Interneta un tīkla sabiedrības gūstekņi

   Informatīvo metožu iedarbības analīze vēl neko nedod, vēloties izskaidrot masu apziņas sociālos efektus. Efekti (zombēšanas mentālais dziļums) ir atkarīgi no auditorijas – cilvēkiem (informatīvās iedarbības recipientiem). Šodien (patiesībā vienmēr) informatīvā kara galvenais objekts ir cilvēks - cilvēka pasaules uztvere, motivācija, vērtības utt.

   Tāpēc ir interesanti, lūk, kas. Informācijas tehnoloģijām, Interneta informācijas brīvībai un iespējai cilvēkiem neierobežoti komunicēt savā starpā it kā vajadzēja nostiprināt indivīdu patstāvīgo domāšanu un patstāvīgo darbību sociālajos procesos jeb, vienkārši sakot, dzīvē. Tehnoloģijām un komunikācijas iespējām vajadzēja nākt talkā, attīstot cilvēkos garīgo briedumu, idejisko neatkarību, domāšanas patstāvību. Tātad nākt talkā personības veidošanā, cilvēciskās kvalitātes uzlabošanā. Tehnoloģijām un komunikācijas iespējām vajadzēja atvieglot cilvēku dzīvi, pilnveidojot un atbalstot garīgās aktivitātes.

   Taču reāli informācijas tehnoloģijas un komunikācijas iespējas kopumā panāca pretējo rezultātu – indivīda destrukciju, garīgo atrofiju, kā arī ideologi ieguva sabiedriskās apziņas vadīšanas jaunas fenomenālas iespējas, bet politiskie spēki ieguva iespēju totāli izsekot katru cilvēku, kas lieto Internetu, mobilo telefonu. Turklāt tas viss notiek, maskējoties ar demagoģiskiem apgalvojumiem par informācijas brīvību, ekspertu, speciālistu spriedumu neatkarību u.tml. ASV CIP tehnoloģiskā departamenta direktore Ira Gus Hunt neslēpj, ka grib visu zināt par mums un mūsu komunikāciju, jo amerikāņus satrauc pasaules attīstība.

   Jaunās informācijas tehnoloģijas un komunikācijas iespējas izveidoja tīkla sabiedrību.

   Cilvēku pašorganizācijas horizontālās sistēmas vēsturiski vienmēr pastāvēja. Taču šīm sistēmām nebija pa spēkam lieli uzdevumi ne sociālās vadības un ideoloģijas, ne starppersonālās komunikācijas un personības veidošanas sfērā. Piemēram, nespēja organizēt un vadīt revolūciju. Tāds uzdevums bija pa spēkam tikai vertikālām sistēmām, kuras stingri vadīja un kontrolēja politiskos resursus (partijas). Mūsdienās tīkla decentralizētās sistēmas ir spējīgas veikt lielus pasākumus, mobilizējot ļaužu masas attiecīgā mērķa sasniegšanai. Interneta sociālo tīklu aktīvisti ir aktīvi arī reālajā dzīvē.

   Tajā pašā laikā pastāv zināms tīkla individuālisms, jo katrs patstāvīgi izlemj par savu līdzdalību kādā tīkla sistēmā viņš darbosies virtuāli un reāli.

   Interneta un tīkla sabiedrības gūstekņi šodien ir ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī nacionāli suverēnas valstis. Tīkla sistēmas uz valsti var iedarboties divējādi: no apakšas ar savas valsts „tīkliem” un no augšas ar transnacionālajiem „tīkliem”.

   Manipulāciju tehnoloģiju lielākā kaislība ir izmantot cilvēka emocijas, palielinot emocionālo reakciju un samazinot jēgas nozīmību. Tāds ir mērķis, balstoties uz emocionālo resursu izmantošanu.

   Idejas tiek atšķeltas no emocionālajiem simboliem. Tā ir ļoti intensīva tendence šodienas informatīvi psiholoģiskajās manipulācijās. Tekstu apjoms samazinājās. Tas ir apzināts process, lai dažos vārdos raksturotu tikai emocionālo stāvokli.

