā dzīves kārtība izzūd, bet par dzīves kārtību nākotnē nekas nav zināms. Pašlaik izzūd priekšstats par nācijas, valsts un teritorijas vienotību. Kas veidojās šīs vienotības vietā, nevienu pa īstam neinteresē. Tas tāpēc, ka izzūd politikas un spēka sintēze. Cilvēces vēsturē politika vienmēr asociējās ar noteiktu spēku. Tagad politika zaudē spēku, un politikas reputācija ir ļoti vāja. Turklāt arī tas nevienu pa īstam neinteresē. Nav saprotams, ar ko tas beigsies. Spēks pārvietojās uz transnacionāliem fenomeniem, paceļoties pāri valstij, kā arī nepakļaujoties politikas kontrolei. Globālajā telpā nav politiskā kontrole. Politika zaudē spēku arī atsevišķā valstī, kur spēks ir ekonomiskajiem grupējumiem. Bet tas nozīmē, ka nav skaidrs politikas turpmākais liktenis.

  

  

  

  

Interneta un tīkla sabiedrības gūstekņi

   Informatīvo metožu iedarbības analīze vēl neko nedod, vēloties izskaidrot masu apziņas sociālos efektus. Efekti (zombēšanas mentālais dziļums) ir atkarīgi no auditorijas – cilvēkiem (informatīvās iedarbības recipientiem). Šodien (patiesībā vienmēr) informatīvā kara galvenais objekts ir cilvēks - cilvēka pasaules uztvere, motivācija, vērtības utt.

   Tāpēc ir interesanti, lūk, kas. Informācijas tehnoloģijām, Interneta informācijas brīvībai un iespējai cilvēkiem neierobežoti komunicēt savā starpā it kā vajadzēja nostiprināt indivīdu patstāvīgo domāšanu un patstāvīgo darbību sociālajos procesos jeb, vienkārši sakot, dzīvē. Tehnoloģijām un komunikācijas iespējām vajadzēja nākt talkā, attīstot cilvēkos garīgo briedumu, idejisko neatkarību, domāšanas patstāvību. Tātad nākt talkā personības veidošanā, cilvēciskās kvalitātes uzlabošanā. Tehnoloģijām un komunikācijas iespējām vajadzēja atvieglot cilvēku dzīvi, pilnveidojot un atbalstot garīgās aktivitātes.

   Taču reāli informācijas tehnoloģijas un komunikācijas iespējas kopumā panāca pretējo rezultātu – indivīda destrukciju, garīgo atrofiju, kā arī ideologi ieguva sabiedriskās apziņas vadīšanas jaunas fenomenālas iespējas, bet politiskie spēki ieguva iespēju totāli izsekot katru cilvēku, kas lieto Internetu, mobilo telefonu. Turklāt tas viss notiek, maskējoties ar demagoģiskiem apgalvojumiem par informācijas brīvību, ekspertu, speciālistu spriedumu neatkarību u.tml. ASV CIP tehnoloģiskā departamenta direktore Ira Gus Hunt neslēpj, ka grib visu zināt par mums un mūsu komunikāciju, jo amerikāņus satrauc pasaules attīstība.

   Jaunās informācijas tehnoloģijas un komunikācijas iespējas izveidoja tīkla sabiedrību.

   Cilvēku pašorganizācijas horizontālās sistēmas vēsturiski vienmēr pastāvēja. Taču šīm sistēmām nebija pa spēkam lieli uzdevumi ne sociālās vadības un ideoloģijas, ne starppersonālās komunikācijas un personības veidošanas sfērā. Piemēram, nespēja organizēt un vadīt revolūciju. Tāds uzdevums bija pa spēkam tikai vertikālām sistēmām, kuras stingri vadīja un kontrolēja politiskos resursus (partijas). Mūsdienās tīkla decentralizētās sistēmas ir spējīgas veikt lielus pasākumus, mobilizējot ļaužu masas attiecīgā mērķa sasniegšanai. Interneta sociālo tīklu aktīvisti ir aktīvi arī reālajā dzīvē.

   Tajā pašā laikā pastāv zināms tīkla individuālisms, jo katrs patstāvīgi izlemj par savu līdzdalību kādā tīkla sistēmā viņš darbosies virtuāli un reāli.

   Interneta un tīkla sabiedrības gūstekņi šodien ir ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī nacionāli suverēnas valstis. Tīkla sistēmas uz valsti var iedarboties divējādi: no apakšas ar savas valsts „tīkliem” un no augšas ar transnacionālajiem „tīkliem”.

