Modernā karalauka grimases

v Cilvēces līdzšinējā nesaskaņu, konfliktu, agresijas, intervences, okupācijas, bruņota uzbrukuma, karadarbības vēsturiskajā hronikā modernākais karalauks ir kognitīvais karalauks. Karu šajā karalaukā modīgi dēvē par hibrīdkaru. Hibrīdkaram ir sava poētika un sava stilistika. Kā tas pienākas jebkurai poētikai un jebkurai stilistikai, hibrīdkara poētika un stilistika nepazīst nekādus radošos ierobežojumus – inovatīvos risinājumus.

v Kognitīvais karalauks ir cilvēka apziņa. Turklāt cilvēka apziņa ir gan subjekts, gan objekts. Cilvēka apziņa (subjekts) dara visu iespējamo, lai ietekmētu cita cilvēka (objekta) apziņu. Savukārt cits cilvēks par kara objektu pārvērš to cilvēku, kurš cenšas viņu ietekmēt. Proti, vietām mainās subjekts un objekts. Gan uzbrukuma, gan aizsardzības līdzekļi ir vieni un tie paši. Tāpēc hibrīdkarā nepastāv robeža starp karu un mieru. Tāpat nav skaidri kritēriji uzvarai un sakāvei.

v Cilvēka apziņa ir divu kompenentu summa =  prāts + sirds. Kognitīvajā karalaikā tāpēc ir divas frontes līnijas – 1) informācijas līnija prātam (mediji, sociālie tīkli internetā) un 2) psiholoģiskā līnija sirdij (poētiskie un stilistiskie līdzekļi).

v Tā kā karalauks ir cilvēka apziņa tiek izmantoti poētiski un stilistiski līdzekļi, kuri visefektīvāk iedarbojas uz cilvēka prātu un sirdi. Tiek izmantoti tēli, simboli, metaforas. Hibrīdkara fani lieliski izprot pareizas metodes nepieciešamību. Metode, kura balstās uz stingri definētiem jēdzieniem, hibrīdkarā neder. Hibrīdkarā ir vajadzīga metode, kuras izraisītais intelektuālisms un emocionalitāte balstās nevis uz precīzi norobežotiem jēdzieniem, bet gan balstās uz īpašiem tēliem, populāriem simboliem, analītiskām metaforām. Noder pat kulturoloģiski spožas himeras – nerealizējamas fantāzijas. Perspektīvi ir līdzekļi, kuri uzkurina kognitīvo disonansi – apziņas haosu.

v Modernajā karalaukā dominē tādi spēka veidi kā garīgā kultūra (māksla un literatūra), filosofija, zinātne, reliģija, ideoloģija.

v Hibrīdkara mērķis ir uzspiest savu izpratni par procesiem un tendencēm, taisnīguma ideālu sagraušana un vēstures kropļošana. Mērķis ir cilvēka refleksīvā vadīšana; tātad iespiešanās cilvēka pašizziņā, viņa pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršanā un apcerēšanā, to visu novirzot vēlamajā saturiskajā virzienā. Hibrīdkara mērķis tāpat ir cilvēka loģiskās domāšanas atslēgšana, kā arī informācijas adekvātas interpretācijas spējas degradēšana.

v Hibrīdkara specifiska metode ir filtru uzstādīšana, lai attiecīgo sociumu nepiesārņotu nevēlama ārējā informācija.

v Hibrīdkarā vislielākos zaudējumus cieš tautas ar tās inteliģences totālu valstisko infantilismu, nespējot organizēt ne kontruzbrukumu, ne uzstādīt filtrus savu ļaužu mentālajai aizsardzībai.

Vidusšķira

Attieksmē pret tā saucamo vidusšķiru nevalda izpratnes stabilitāte. Nav vienprātības par vidusšķiras subjektu; respektīvi, nav vienprātības, kādas sociālās grupas ietilpst vidusšķirā. Vienprātība ir tikai par diviem momentiem. Pirmkārt, vidusšķiras galvenais kritērijs ir materiālais līmenis. Vidusšķira materiālajā ziņā ir kaut kas pa vidu starp bagātiem un nabadzīgiem cilvēkiem. Taču vienprātība neeksistē un, domājams, nekad neeksistēs jautājumā par robežu, kad sākas bagātība un kad sākas nabadzība. Citiem vārdiem sakot, nav skaidrs, cik bagātam vai nabadzīgam ir jābūt cilvēkam, lai viņu ieskaitītu vidusšķirā. Otrkārt, vienprātīgi tiek atzīts, ka fenomens „vidusškira” ir XX gadsimta fenomens. Iepriekšējos gadsimtos nebija diskurss par sociālo stratu vidusšķira. Tādējādi pret vidusšķiru var izturēties kā pret zināmu sociālo panākumu sociālā taisnīguma jomā. XX gadsimtā sociālais taisnīgums guva morālo panākumu, ģenerējot vidusšķiru, kura ir materiāli normāli nodrošināta un nav nabadzīga. Tiesa, nav arī bagāta. Saprotams, vidusšķiras koncepts ideoloģiski kalpo valdošajai šķirai buržuāzijai, demonstrējot tās rūpes par sabiedrību un radot apstākļus sabiedrības zināmai daļai dzīvot materiāli nodrošināti. Minēšu vienu no vidusšķiras „kompozīcijas” variantiem, kas sastāv no trim slāņiem: 1) sīkburžuāzijas (nelielu ģimenes uzņēmumu īpašniekiem), 2) speciālisti ar profesionālo zināšanu monopolu (eksperti, zinātnieki, ārsti u.c.), 3) „karjeristi” – algoti menedžeri, klerki, inženieri u.c., kuru galvenais resurss ir augstākā izglītība. Noslēgumā nākas minēt par vidusšķiras izzušanu. Tā ir jauna tēma XX gadsimta beigās. Ņemot vērā sociālās netaisnības palielināšanos, sociums veidojas no diviem slāņiem – bagātajiem un nabadzīgajiem. Vidusšķira izzūd. Tās viena daļa pievienojas nabadzīgajiem, bet otra daļa pievienojas bagātajiem, kam ceļu pavēra finansu kapitālisms Rietumos un negodīgā „prihvatizācija” bijušajās sociālisma zemēs. Sociālās nevienlīdzības statistika liecina par plaisas strauju palielināšanos starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Frāzes

