Mentālais genocīds

   Neirofiziologi jau apmēram 40 gadus zina, kā vadīt dzīvos organismus. Tas praktiski nozīmē – kā pārvaldīt dzīvos organismus. Eksistē vairāki veidi. Zinātnieki vispirms smadzenēs konstatēja centrus, kas atbild par bailēm un niknumu. Pēc tam konstatēja pozitīvo emociju vadības centrus, atbildot par apmierinātību, slavināšanu. Zinātne vēlāk uzzināja par psihotehnoloģijām – iespēju vadīt sociālās grupas. Galvenokārt tās ir datortehnoloģijas, kas ļauj precīzi diagnosticēt un regulēt cilvēka psihisko un fizisko stāvokli, ietiecoties viņa zemapziņā. Eksistē divi galvenie psihotehnoloģiskie procesi: psihoanalīze un psihoregulācija. Galvenie faktori ir valoda, tēli. Psihoregulācijas rezultātā var stimulēt bailes, agresiju, naidu. Zinātne tagad ir samērā kompetenta arī par elektromagnētisko izstarojumu distancionālo iedarbošanos uz augstāko nervu darbību cilvēkā, kas skar uzmanības, atmiņas, mācību, lēmumu pieņemšanas mehānismus. Elektromagnētiskā lauka, kā arī lāzera staru iedarbība var izraisīt nāvi.

15%

   Rietumu zinātne ir aprēķinājusi masu fenomenu un elitāro fenomenu proporcionālās attiecības. Ja elitārajā fenomenā iespiežas 15% masu fenomens, tad sākās elitārā fenomena profanācija, devalvācija, sistēmas transformācija, sistēmas sašķelšanās. No elitārās sistēmas var atšķelties kāda daļa, kas nevēlas pakļauties masu fenomena 15% ietekmei un vēlas saglabāt agrāko elitāro statusu. Taču faktiski tas nozīmē, ka masu fenomenam ir izdevies realizēt noteiktu destruktīvo darbību. Agrākā elitārā sistēma ir sagrauta, un turpmāk tā nefunkcionēs agrākajā apjomā, jo no agrākā apjoma elitārā sistēma pati atdod zināmu daļu masu fenomenam. Masu fenomens nevar svinēt pilnīgu uzvaru, jo elitārā sistēma pati par sevi kā elitāra sistēma turpina pastāvēt, taču var svinēt daļēju uzvaru.

Terminoloģija

   Par izglītību jau pastāv jauna terminoloģija. Tā ir izveidojusies pakalpojumu ekonomikas terminoloģiskajā kontekstā, izmantojot pakalpojumu ekonomikas vispārējo jauno vārdu krājumu.

   Jaunie termini ir šādi: izglītības pakalpojums, klients, cena, tirgus attiecības, izglītības ekonomiskā efektivitāte u.c.

   Par jauno terminoloģiju diskutē zinātnieki, jo izglītības komerciālizācijas procesu apkalpo vesela rinda speciālistu, kuriem patīk izglītības pielāgošana neoliberālisma retorikai.

   Tā, piemēram, zinātniskā diskusija turpinās par termina „izglītības pakalpojums” definīciju. Nav vienotība par klientiem; proti, ko uzskatīt par izglītības pakalpojuma klientiem (skolēnus, studentus, klausītājus utt.).

   Jauno attieksmi pret izglītību zinātnieki pamato ar argumentu, ka tirgus attiecības dominē visā kultūrā. Savukārt cilvēks vienmēr esot bijis patērētājs, bet ne tikai radītājs. Kultūras visi artefakti ir prece vai pakalpojums.

   Neoliberālisma ideoloģija jau ir pamatīgi iezombējusi sabiedriskajā apziņā domu, ka bezmaksas izglītība nav labums, bet gan ļaunums. Sabiedriskā doma jau ir pārliecināta, ka par izglītību ir jāmaksā, ir jāpērk izglītības pakalpojums.

   Neoliberālisma ekonomiskā retorika savukārt izplata viedokli, ka izglītībai ir noteikta ekonomiskā efektivitāte. Tas ir normāli, ka katra valsts rūpējās par izglītības rentabilitāti un ekonomisko efektivitāti.

Protesti

   Pret izglītības komerciālizāciju 2006.-2009.gadā aktīvi protestēja studenti ASV,Grieķijā, Čīlē, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Itālijā, Horvātijā, Nīderlandē, Francijā, Polijā, Maķedonijā, Austrijā, Šveicē, Spānijā u.c. Atsevišķās zemēs studentiem pievienojās skolēni un licejisti, kā arī pasniedzēji (piem., Francijā).

   Izglītības komerciālizācija izpaužās dažādi – katrā zemē var būt savas specifiskās iezīmes. Taču kopīgais ir tas, ka valstis samazina budžeta izdevumus izglītībai, privātais bizness iespiežas izglītības sfērā, pat privatizējot universitātes. Kopīgais ir arī neoliberālisma tirgus ideoloģijas ekspansija izglītībā; mācību iestādes sāk orientēties uz „tirgu” un vēlas būt „rentablas”.

   Eiropā savukārt lielu postu nodara t.s. Boloņas process. Tā mērķis ir izglītības unifikācija, atbrīvošanās no nerentablām specialitātēm (piem., Bizantijas studijas, Austrumu studijas), kas neatbilst „mūsdienu tirgus prasībām”.

   Studentu protestu metodes bija dažādas. Taču dominēja atsacīšanās no pilsoniskās sabiedrības klasiskajām metodēm – piketēšanas, petīciju rakstīšanas, velobraucienu maršiem u.tml. Minētās metodes nedarbojās. Tās var dēvēt par „karnevāliskajām” metodēm, kuras politiskā vara ignorē.

   Vispopulārākā forma kļuva universitātes „okupācija”. Tas nozīmē, ka studenti ieņem galvenās auditorijas un neļauj tur lasīt lekcijas. To vietā studenti auditorijās debatē par savām problēmām. Šī forma bija cieņā Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā.

   Īpaši enerģiskā veidā šī forma tika praktizēta Kalifornijas universitātēs, „okupējot” atsevišķus mācību korpusus un administrācijas ēkas. ASV studiju maksa tika palielināta par 32%. Kalifornijas studenti tāpēc protestēja ļoti enerģiski. Viņus varēja izdzīt no „okupētajām” telpām, atsevišķus studentus varēja arestēt. Taču nākamajā dienā studenti atkal „okupēja” kādu ēku. Eiropā aktīvi protestētāji bija horvātu studenti.

   Zīmīgi, ka nekur studenti neuzticējās savu arodbiedrību līderiem un sabiedrisko organizāciju līderiem, jo viņi praktiski darbojās universitātes administrācijas interesēs.

Konstitūcija

Bieži savos tekstos atgādinu par nenormāli daudzajām loģiskajām, gramatiskajām un stilistiskajām kļūdām Satversmē. Tas ir ļoti nopietni. Pārāk nopietni. Mana pozīcija ir vienkārša: kamēr netiks izlabotas kļūdas Satversmē, latviešu tautu nevar uzskatīt par pilnvērtīgu tautu. Katras tautas dzīvē ir tāds līmenis, kurā nedrīkst būt neviena kļūda (visplašākajā nozīmē). Valsts konstitūcija arī pieder minētajam līmenim. Tautai ir jāprot uzrakstīt savas valsts konstitūciju.