   Manipulāciju tehnoloģiju lielākā kaislība ir izmantot cilvēka emocijas, palielinot emocionālo reakciju un samazinot jēgas nozīmību. Tāds ir mērķis, balstoties uz emocionālo resursu izmantošanu.

   Idejas tiek atšķeltas no emocionālajiem simboliem. Tā ir ļoti intensīva tendence šodienas informatīvi psiholoģiskajās manipulācijās. Tekstu apjoms samazinājās. Tas ir apzināts process, lai dažos vārdos raksturotu tikai emocionālo stāvokli.

   Tāda pieeja kļūst par ikdienišķo normu, piemēram, komentāros Internetā. Galvenais ir emocionālā reakcija, bet nevis problēmas izpratne. Nopietni kaut ko pētīt, analizēt, apdomāt nav vēlams. Nav vajadzīga racionālā pieeja, kas var radīt priekšstatu par sociālajām tendencēm un cilvēka vietu šajās tendencēs. Vajadzīgs ir tikai cilvēka „bļāviens” – emocionālā reakcija. Pēc mozaīskiem emocionālajiem stimuliem ir jāseko mozaīskai emocionālajai reakcijai, visu pasauli pārvēršot par mozaīski emocionālo kolāžu.

   Emocionālā intimitāte nebūt nav vienīgā mūsdienu informatīvās translācijas sastāvdaļa. Notiek privātās dzīves translācija vispār. Tā ir bezgalīga translācija un notiek brīvprātīgi, cilvēkiem pašiem nododot savas personiskās dzīves materiālu publiskai lietošanai.

   Tas notiek, atsaucoties uz vairākām cilvēciskajām vājībām: publicitātes alkas, rotaļas ar tehniku, anonimitāte, emocinālā „izlādēšanās”.

   Manipulāciju tehnologiem ir izdevies panākt, ka atsacīšanās darboties Interneta sociālajos tīklos sabiedriskajā domā tiek uzskatīta par atpalicības, nemodernuma, tehniskā infantilisma izpausmi. Indivīda suverenitātes zaudēšana tiek slavēta un atzīta par modernu izpausmi.

   Lai maldinātu sabiedrību, manipulāciju organizatori laiku pa laikam aktualizē tēmu par cilvēku vispārējo izsekošanu. Tas faktiski vēl vairāk sekmē līdzdalību savas privātās informācijas translēšanā. Katrā ziņā tas nemazina attiecīgo procesu.

   Viena no mūsdienu sociālajām epidēmijām ir narcisma epidēmija – mākslīga paštīksmināšanās un eksaltēta pašjūsmošana. Mūsdienu ilūzija ir šāda: „Galvenais ir ticēt sev, un tad viss izdosies”. Cilvēki kļūst iedomīgi, visur cer gūt panākumus, lai gan viņos nav reāls potenciāls – prāts, zināšanas, spējas.

   Internets ir narcisma multiplikators no apmēram 2004.gada, kad sākās sociālo pakalpojumu ēra digitālajā vidē.

   Narcisma sekas ir būtiskas. Publiskais narcisms izmaina sociālās normas, dzīves standartus, uzvedības tradīcijas. Sava „viedokļa” demonstrācija kļūst par normālu parādību, ikdienas notikumu apjūsmošana veicina ilūzijas par to nozīmīgumu. Tādējādi cilvēka dzīve kļūst arvien seklāka un ikdienišķi orientēta, priekšroku dodod banālām norisēm.

   Šodien cilvēks ir jāaudzina un jāsargā no hipersocialitātes – pārliekas komunikācijas bez jebkādām formalitātēm un satura nozīmības, kas parasti bremzē starppersonālo komunikāciju reālajā pasaulē. Reālajā pasaulē cilvēks parasti neuzrunā otru cilvēku un vispār klusē, ja viņam nav ko teikt. Cilvēks tūlīt nedalās ar svešiem cilvēkiem informācijā par savu privāto dzīvi. Digitālajā vidē cilvēks var uzrunāt svešu cilvēku bez vajadzības, var viņam jeb ko stāstīt. Turklāt tukšā komunikācija sociālajos tīklos atņem laiku izzināšanai un radošajai darbībai.

   Internetā lielā mērā visu veic neprofesionāļi, masu cilvēki. Tāpēc ir attiecīgs līmenis. Arī postcilvēku līmenis.

   Internets kompensē intelektuālos, fiziskos, psiholoģiskos defektus, jo, teiksim, garīgi slims cilvēks var piedalīties komentēšanā utt.