ü  Nīčem interesēja cilvēka domāšana kā instruments cīņā par varu, eksistenciālo izdzīvošanu. Viņu interesēja sociālā nozīme tādām parādībām kā krāpšanās, ilūzija, pašapmāns.

ü  Sabiedrības sociālās grupas atšķirīgi pārvar savu intelektuālo un kognitīvo aprobežotību, morālo vaļību.

ü  Sabiedrībā subjektīvi (individuāli) risinājumi kļūst objektīvi (kolektīvi) fakti.

ü  Apziņa vienmēr ir intencionāla – uz kaut ko virzīta.

ü  Acīmredzot tiekamies ar demogrāfisko providenciālismu mūsdienu slavenajā demogrāfiskajā pārejā. Tikai nav zināms providences (dotās demogrāfiskās nolemtības augstākās gribas, augstākā spēka) autors. Ne visai iederas klasika; proti, norāde uz Dieva gribu, Dieva spēku.

ü  Tumsonība vienmēr ir vēsturiski determinēta nelaime. Tumsonība nerodas bez vēsturiskā pamatojuma, tā teikt, tukšā vietā.

ü  Komunisms nav tikai marksistisks komunisms. Komunisms kā cilvēces augstākais, cēlākais, ideālākais, humānākais, taisnīgākais, demokrātiskākais ideoloģiskais konglomerāts eksistē no senseniem laikiem kā sekulārs garīgais komplekss līdzās dažādiem mitoloģiskajiem un reliģiskajiem kompleksiem. Sergejs Kurginjans ir izvēlējies komunismu deklarēt kā augstāko esamības mērķi tikai tāpēc, ka tas arī ir augstākais sekulārais cilvēka un sociuma esamības mērķis cilvēces morālajos un intelektuālajos sapņos. Nav nekas skaistāks un psiholoģiski iedvesmojošāks izdomāts sekulārās domas vēsturē. Savukārt Markss ir vajadzīgs kā konkrēts empīriskais materiāls komunisma interpretācijā. Šajā ziņā Marksa mantojums ir visgrandiozākais mantojums cilvēces vēsturē.

ü  Sirdsapziņas reliģija ir eksistējusi vienmēr. Vienīgi mainījās tās eksistēšanas dislokācija, atrodoties sociuma morāli tikumiskā segmenta centrā vai nomalē.

ü  Utopija vienmēr ir transcendentāla attieksme pret īstenību, vēloties izmainīt dzīves kārtību. Savukārt ideoloģija (ja vien tā nav utopiska) parasti vēlas saglabāt pastāvošo dzīves kārtību.

Zināšanu mehānisms

Ø  Zināšanu ieguves un izmantošanas mehānisms ir atkarīgs no cilvēku domāšanas. Kā zināms, cilvēku domāšana ir vēsturiski, psiholoģiski, bioloģiski, sociāli determinēta izpausme. Paskāls esot teicis, ka tas, kas ir patiess Pireneju vienā pusē, nav patiess Pireneju otrā pusē.

Ø  Makss Šēlers atzina zināšanu socioloģijas (Wissenssoziologie) nepieciešamību. Sabiedrība nosaka ideju esamību. Taču sabiedrība nenosaka ideju saturu.

Ø  Zināšanas palīdz sabiedrībā konstruēt realitāti, zināšanas sabiedrībā rada priekšstatu par realitāti; kādas ir sabiedrības zināšanas, tāda sabiedrībā ir realitātes uztvere un izpratne; ja sabiedrības zināšanas ir nepilnīgas un šķības, tad arī sabiedrības priekšstati par īstenības realitāti ir nepilnīgi un šķībi.

Ø  Kriminālista zināšanas atšķiras no zagļa „zināšanām”. Tas, kas ir brīvība Tibetas mūkam, nav brīvība savas valstiskās suverenitātes necienītājiem.

Ø  Zināšanu kvalitāte un kvantitāte sociumā veido noteiktu intelektuālo teritoriju, intelektuālo situāciju, intelektuālo fonu.

Ø  Zināšanu līmenis atsaucas uz zinātniskuma rituāliem (atsaucēm, komentāriem, literatūras sarakstu, prolegomenām, t.i., skaidrojošiem ievadiem).

Antropoloģiskā atribūtika

·       Cilvēka (antropoloģiskā) atribūtika (būtiskākās, substancionālās īpašības, bez kurām cilvēks un cilvēciskums nav iespējams) ir ļoti daudzpusīga, jo ļoti dažādas ir domāšanas formas, zināšanu formas, instinktīvās kaislības, ekonomiskie motīvi, morāli tikumiskās normas. Cilvēka atribūtikā iekļaujas sociālās prakses daudzpusīgā un ne reti jocīgā pieredze. Piemēram, tāda jocīga pieredze kā gudru cilvēku neiederība un nepiemērotība savam laikam.

·       Obligāti ir jāņem vērā tas, ka cilvēka domāšanai ir sociāla iedaba; indivīda domāšanas saturs vienmēr kaut kādā veidā atspoguļo kolektīvās domāšanas (citu indivīdu) saturu. Tā ir hipnotiska ilūzija: „Es domāju”, „Es uzskatu”. Tā ir konvencionāla gudrība, ka cilvēks ir organiski saistīts ar ārējo vidi. Domāšanas satura un formu sociālā nosacītība ir aksioma. To pašu var teikt par zināšanu radītāju tipoloģiju. Radošo personību īpašību tipoloģiskā kopība ir vispārzināma lieta.

·       Antropoloģiskā atribūtika ir vienota ar realitātes sociālo konstruēšanu; respektīvi, ar to, kādā veidā cilvēks rada sociālo realitāti (ģenerē sociāli noderīgas idejas, konceptus, trendus) un kā šī cilvēka radītā sociālā realitāte atsaucas uz viņu pašu. Kultūra nelikvidē cilvēka fundamentālos instinktus (invarianto kodolu cilvēka mentalitātē): eksistences līdzekļu ieguve, pašaizsardzība, vairošanās.  Kultūra nosaka šo fundamentālo instinktu realizācijas formas, kas savukārt ir saistīts ar antropoloģisko atribūtiku. Ne velti katrā kultūras laikmetā mēdz būt savi morālie kritēriji, cilvēka kvalitātes kritēriji, prioritārie cilvēciskie tipi kā etalons visam sociumam. Kultūra ir sociālās evolūcijas rezultāts. Šī evolūcija nav iespējama bez antropoloģiskās atribūtikas vēsturiskajām izmaiņām.

·       T.s. cilvēka tiesību filosofija, kura radās pēc II Pasaules kara, ir divdomīga parādība. Šajā filosofijā ir runa tikai par cilvēka tiesībām, taču cilvēkam nav izvirzītas nekādas antropoloģiskās kvalitatīvās prasības. Proti, nav runa par cilvēkam nepieciešamām pozitīvām īpašībām, kā arī nav runa par cilvēka atbildību, paškritiski vērtējot savu darbību un uzvedību. Tātad paškritiski vērtējot savas īpašības. Minētajā filosofijā vienīgā īpašība ir prasme neierobežot citu cilvēku tiesības un nepieciešamība atbildēt par citu cilvēku tiesību ierobežošanu. Pats par sevi ir saprotams, ka ar to ir par maz, ja vēlamies pret cilvēku un cilvēciskumu izturēties kā pret augstāko vērtību. Cilvēku tiesību filosofijas autoritāte ir niecīga šīs vienpusības dēļ.

Mentālā epidēmija

Vai vārdi „mentālā epidēmija” ir manierīgi laikmetīga metafora jeb „mentālā epidēmija” tomēr savā ziņā ir insaits (pēkšņa problēmas aptveršana) ar noteiktu analītisko perspektīvu? Vai tagadnes sabiedrību ir pārņēmusi epidēmija – plaša infekcijas slimības izplatīšanās, kas ievērojami pārsniedz parasto attiecīgās infekcijas slimības  izplatību dotajā vidē? Vai infekcijas slimībai ir psihisks (mentāls) raksturs? Vai infekcijas slimībai ir tāds raksturs, kas attiecas uz psihi, apziņu un kas saistīts ar domāšanu, prātu, uztveri, īstenības interpretāciju? Vai mentālā epidēmija ir „smadzeņu viruss” jeb arī tā ir tikai manierīgi laikmetīga metafora? Vai „smadzeņu vīruss” ir kādas sociālo vīrusu industrijas produkts? Vai ir tāds spēks un tāda institūcija, kas mūsdienās funkcionē ka sociālo vīrusu industrija? Vai šī sociālo vīrusu industrija ir tas spēks un tā institūcija, kura tautām un to stratiem atņem vēstures subjekta apziņu un gribu? Vai joprojām aktuāla ir sensenā norma, ka vēstures subjekts ir tikai tad, ja tas ir neatkarīgi domājošs un patstāvīgi funkcionējošs fenomens? Vai arī tagad drīkstam uzskatīt, ka vēstures subjekts (tauta un tās strati) ir tikai tad, ja tam ir apziņa un griba? Un pēdējais jautājums: „Vai tik tikko uzdotie jautājumi ir retoriski jautājumi jeb tie ir vienpusīgi pārspīlēti jautājumi?”.

