Diaspora
Diasporas funkcija ir 1)
etnokulturālās identitātes saglabāšana un 2) adaptācija dzīves vidē, panākot abu
funkciju harmonisku realizāciju.
Diasporas kultūra ir divu kultūru
sintēze - dzīves vides un savas kultūras sintēze. Diasporas eksistences
nosacījumus ļoti lielā mērā ietekmē kulturoloģiski kompetenta elite.
Diasporas pārstāvjiem ir divas dzimtenes;
mazā un lielā dzimtene, reālā un vēsturiskā dzimtene. Ja cilvēks ir tālu prom
no dzimtenes, viņš sāk vairāk cienīt un mīlēt savu kultūru. Tas noteikti ir
jāzina un jāņem vērā etnopolitikas autoriem. Tiem cilvēkiem, kuri 2013.gadā
Lāčplēša dienai izgatavoja 11 kilometrus un 130 metrus garu karmīnsarkanbaltkarmīnsarkano
lentīti.
Globalizācija un
multikulturālisms
Globalizācijas prioritāte ir
daudzveidība. Kultūras prioritāte ir vienveidība.
Globalizācijas atribūti ir
kosmopolītisms, unifikācija, kultūras identitātes ignorēšana. Kultūras atribūti
ir konsolidācija, patriotisms, suverenitāte, etniskā, reliģiskā, garīgās
kultūras, valodas identitāte.
Globalizācijas jauns atribūts ir
multikulturālisms. Tiek maldīgi norādīts, ka kultūru mijiedarbību
multikulturālisms nerisina, jo paredz dažādu kultūru līdzāspastēvēšanu, bet
nevis mijietekmi. Tas daudziem šovinistiski sakārsētiem prātiem nepatīk, jo
viņi vēlas mijiedarbību. Tas praktiski nozīmē asimilāciju. Maksimālais, ko spējot
veikt multikulturālisms etnopolitikā, ir tolerances veicināšana. Arī tā nav
taisnība.
Multikulturālisms var ieņemt
milzīgu lomu kultūru mijiedarbībā. Taču tā ir organiski evolucionējoša
mijiedarbība, dabiskās nepieciešamības un brīvprātīgi veikta mijiedarbība, bet
nevis ar politisko spēku uzspiesta mijiedarbība, ko mūsdienās ne reti dēvē par „integrāciju”.
Arī Latvijā. Faktiski multikulturālā vide ir ļoti atraktīva vide, jo ideju
translācija notiek radoši un bez ārējā spiediena. Tas aprobežotiem
etnopolitiķiem ļoti nepatīk.
Tagad maldīgi (melīgi) saka, ka
multikulturālisms veicina konfrontāciju, jo līdzāspastāvēšana ir konfrontācijas
avots. Reāli tas var būt konfrontācijas avots, tā teikt, morālo apsvērumu dēļ,
kad kāda kultūra savā mazvērtībā sāk apskaust līdzāspastāvošo citu kultūru.
Tādā veidā var rasties morāli psiholoģiskās kolīzijas. Aina dažkārt ir
amizanta, jo, piemēram, tas var netraucēt mazvērtības grauzto kultūru nošpikot no
apskaustās kultūras ideju par 11 km un 130 m garās lentītes ideoloģiskajām
perspektīvām konsolidēt patriotisma deficītā nīkstošo etnosu.
Islama rēgs
Eiropā komunisma rēgu ir
nomainījis islama rēgs, apdraudot eiropiešu nākotni.
Islama emisāri Eiropā ir migranti;
prasīgi, agresīvi, nekaunīgi, nevēlas pieļaut kompromisu no savas puses.
Migrantu bērni ir vēl agresīvāki nekā viņu vecāki.
VIII gadsimtā musulmaņiem
neizdevās iekarot visu Eiropu, bet tikai Spāniju. XVII gadsimtā Osmaņu
impērijas karaspēks bija Vīnes pievārtē. Abi mēģinājumi noslēdzās bez
panākumiem pakļaut visu Eiropu. Tagad esot trešais mēģinājums. Bez karaspēka un
galvenokārt panākot uzvaru ar demogrāfisko „ieroci”.
Eiropas pilsētās mošejas, parandžas,
muldzina balss zvanu vietā jau sen vairs nav retums. Eiropā pašlaik dzīvo apm.
15 miljoni emigrantu no islama kultūras areāla.
XX gadsimta 80.gados lieli kļuva
pirmo migrantu bērni – otrā paaudze, kas politiski ir tuvi islamam un pat
agresīvi islama adepti, taču sadzīvē atdarina Rietumu jauniešus un viņu dzīves
veidu.
Rietumeiropas pilsētās ir
izveidojušies migrantu anklāvi – „brīvprātīgie geto”.
XXI gadsimta vidū Eiropas
Savienībā var būt 15% islama pārstāvju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru