Jaunā liberālā kārtība

   Šodien var žēloties, ka jaunā liberālā kārtība nespēj panākt vēlamo rezultātu globālajā pārvaldīšanā – globālajā vadības sistēmā. Neizdodas ieviest liberālismu visā pasaulē.

   Jaunā liberālā kārtība nozīmē, ka tiek realizēta kolektīvā drošība, visiem ir kopīgi ekonomiskie mērķi un notiek cilvēktiesību aizsardzība visās zemēs. Tās ir vērtības, kuras sola jaunās liberālās kārtības autori.

   Saprotams, jēdziens „jaunā liberālā kārtība” galvenokārt ir amerikāņu ģeopolitikas izdomājums, lai terminoloģiski aizēnotu savas patiesās velmes – velmi pārvaldīt planētu, samazinot citu valstu patstāvību. Taču patiesībā pasaules jaunā liberāla kārtība ir ne tikai amerikāņu stratēģiskie plāni, bet ir kosmopolītiskās globālās oligarhijas vara.

   Vienu no pirmajiem globālajiem plāniem izstrādāja Romas kluba organizētāji ar Aurelio Pečeji vadībā 1965.gadā, paredzot ASV, Rietumeiropas un PSRS integrāciju. Romas klubs sāka šo integrāciju, ideoloģiski un metodoloģiski balstoties uz ekoloģisko problēmu plašu definējumu. Tāds definējums maskēja patiesos mērķus – kontrolēt visus resursus un pārvaldīt planētu. Romas klubs izstrādāja projektus, kuros sociālā, ekonomiskā, politiskā, ģeopolitiskā sfēra balstījās uz kopīgiem standartiem un normām. Tie, kas kopīgos standartus un normas neatbalsta, tika pasludināti par reakcionāriem.

   PSRS līdzdalību pasaules jaunās kārtības formēšanā politiski atbalstīja Andropovs, Gorbačovs, praktiski organizatoriski un zinātniski nodrošināja Kosigina znots Džermens Gvišiani, kurš izveidoja vairākas speciālas zinātniskās iestādes, lai nodarbotos ar globālo problēmu analītiku.

   Rietumos pasaules jaunās liberālās kārtības kritisku izvērtējumu veica Antony Cyril Sutton (1925-2002).

   PSRS, vēlāk KF vienmēr ir ieņēmusi svarīgu vietu globālās oligarhijas sapņos par varu uz planētas. „Perestroikas” patiesais mērķis bija sagraut PSRS, PSKP un dzīvot kā „Eiropā”. Pēcāk pasaules jaunās kārtības politikas un ideoloģijas autori jau tieši varēja iejaukties KF virzībā. „Konsultanti” Maskavā mācīja apgūt pārmaiņas un jaunās metodes, pārvarēt PSRS laika kļūdas.

   Pēc 1991.gada Krievijā, Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs pie varas palika tie, kuri vēl nesen veidoja sociālismu ar „cilvēcisko seju”. Pēc 1991.gada viņi sāka tēlot liberāļus un sludināja, ka valstij nav jāiejaucās ekonomikā, zinātnē, ideoloģijā, garīgajā kultūrā, izglītībā. Viņi kā apmāti paši uzskatīja un centās sabiedrībai iestāstīt, ka ekonomiskā un cita veida brīvība nodrošinās ātru izaugsmi, bet konkurence radīs jaunas ražotnes un tehnoloģijas. Savukārt ekonomiskā brīvība bez valsts plānošanas nodrošinās sociālo taisnīgumu, neveicinās bagātību koncentrēšanos šauras grupas rokās. Kā zināms, pasaules jaunās liberālās kārtības doktrīnas izpildījums Austrumeiropā noslēdzās ar nekur nederīgas cilvēciskās kārtas rašanos, nabadzības uzplaukumu, garīgās kultūras, zinātnes, izglītības pagrimumu, sabiedrības plašu slāņu degradāciju, aizceļošanu no savas dzimtenes. Liberāļu prognozētās izaugsmes vietā iestājās totāls pagrimums visās dzīves jomās.

   Veselības aizsardzības, izglītības, mākslas, zinātnes komercializācija faktiski panāca globālās kosmopolītiskās oligarhijas mērķi iznīcināt Austrumeiropas intelektuālo un saimniecisko potenciālu, lai iegūtu jaunu tirgu Rietumu produkcijai.

   2012.gada oktobrī Krievijā 1% bagātajiem piederēja 71% no visas valsts bagātības aktīviem. Tas ir divas reizes vairāk nekā ASV, Ķīnā, četras reizes vairāk nekā Japānā. Krievijas 96 miljardieriem pieder 30% aktīvu; tas ir 15 reizes vairāk nekā vidēji pasaulē.

   Jaunās liberālās kārtības tematikā ir viens interesants moments – tautas spēja būt hegemonam uz planētas. Pašu krievu atsevišķi domātāji, Aleksandrs Zinovjevs, uzskata, ka krievu tauta nav spējīga būt hegemone. Vācu tauta ir spējīga tāda būt. Ja vāciešu skaits būtu apm. 150 miljoni, tad viņi pārvaldītu planētu.