Esenciālisms

Etnoloģijā lieto jēdzienu „esenciālisms”. Tas ir atvasinājums no svešvārda „esence” (lat. essentia – būtība). Etnoloģijā par esenciālismu sauc zinātniski metodoloģisko pieeju, kad tautas raksturojumā akcentē tās pirmatnējo izcelsmi un pirmatnējās izcelsmes iedibinātā antropoloģiskā veidola saglabāšanos, tā teikt, uz mūžīgiem laikiem. Esenciālismā pret tautu izturas kā pret sensenu fenomenu, kas ir saglabājis sākotnējo etnisko identitāti un šī sākotnējā etniskā identitāte ir attiecīgās tautas organiska un nemainīga pazīme. Esenciālisma piekritēju analītikā valda uzskats, ka etniskā piederība cilvēkos ir nostiprināta gēnos un eksistē asinsradniecība. Esenciālisma piekritējs bija Ļevs Gumiļevs. Viņa pieeju dēvē par biosociālo virzienu. Esenciālisms figurē zinātniskajā darbībā. Taču figurē arī sadzīvē; proti, masu sabiedrības priekšstatos par tautas izcelsmi un tautas identitāti. Esenciālisms ir nacionālisma ideoloģijas būtisks komponents. Visbiežāk – reakcionāra, šovinistiska nacionālisma komponents.

Populisma modernizācija

Līdz visjaunākajiem laikiem populismam bija slikta reputācija jebkurā populistiskajā izpausmē. Īpaši dzēlīgi agrāk vienmēr tika kritizēts populisms politikā, realizējot populistisku ideoloģiju. Arī tagad, XXI gadsimta otrā gadu desmita beigās, atskan pārmetumi par populismu politikā. Taču tagad populismu kritizē tie, kuri paši prot balstīties vienīgi uz populismu, un viņi populismu pārmet saviem oponentiem, kurus nevar citādākā veidā idejiski pārspēt un kuri mūsdienu sabiedrībā iegūst arvien lielāku uzticību un atbalstu. Tādējādi pārmetumi populismā faktiski ir bezspēcības rezultāts, zaudētāja apziņas rezultāts un stihiska velme saglabāt agrāko stāvokli. Protams, ka runa ir par Rietumu neoliberālisma politiku un politiķiem, kuri pārmet populismu jaunajām sociāli politiskajām partijām un kustībām, kuras pat atsevišķās valstīs ir ieguvušas politisko varu un nostūmušas malā neoliberālistisko politiku un ideoloģiju. Piemēram, Itālijā pie varas ir populisti, kā tagad saka ne tikai neoliberālisma politiķi. Lieta ir tā, ka populisma jēdziens ir ieguvis jaunu semantisko nozīmi. Jēdziens „populisms” vairs nav, rupji sakot, lamu vārds. Tagad vairs netiekamies ar vēsturiski tradicionālo politisko populismu, kad patiešām viegli uztveramās, sabiedrības plašām masām viegli saprotamās politiskās frāzes un ideoloģiskie lozungi bija visiem pieejami un tāpēc sabiedrības intelektuāli konstruktīvākajā daļā izraisīja smīnu, izsmieklu, politisko un ideoloģisko neuzticību. Agrāk pret populismu izturējās kā pret prastu demagoģiju un emocionāli primitīvu retoriku. Tagad ir pilnīgi citādāk. Tagad populisms tiek attiecināts uz tautas politisko darbību, tautas politiskajām vajadzībām un politiskajiem ideāliem. Tagad populisms ir tautas (lat.populus – tauta) politiskais koncepts - politiskā taktika un politiskā stratēģija. Neoliberālisma politiķu naidu izraisa populisma politiskā koncepta būtība - populisma modernizācijas specifika. Šodienas populisma politikā un ideoloģijā neeksistē klasiskā politoloģiskā shēma – labējie un kreisie. Šodienas populisms vēršas pret eliti kopumā. Var teikt: sabiedrības perifērija („tauta”) vēršas pret centru – politisko eliti. Tātad pret neoliberālisma eliti kopumā, tajā nešķirojot ne labējos, ne kreisos. Šodienas populisms nesaskata nekādu atšķirību starp neoliberālisma labējiem un neoliberālisma kreisajiem. Principā tas ir pamatoti. Visjaunākajā laikā neoliberālisma eliti veido t.s. jaunburžuāzija (finansu ekonomikas afēristi un viņu apkalpojošais personāls) bez konsekventas politiski idejiskās stājas, kad dzīves intereses nosaka vienīgi alkātība un varaskāre. Tagad politiskajā elitē iekļūst cilvēki no ielas. Elite ir pilnīgi atrauta no sabiedrības (tautas). Elite ir radījusi savu noslēgtu pasauli, kurā valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, neoliberālisma ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu nosaukt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki ar savu masu kultūras industriju, bet kultūru iznīcina elite ar postmodernisma un neoliberālisma nāvējošajiem ieročiem.

