Fakti

   Senprūšus kristīja/pakļāva 1283.g., Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis pilnā mērā – 1290.g., Igaunijas teritorijā dzīvojošās ciltis pilnā mērā – 1224.g. Tā laika ciltis: lībji, kurši, zemgaļi, sēļi, latvieši, zemaiši, skalvi, augstaiši. Vācieši iekaroja arī Pomerānijas un Silēzijas slāvus – vendus. Vendi bija zemkopji, kuri turpināja runāt slāvu valodā līdz 17.gs. Slāviskos vendus vācieši pakļāva 300 gadus, bet viņu pilnīga pārvācošana turpinājās vēl 300 gadus.

Antropoloģiskā ģenētika

   Tāds nosaukums varētu būt jaunai zinātnei, par kuras nepieciešamību tagad izsakās daudzi speciālisti. Šajā jaunajā zinātnē vienīgais pētnieciskais objekts būtu cilvēks, un cilvēks atspoguļotos kā (1) dabiskās izlases produkts un (2) kultūras autors, un viņa sugas radītās kultūras determinētības izbaudītājs. Kultūra palīdz pārvarēt dabisko izlasi, regulē dabisko izlasi. Pateicoties kultūrai, cilvēks nav atkarīgs tikai no dabiskās izlases. Darvinisma pamatā ir bioloģiskais faktors – dabiskā izlase. Taču cilvēka pastāvēšanas vēsturē notiek bioloģiskās adaptācijas nomaiņa ar kultūras adaptāciju. Cilvēka likteni nosaka divas informācijas plūsmas: 1) gēni, genoms – gēnu kopums ir informācijas kopums: matu krāsa, acu krāsa, ādas krāsa, deguna forma, ausu forma; to visu mantojam no senčiem ģenētiski; 2) kultūras informācija: valoda; neviens nepiedzimst ar valodas prasmi; valodu mācās no apkārtējiem cilvēkiem – kultūras.

Genotips

   Cilvēku genotips nosaka kultūru. Visvairāk tas atsaucās uz uzvedību: intro/ekstrovertumu, atsevišķu cilvēku dzīves individuālo tempu, psihomotoro un sporta aktivitāti, neirotismu, domāšanu, depresijas noslieksmi, vecumu pirmā dzimumakta laikā, kognitīvās attīstības vecumu, šizofrēniskuma noslieksmi. Sastopami speciāli pētījumi (Freedman 1974, 1979) par jaunpiedzimušajiem, lai noskaidrotu rasu atšķirības, kuras nosaka genotips: kustības raksturs, auguma stāja, muskuļu tonuss, emocionālā reakcija. Noskaidrots, ka ASV ķīniešu bērni ir psihiski stabilāki, mazāk uztraucās no trokšņa un kustībām ap sevi, ātrāk nomierinās, ātrāk piemērojās diskomfortam nekā „baltie” bērni. Taču kultūras mainībai drīzāk ir fenotipisks nekā ģenētisks avots. Kultūras daži aspekti var izmainīties vienas paaudzes laikā. Tātad pārāk ātri, lai šīm izmaiņām būtu evolucionējošs raksturs. 

Sociālais darvinisms un jauna tipa genocīds

   Var droši teikt, ka XXI gadsimtā viena no lielākajām sociālajām nelaimēm ir sociālā darvinisma nostiprināšanās. Sociālais darvinisms kļūst par jauna tipa genocīda ideoloģiju. Kompozīcijā ar demogrāfiskās pārejas „balto” cilvēku šausmīgo likteni sociālais darvinisms iegūst ārprātīgu auru. Taču jaunā tipa genocīda rašanās nav nekāds pārsteigums. Tas ir loģisks process. Samazinoties „balto” populācijai, automātiski palielinās konkurence starp „baltajiem” cilvēkiem. Tā nav ekonomiskā, saimnieciskās darbības vai kāda cita pragmātiskā rakstura konkurence. Tā ir eksistenciāla konkurence – velme izdzīvot populācijas vispārējās izmiršanas apstākļos. Jaunā tipa genocīda ideoloģijā primārā ir antropoloģiskā motivācija, tautā vienu daļu uzskatot par nevērtīgu daļu. Tā agrāk nebija. Agrāk tauta karoja pret citu tautu, to uzskatot par nevērtīgu. Vācieši par nevērtīgiem uzskatīja ebrejus, čigānus, krievus, latviešus. Nevērtības ideja attiecās uz visu tautu. Turklāt nevis uz savu tautu, bet citu tautu. Jaunā tipa genocīdā nevērtības ideja attiecās uz savu tautu; proti, savas tautas kādu daļu.