   Virtuālā pasaule sniedz to, ko nesniedz reālā pasaule. Var rasties iluzorā autoritāte; komentāros var izteikties par jebkuru jautājumu. Tas rada ilūziju par sava intelektuālā potenciāla un erudīcijas nozīmību.

  

  

  

  

Informatīvi psiholoģiskais uzbrukums

   Vienmēr ir pastāvējis zināms informatīvi psiholoģiskais uzbrukums pret sabiedrību, formējot sabiedrības apziņu vēlamā saturiskajā virzienā. Tāpēc vienmēr ir bijusi nepieciešama zināma pašaizsardzības stratēģija pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu. Vēsturiski šī stratēģija ir mainījusies. Tā tam ir jābūt, jo mainās informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma tehnoloģiskie līdzekļi – komunikācijas veidi, iespējas, daudzveidība utt. Mainās idejiskās intereses, ideoloģiskie mērķi.

   Piemēram, XX gadsimta vidū jaunas iespējas pavēra televīzija. No pašaizsardzības viedokļa cīņa pret televīziju kā informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma efektīvu komponentu kādreiz pat notika sociāli plašā mērogā. Tā tas bija ASV, kur sabiedrība kolektīvi cīnījās pret televīzijas graujošo lomu bērnu garīgajā attīstībā. Arī šodien atsevišķās zemēs turpinās cīņa pret TV graujošo ietekmi uz sabiedrības apziņu. Taču šodien centrā ir Internets, sociālie tīkli.

   Pašaizsardzības stratēģija un sabiedriskā cīņa pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka izpratnes attiecīgajā laika periodā. Runa ir par attieksmi pret cilvēka garīgumu, morāli, ideāliem, dzīves jēgu, nākotnes perspektīvām.

   Runa ir arī par cilvēka ideālu katrā konkrētajā laikmetā. Kā zināms, cilvēka ideāls mainās, bet no tā ir atkarīga izturēšanās pret visu, kas ir saistīts ar cilvēku. Protams, cīņa pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu, bet vispirms, protams, informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma saturs cilvēka skaidrojumā. Faktiski informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais objekts ir cilvēks.

   Kas šodien cilvēkiem traucē pretoties informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam? Tiek uzskatīts, ka reāla pretestība nepastāv, un sabiedrība ir samierinājusies ar šī uzbrukuma klātbūtni, to atzīstot par mūsdienu cilvēku dzīves organisku sastāvdaļu. Kāpēc tas tā ir izveidojies?

   Iemesls ir šodienas informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma paradoksālums; proti, uzbrukums ir tik manipulatīvi rafinēti organizēts, ka atgādina paradoksu.

   Reāli paradoksālais izpaužās šādi. Informatīvi psiholoģiskais uzbrukums ir vērsts pret eliti, zinātni, reliģiju un citiem it kā „nevainīgiem” kultūras segmentiem. Uzbrukuma laikā tiek kritizēti politiķi, zinātnieki, mācītāji. Tāpēc šodienas cilvēkam ir grūti atšķirt „savējos” (godīgos un gudros) no „svešajiem” (amorālajiem un muļķiem). Cilvēks apjūk, viņš vairs nevar ne uz vienu paļauties un galu galā zaudē interesi par visu segmentu – politiku, zinātni, reliģiju. Saprotams, nav grūti iedomāties, ka tāds ir informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais mērķis.

   Vēl ir viens moments, kāpēc nav konstatējama pretestība pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu. Lieta ir tā, ka uzbrukumā tiek izmantotas vispārcilvēciskās dogmas: vienlīdzība, līdztiesība, veselība, izglītība, labklājība, pašrealizācijas iespējas, uzskatu plurālisms, demokrātija, liberālisms, cilvēktiesības. Šīs dogmas tiek iepītas informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma gatavotajā un izplatītajā materiālā tādā formā, ka ārēji liecina par milzīgām humānām rūpēm, nemitīgi domājot par cilvēka labklājību un labsajūtu. Uzbrukums ir tā noformēts, ka iemidzina cilvēka uzmanību un nomierina cilvēku, jo, lūk, par viņu nepārtraukti kāds rūpējās. Tātad informatīvi psiholoģiskajā uzbrukumā šodien demagoģiski izmanto cilvēka dzīvē viscēlākās izpausmes, tādējādi graujot cilvēka esamības metafiziskos pamatus. Cilvēks strauji pārvēršās par bioloģisko masu, jo viņa garīgajā pasaulē valda totāla destrukcija.