Etnopolitoloģiskas refleksijas

§  Politiskā domāšana ir vēsturiski nosacīta izpausme. Tās saknes ir tautas pagātnē – tautas intelektuālajā, garīgajā, kognitīvajā attīstībā. Politiskā domāšana un tās rezultāts vienmēr ir vienots ar politiskās apziņas pagātnes mantojumu. Politiskā teoretizēšana ir iespējama tikai tad, ja tāda nodarbošanās ir bijusi arī agrāk. Politiskā teoretizēšana vienmēr ir zināma tradīcija; proti, tā balstās uz tradīciju. Savukārt politiskā teoretizēšana ir iespējama vienīgi tad, ja etnosa mentalitātē ir teoretizēšanas („filosofēšanas”) tieksme, nosliece, vajadzība. Politiskās domāšanas izauklētās sociāli politiskās idejas ir tautas vēsturiskās attīstības nopelns. Šajā gadījumā iederas frāze „Context ir king” - karalis ir vēsturiskais konteksts.

§  Ja tautas nacionālās attīstības problēmas neapspriež savlaicīgi un politiski konstruktīvi, tad šīs problēmas uzkrājas, sabiezē un galu galā noved tautu līdz sabrukumam, katastrofai, sociāli politiskajai impotencei.

§  Tautas inteliģencē ir segments, kuram ir netieši vitāla ietekme uz politiku. Tā ir inteliģences daļa, kura demonstratīvi stāv pāri politikai. Inteliģences šī daļa atklāti lepojas ar savu nevēlēšanos un atsacīšanos iesaistīties politiskajos procesos  vai to komentēšanā Un, lūk, šī inteliģences daļa netieši funkcionē kā politikas bargākais kritiķis, politikas augstākais arbitrs, politikas kompetentākais vērtētājs. Politika vienmēr atskatās uz šo inteliģences daļu, jo šī inteliģences daļa asociējas ar idejisko pilnību, idejisko godīgumu, idejisko atbildību. Inteliģences šī daļa it kā dzīvo savā pasaulē („stikla būrī”). Tā publiski norāda uz savas pasaules suverenitāti. Taču faktiski šī pasaule kardināli ietekmē politiku, kā arī kultūras citus komponentus. Tāpat inteliģences šīs daļas demonstratīvā stāvēšana pāri politikai ir tikai skaista ilūzija. Reāli tā nav, jo inteliģences šī daļa no sava pašapmānīgā „stikla būra” uz dzīves īstenību raugās ļoti ieinteresēti un ļoti vērtējoši.

§  Tautas garīgās krīzes savlaicīga nepārvarēšana ātri izvēršas visos citos virzienos, kuri saistīti ar garīgumu. Tajā skaitā izvēršas politikā, sociālajā mobilizācijā, tautas pašapziņā, tautas pašcieņā. Tauta var savu zemi pārvērst par paradīzi tikai tad, ja pašā tautā ir paradīze un tas, ko poētiski dēvē par „dvēseles ekoloģiju”. Tāda tauta patiešām parlamenta vēlēšanās var „balsot ar sirdi”, jo tās sirds ir tautas garīgās paradizes cementētāja. Ja tā nav, tad nekādas ideoloģiskās un intelektuālās piruetes nepalīdz. Vēl mazāk spēj palīdzēt „kabineta ideoloģija” ar savu izsmalcināto retoriku un demagoģiju.

§  Talants vienmēr ir nestandarta fenomens. Tā tas ir arī etnopolitoloģijā, kur nestandartību pastiprina etniskā nestandartība – tautas identiskā oriģinalitāte, kas atsaucas uz talantīgo politiķi.

§  Tautas nacionālā elite ir sava veida sistēma. Precīzāk – tā rada valstisko sistēmu, uz kuru balstās valdība, parlaments. Tautas nacionālā elite nav tikai interešu grupa. Tautas nacionālā elite nav viendabīga. Tā sastāv no vairākām minigrupām jeb subgrupām, kuras drīkst dēvēt par klaniem. Ja likvidē klanus, tad sabrūk to radītā valstiskā sistēma. Klani var sistēmu izjaukt, ja vēlas. Klaniem ir resursi sistēmas likvidēšanai. PSRS sabruka, jo tās klani tā gribēja.

§  Pēc PSRS sabrukuma lielā mērā saglabājās padomju laika klani. Taču padomju laika klani papildinājās ar jaunu cilvēcisko materiālu. Jaunais cilvēciskais materiāls lieliski saskanēja ar jauno valstisko sistēmu, kuru radīja klani. Šī materiāla galvenās īpašības ir goda kodeksa trūkums, iedzimts vai iegūts pašcieņas trūkums, neizmērojama alkātība, negodīgums, varas kāre, sociālais darvinisms.