Liberālisma pagrimums

   Jau XX gs.vidū liberālisms polemikā ar keinsiānismu atbrīvojās no sociālās solidaritātes un līdzcietības motīviem, kristietības un Apgaismības humānisma. „Aukstais karš” vēl vairāk liberālismam atņēma humānistiskā satura klātbūtni. Radās dubulto standartu taktika, kas ietilpst liberālisma pagrimuma hronikā kā viena pirmajām fāzēm vispārējā pagrimumā. Liberāļi ļoti jūtīgi apsprieda un dzēlīgi kritizēja savu pretinieku atsacīšanos no humānistiski demokrātiskajiem standartiem, taču klusēja par savu pagrimumu. XX gs. otrajā pusē liberālisms pārvērtās par ideoloģisko manipulāciju placdarmu. Rietumu kultūrā liberālismam ir dominējošā loma. Tāpēc liberālisma pagrimums ir visas Rietumu kultūras katastrofa, negatīvi atsaucoties uz mūsdienu cilvēku apziņu. Pēc sociālisma sabrukuma liberālisms kļūst sociālā darvinisma rupors, lemjot, kuriem ir tiesības dzīvot uz Zemes un kuri ir jāpakļauj eliminācijai – izslēgšanai, izstumšanai, izskaušanai.

Specifika

   Cilvēka dzīves liktenim ir sava specifika. Tā izpaužās individuāli un kolektīvi. Cilvēka rīcība neseko racionāli determinētai loģikai – apstākļu loģikai vai interešu loģikai. Cilvēka rīcība vadās no īpašiem noteikumiem. Tos var saukt par drāmas noteikumiem, kad drāmas personāža rīcību nosaka dialoga situācija. Citiem vārdiem sakot, cilvēka biogrāfija risinās nevis racionālā kontekstā savu problēmu pēctecīgā risinājumā, bet gan dihotomijas kontekstā: „izaicinājums” – „atbilde”. Cilvēka rīcība visdrīzāk ir izprovocēta rīcība nekā racionāli pamatota rīcība. Mūsu rīcību var salīdzināt ar drāmas repliku modeli, atbildot uz izaicinošu repliku. Tā nav pārdomāta autonoma taktika, kas ir adekvāta problēmas situācijai. Cilvēka dzīves apstākļi ne tik daudz mobilizē mūsu prātu, kā ir pakļauta afiliācijai – aktivizē mūsu jūtīgumu, emocionalitāti, morālās refleksijas. Cilvēks ir radījums, kas vairāk atsaucās uz subjektīvo izaicinājumu saturu nekā uz objektīvām problēmām. Tāpēc cilvēku tik bieži apmierina problēmas simbolisks, emocionāls risinājums, apmierinot mūsu patmīlību un taisnīguma izjūtu. Tas neliecina par solipsismu – objektīvās pasaules noliegšanu. Tas liecina, ka cilvēks vispirms dzīvo kultūras pasaulē un pasauli uztver, balstoties uz kultūrā pieņemto simbolisko valodu.

Instinkti

   Nav vienprātīgi atzīta definīcija, kas ir instinkts. Pastāv definīciju dažādība. Piemēram, par instinktu var uzskatīt iedzimtu refleksu kopumu. Šis komplekss ir saistīts ar 4 funkcijām: 1) bioloģiskā mantojuma glabāšana, 2) biloģiskā mantojuma vairošana, 3) kultūras mantojuma glabāšana, 4) kultūras mantojuma vairošana. Uzvedība ir dzīvē (no kultūras) iegūta forma instinktu realizācijai. Cilvēks atšķiras no dzīvniekiem ar šo formu daudzveidību. Garīgā kultūra ir šo formu kopums. Zināšanas palīdz radīt jaunas formas.