  

  

  

  

Anonīmais karš

   1999.-2005.g. „krāsainās” („oranžās”) revolūcijas 1.0 no 2011.g. nomainīja revolūcijas 2.0, kuru galvenās iezīmes ir Interneta un sociālo tīklu izmantošana. Tāpat raksturīga ir jauniešu iesaistīšanās revolucionārajos notikumos kopā ar gados vecāko vidusšķiru. Tā tas „arābu pavasarī”, ASV, Lielbritānijā, Krievijā, Bulgārijā, Spānijā, Portugālē, Grieķijā, Īrijā, Izraēlā, Turcijā, Spānijā, Meksikā, Itālijā.

   Revolūcija 2.0 (turpmāk – R-2.0) galvenokārt ir vērsta pret valdošo korumpēto eliti un tās tirāniju. Valdošā elite nespēj un nevēlās risināt sociālās problēmas. Piemēram, samazināt jauniešu bezdarbu.

   Bet tas ir tikai pirmais un vienkāršotais priekšstats par R-2.0. Faktiski R-2.0 kāds spēks apzināti organizē un vada, lai mainītu cilvēces civilizācijas paradigmu, izmantojot informācijas kara tehnoloģijas. Tikai ārēji var rasties priekšstats, ka R-2.0 notikumi ir spontānu uzliesmojumu virkne, bet nevis no viena centra kompetenti vadīta kustība. Taču tajā pašā laikā visur tās ir revolūcijas bez vadoņiem – anonīmas revolūcijas.

   Atsevišķās zemēs (ASV) R-2.0 aktivitātēs var viegli konstatēt valsts struktūru līdzdalību. R-2.0 metodoloģisko un taktisko vadību veic kompetentas iestādes.

   Taču kopumā visu vada spēks, kuru var saukt par civilizācijas lobiju. Šis spēks realizē noteiktu globālo projektu, ņemot vērā demogrāfisko pāreju, pasaules pārvaldīšanas stabilu polu izveidošanas nepieciešamību. R-2.0 faktiski ir sava veida anonīmais karš par valdīšanu uz planētas un cilvēces tādu turpmāko attīstību, kas būtu izdevīga minētajam spēkam.

   Tomēr arī šis spēks acīmredzot nav viendabīgs formējums. Pēc 2011.gada par to liecina, piemēram, mediju monopolu savstarpējie „kari”, aizstāvot finansu grupējumu intereses (Merdoka lieta). Par to liecina arī lielo mediju iesaistīšanās militāri politisko struktūru un izlūkdienestu atmaskošanā, kas ir saistīta ar finansu ietekmes globālo grupu savstarpējo cīņu (Snoudena lieta).

   Planētas iedzīvotāju civilizācijas orientieru maiņa jau sākās XX gadsimta otrajā pusē morālo vērtību, garīgās kultūras, reliģijas, cilvēka problēmas sfērā. Šajās sfērās būtiski sāka izmainīties vērtību orientācija, darbības saturs, formas.

   Radās jauns cilvēciskais tips gan kā antropoloģiskais ideāls, gan kā praktiski eksistenciālais variants. Jaunais cilvēciskais tips veido R-2.0 aktīvistu kodolu. Šī tipa un tādējādi arī R-2.0 protestētāju pasaules uzskats ir stereotipisks. Dominē tādas intereses kā anarhisms, ekoloģiskums, pacifisms, dženderiskās tiesības, primitīvo kultūru aizsardzība, antiklerikālisms, informatīvais caurspīdīgums, autoritāšu (valsts, militārās, reliģiskās) atmešana. Šī tipa cilvēki sevi uzskata par tautas glābējiem, atbrīvotājiem.

   Tāpēc R-2.0 ir sociāli elementāru emociju translācija. Emocionālo spriedzi nosaka, piemēram, sociālā skaudība – mīts par politisko vadoņu un viņu ģimenes milzīgajām bagātībām. Sava loma ir riebumam pret līderu morālo pagrimumu, politisko līderu atkarību no sponsoriem, ekonomiskajiem klaniem. Noteikti pastāv arī etnoreliģiskais naids, kas emocionāli konsolidē attiecīgās reliģiskās grupas pārstāvjus un stimulē naidu pret citu reliģisko grupu pārstāvjiem.

   R-2.0 protesta akcijās nav konstatējama vēsturiski tradicionālā cīņa starp valstīm par teritorijām, ģeopolitisko varu, koloniju ieguvi u.tml. Protesta akciju pamatā ir civilizācijas vērtības un eksistences jēgas problemātika. Tā ir jauna parādība – jauns sociālo protestu avots.