§  Neoliberālisms kā mūsdienu politikas un tajā skaitā mūsdienu etnopolitikas dzinējspēks nespēj izvairīties no stāvokļa, kad cilvēciskā eksistence ir tikai mantas un naudas dēļ. Tas rada idiotisku pašapmierinātību politikā: politiķi sevi slavē gan par labo savā darbībā, gan par slikto savā darbībā.  

Refleksiju kripatas (4)

§  Lasīts ir ieteikums „filosofēt ar cirvi”. Tas nozīmē kategoriski vērsties pret ideoloģiskajiem rēgiem, finansistu kapitālisma trockismu, vulgāro mietpilsonisko patoloģiju, centieniem neskaidro izskaidrot ar vēl kaut ko neskaidrāku, par ko latīņu valodā saka „obscurum per obscurius. Tāpat tas nozīmē nepieciešamību nesolidarizēties ar totālu pesimismu – vēsturisko, antropoloģisko, morāli tikumisko, sociālo, politisko, ideoloģisko totālo pesimismu, bet tā vietā solidarizēties, piemēram, ar morālo maksimālismu sakarā ar miroņu dancošanu nāves kapsētā, pret tagadnes eiropeīdiem bez mazākajām svārstībām izturoties kā pret dancojošiem miroņiem. „Filosofēšanu ar cirvi” vienmēr stimulē intelektuālās sāpes sociālo, antropoloģisko nelaimju klātbūtnē, kad labajam un ļaunajam ir vienāda autonomija, suverenitāte. „Filosofēšana ar cirvi” liecina par kritiski domājošas personības mērogu, sevi apliecinot humanitārā intelektuālisma virsotnē, bet nevis apliecinot absurdu ambiciozitāti intelektuālo konceptu radīšanā. Tagadnes tāda griezīga parādība kā atsacīšanās no idejiskās komplicētības arī ir pelnījusi „filosofēšanu ar cirvi”. Toties „filosofēšana ar cirvi” nav vajadzīga tādā gadījumā, ja tiek atzīts, ka civilizācijas kodā galvenā vienība ir sociālais taisnīgums un arī tautas fundamentāla vērtība ir sociālais taisnīgums.

§  Nespēja izskaidrot demogrāfiskās pārejas cēloni vedina atsaukties uz numinozumu – Dieva gribu, varenības izpausmi; numinozs ir kaut kas tāds, kurā transcendentālais (dievišķums) atklājas kā reizē pievilcīgs spēks un reizē bijību iedvesošs spēks. Demogrāfiskās pārejas sakarā numinozums kļūst apodiktisks (neapstrīdams, loģiski nepieciešams) spriedums.

§  Mūžīgajā filosofijā (philosophia perennis) ietilpst daudzas filosofiskās tēmas. Diemžēl neietilpst tēma par cilvēku esamību determinējošajiem trim pīlāriem: demogrāfiju, kultūru un mentalitāti. Filosofiskajās studijās šo pīlāru loma netiek saistīta ar cilvēku esamības pamatnosacījumiem. Demogrāfijas, kultūras, mentalitātes determinējošā loma cilvēku gaitās netiek aplūkota arī zinātnē. Atsevišķi izteikumi ir sastopami. Taču konsekventa pieeja neeksistē. Iespējams, tā tas turpināsies, jo mūsdienās ticība prātam ir sabrukusi. Filosofi ir kļuvuši „cilvēces funkcionāri”, kā viņus sarkastiski dēvē, balstoties uz asociācijām par funkcionāriem partijas, valsts u.c. institūcijās.

§  Eiropeīdu civilizācijas norietā groteska aura ir tehnooptimisma ideoloģijai, kuru sacer un propagandē robotizācijas, mākslīgā intelekta, informācijas tehnoloģiju fani. Tehnooptimisma ideoloģiju no tās dzīvespriecīgā, nākotnes ticības, dzīves vērtības akcentējošā ceļa nespēj novirzīt līdzās esošās tādas tagadnes melnās kaislības kā patērēšanas orģija, dzīves baudīšanas fanātisms, garīguma nicināšana, naudas kults, morālo normu sabrukums, nacionālo valstu suverenitātes likvidēšana, kad viss sliktais ir ārēji redzams, bet tas nozīmē, ka sociuma dziļumos (apziņā) ir vēl daudz sliktāks stāvoklis. Tehnooptimisma ideoloģijas autorus un aplaudētājus neattur drūmais diskurss par tagadnes Sodomu un Gomoru, mūsdienu Gorgonas ārdīšanos, visu pārvēršot iracionālā un perversā akmenī. Neattur nepārprotami acīmredzamā eiropeīdu pašiznīcināšanās mānija, kad viss jau ir novests līdz tādai pakāpei, ka vairs nav iespējama Armagedona – pēdējās kaujas vieta labā cīņai ar ļauno. Eiropeīdu autoagresija un autodestrukcija jau ir tik grandioza, ka Apokalipses pareģojumi vairs nešķiet pārspīlēta prognoze.