   Tāda pieeja kļūst par ikdienišķo normu, piemēram, komentāros Internetā. Galvenais ir emocionālā reakcija, bet nevis problēmas izpratne. Nopietni kaut ko pētīt, analizēt, apdomāt nav vēlams. Nav vajadzīga racionālā pieeja, kas var radīt priekšstatu par sociālajām tendencēm un cilvēka vietu šajās tendencēs. Vajadzīgs ir tikai cilvēka „bļāviens” – emocionālā reakcija. Pēc mozaīskiem emocionālajiem stimuliem ir jāseko mozaīskai emocionālajai reakcijai, visu pasauli pārvēršot par mozaīski emocionālo kolāžu.

   Emocionālā intimitāte nebūt nav vienīgā mūsdienu informatīvās translācijas sastāvdaļa. Notiek privātās dzīves translācija vispār. Tā ir bezgalīga translācija un notiek brīvprātīgi, cilvēkiem pašiem nododot savas personiskās dzīves materiālu publiskai lietošanai.

   Tas notiek, atsaucoties uz vairākām cilvēciskajām vājībām: publicitātes alkas, rotaļas ar tehniku, anonimitāte, emocinālā „izlādēšanās”.

   Manipulāciju tehnologiem ir izdevies panākt, ka atsacīšanās darboties Interneta sociālajos tīklos sabiedriskajā domā tiek uzskatīta par atpalicības, nemodernuma, tehniskā infantilisma izpausmi. Indivīda suverenitātes zaudēšana tiek slavēta un atzīta par modernu izpausmi.

   Lai maldinātu sabiedrību, manipulāciju organizatori laiku pa laikam aktualizē tēmu par cilvēku vispārējo izsekošanu. Tas faktiski vēl vairāk sekmē līdzdalību savas privātās informācijas translēšanā. Katrā ziņā tas nemazina attiecīgo procesu.

   Viena no mūsdienu sociālajām epidēmijām ir narcisma epidēmija – mākslīga paštīksmināšanās un eksaltēta pašjūsmošana. Mūsdienu ilūzija ir šāda: „Galvenais ir ticēt sev, un tad viss izdosies”. Cilvēki kļūst iedomīgi, visur cer gūt panākumus, lai gan viņos nav reāls potenciāls – prāts, zināšanas, spējas.

   Internets ir narcisma multiplikators no apmēram 2004.gada, kad sākās sociālo pakalpojumu ēra digitālajā vidē.

   Narcisma sekas ir būtiskas. Publiskais narcisms izmaina sociālās normas, dzīves standartus, uzvedības tradīcijas. Sava „viedokļa” demonstrācija kļūst par normālu parādību, ikdienas notikumu apjūsmošana veicina ilūzijas par to nozīmīgumu. Tādējādi cilvēka dzīve kļūst arvien seklāka un ikdienišķi orientēta, priekšroku dodod banālām norisēm.

   Šodien cilvēks ir jāaudzina un jāsargā no hipersocialitātes – pārliekas komunikācijas bez jebkādām formalitātēm un satura nozīmības, kas parasti bremzē starppersonālo komunikāciju reālajā pasaulē. Reālajā pasaulē cilvēks parasti neuzrunā otru cilvēku un vispār klusē, ja viņam nav ko teikt. Cilvēks tūlīt nedalās ar svešiem cilvēkiem informācijā par savu privāto dzīvi. Digitālajā vidē cilvēks var uzrunāt svešu cilvēku bez vajadzības, var viņam jeb ko stāstīt. Turklāt tukšā komunikācija sociālajos tīklos atņem laiku izzināšanai un radošajai darbībai.

   Internetā lielā mērā visu veic neprofesionāļi, masu cilvēki. Tāpēc ir attiecīgs līmenis. Arī postcilvēku līmenis.

   Internets kompensē intelektuālos, fiziskos, psiholoģiskos defektus, jo, teiksim, garīgi slims cilvēks var piedalīties komentēšanā utt.

   Virtuālā pasaule sniedz to, ko nesniedz reālā pasaule. Var rasties iluzorā autoritāte; komentāros var izteikties par jebkuru jautājumu. Tas rada ilūziju par sava intelektuālā potenciāla un erudīcijas nozīmību.