Rūdolfa Šteinera fenomenoloģiskie izteikumi

Выдержки взяты из книги "Истина и наука", исследующей собственно теоретико-познавательные проблемы.

"Исследовать глубочайшую сущность вещей, их первоначала, является потребностью, неотделимой от человеческой природы. Она лежит в основе всякой научной деятельности" (с. 111). – "Задачей познания не является повторение в понятийной форме чего-то уже имеющегося в другом месте, но сотворение совершенно новой области, дающей лишь совместно с чувственно данным миром полную действительность" (c. 112). – "Что сообщает наукам истинную ценность, так это только философское изложение человеческого значения их результатов" (с. 114). – "Теория познания должна быть научным исследованием того, что все другие науки предпосылают без всякого исследования: именно самого познания. Этим за ней с самого начала признается характер основной философской науки" (с. 120). – "Последующие рассуждения стремятся прежде всего к такой формулировке проблемы познания, которая будет строго соблюдать характер теории познания, как полностью беспредпосылочной науки" (с. 121). – "Гносеолог обязан показать, что принятое им начало действительно беспредпосылочно. Но все это не имеет ничего общего с сущностью самого этого начала, стоит совершенно вне его, ничего о нем не говорит. В начальной стадии преподавания математики я ведь тоже должен стараться убедить ученика в аксиоматическом характере определенных истин. Но никто не захочет утверждать, что содержание аксиомы зависит от этих предварительных соображений. Точно таким же образом должен был бы гносеолог в своих вводных замечаниях показать путь, каким можно придти к беспредпосылочному началу; но собственно содержание этого начала должно быть независимым от этих соображений" (с. 127-128). – "Трансцендентальный идеализм доказывает свою правильность, оперируя средствами наивного реализма, к опровержению которого он стремится" (с. 134). – "Теория познания может быть только критической наукой. Ее объектом является в высшей степени субъективная деятельность человека: познание, и то, что она хочет показать, это – закономерность познания. Таким образом, из этой науки должна быть исключена всякая наивность" (с. 136). – "То, с чего следует начинать, лежит вне познания, оно само не может еще быть познанием. Но мы должны искать его непосредственно передпознанием... Такое начало может быть осуществлено лишь с непосредственно данным образам мира, т.е. тем образом мира, который предлежит человеку, прежде чем он каким-либо способом подверг его процессу познания, стало быть, прежде чем он допустил хотя бы малейшее высказывание о нем, предпринял малейшее мысленное определение его... До всякой познавательной деятельности в образе мира ничто не является как субстанция, ничто как акциденция, ничто как причина или следствие; противоположности материи и духа, тела и души еще не созданы. Но и от всякого другого предиката должны мы воздержаться для фиксируемого на этой ступени образа мира. Он не может быть понимаем ни как действительность, ни как иллюзия, ни как субъективный, ни как объективный, ни как случайный, ни как необходимый; есть ли это "вещь в себе" или простое представление, этого нельзя решить на данной ступени" (с. 137-138). – "Теперь нас можно упрекнуть в том, что мы уже накопили целый ряд мысленных определений, для того чтобы выделить тот якобы непосредственный образ мира из образа мира, дополненного человеком путем познавательной обработки... Но на этой ступени понятия не имеют никакой познавательной ценности, они имеют чисто негативную задачу удалить из поля зрения все то, что принадлежит к познанию, и привести туда, где последнее только начинается. Эти соображения являются указателями пути к тому началу, к которому примыкает акт познания, не принадлежа еще ему... Только когда говорят: я исключаю из моего образа мира все мысленные, достигнутые через познание определения, и фиксирую только все то, что без моего участия возникает на горизонте моего наблюдения, только тогда всякая ошибка исключена. Где я принципиально воздерживаюсь от всяческих высказываний, там я не могу совершить никакой ошибки" (с. 139-140). – "В этом непосредственно данном содержании мира заключено уже все, что может вообще появиться в пределах горизонта наших переживаний... Если теория познания исходит из допущения, что все это есть содержание нашего сознания, то естественно сразу же возникает вопрос: где переход, ведущий нас из субъективного в транссубъективное? Для нас дело обстоит совсем иначе. Для нас как сознание, так и представление о "Я" есть прежде всего лишь части непосредственно данного, и какое отношение первые имеют к последнему, это есть уже результат познания. Не из сознания хотим мы определить познание, а наоборот: из познания – сознание и отношение субъективности и объективности" (с. 141).

Gētes izteikumi

"Нет ничего труднее, чем брать вещи такими, каковы они суть на самом деле". – "Теория – это обыкновенно результаты чрезмерной поспешности нетерпеливого рассудка, который хотел бы избавиться от явлений и подсовывает поэтому на их место образы, понятия, часто даже одни слова". – "Наша ошибка в том, что мы сомневаемся в достоверном и хотим фиксировать недостоверное. Мой же принцип при исследовании природы: удерживать достоверное и следить за недостоверным". – "Ибо только беглый взгляд на предмет мало что дает. Всякое же смотрение переходит в рассматривание, всякое рассматривание – в размышление, всякое размышление – в связывание, и поэтому можно сказать, что при каждом внимательном взгляде, брошенном на мир, мы уже теоретизируем". – "Самое высокое было бы понять, что все фактическое есть уже теория... Не нужно только ничего искать за феноменами. Они сами составляют учение". – "Все попытки решить проблему природы являются, но сути дела, конфликтами мыслительной способности с созерцанием". – "Сущность всегда надо иметь живой перед собой и не убивать ее словом". – "Что труднее всего? То, что кажется тебе самим легким: видеть глазами то, что у тебя перед глазами". – "Для того, чтобы понять, что небо везде сине, не нужно ездить вокруг света". – "Идея есть результат опыта". – "Люди так задавлены бесконечными условиями явлений, что они не могут воспринимать единое первичное условие". – "Нужен своеобразный поворот ума для того, чтобы схватить бесформенную действительность в ее самобытнейшем виде и отличить ее от химер, которые ведь тоже настойчиво навязываются нам с известным характером действительности". – "Я оставляю предметы спокойно действовать на меня, наблюдаю после этого действие и стараюсь передать его верно и неподдельно. Здесь сокрыта вся тайна того, что любят называть гениальностью".

Galvenie pīlāri

Ikdienišķās apziņas un arī zinātniskās apziņas risinājumos visbiežāk netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Cilvēku dzīvē tie ir galvenie pīlāri (faktori), no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz jebkuru cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti, kas kā bumerangs var būt iniciators kultūras transformēšanai, kuru savukārt vienmēr stimulē cilvēku skaita izmaiņas. Minētie pīlāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv specifiska mijiedarbība. Visretāk tiek minēta demogrāfijas loma. Par cilvēku dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita zinātnē ir izsacījušies ļoti nedaudzi vīri. Labāks stāvoklis ir ar kultūras lomas atzīšanu. Eksistē kultūras determinisma koncepcija, kas izklāstīta speciālās publikācijās. Ikdienišķajā apziņā ir savādāk, jo tajā vispār dominē aplams priekšstats par kultūru, ar to saprotot tikai dziedāšanu un dancošanu. Par mentalitātes lomu netiek plaši diskutēts, kaut gan mentalitātes loma zinātnē netiek noliegta. Var ironizēt: galvenais netiek fiksēts tāpēc, ka pēc galvenā fiksēšanas vairs nav par ko gari un plaši runāt. Ja nav pateikts galvenais, tad var gari un plaši runāt, teiksim, par kultūras funkcijām, dzimstības pieauguma vai samazināšanās iemesliem, cilvēku dzīves praksi bez norādes par mentalitātes izšķirošo lomu cilvēku gaitās. Respektīvi, var runāt par visu kaut ko bez apstājas. Turpretī, ja ir pateikts galvenais, nosaukti trīs pīlāri, tad ne visai ērti runāt par dzīves prakses detaļām un pie tam ambiciozi tās pasludinot par galveno.

Refleksijas par masu izpausmēm

Ø  Filosofiskā, zinātniskā, publicistiskā attieksme pret masu sabiedrību, masu cilvēku, masu kultūru ir vērtējoši divējāda. Sastopama 1) masu tirānijas kritika un 2) masu sabiedrības aizstāvēšana no elitāro aprindu kritikas (K.Mangeims, H.Ārenda).

Ø  Masu sabiedrība ir galvenais šķērslis pilsoniskās sabiedrības izveidošanā. Pilsoniskā sabiedrība var rasties tikai izglītotā vidē, sociāli apzinīgu indivīdu vidē, augsti attīstītu cilvēku sabiedrībā. Masu sabiedrības galvenās īpašības (vispārējās attīstības zemais līmenis, intelektuālais deficīts, intelektuālās suverenitātes neesamība, standartizācijas, unifikācijas, primitivizācijas dievināšana) ir lielākais šķērslis pilsoniskās sabiedrības izveidošanai.

Ø  Mūsdienu valstiskumā sabiedrības masu reakciju (smalkāk sakot, sabiedriskās domas reakciju) gaida valsts visas institūcijas – politiskās, ekonomiskās, finansu, mākslas un literatūras u.c. Tātad sabiedrības masām ir noteikta vara, loma, autoritāte, reputācija, ietekme. Par masu varenības pieaugumu un nepieciešamību ar to samierināties jau brīdināja G.Lebons.

Ø  Visās zemēs dzīves organizācijas masu formāti ir vienādi: pilsētas aglomerācijas, transporta jūra, masu izglītība, masu medicīna, masu izklaide, masu ražošana utt.

Ø  Masu fenomenu simbolizācijā dominē politiskā propaganda un aģitācija, reklāma, kulta personas un kulta pasākumi.

Ø  Masu idejiskais balsts ikdienas norisēs ir izklaides ideoloģija, komforta filosofija, patērēšanas filosofija.

Ø  Rietumu civilizācija ir masu civilizācija, jo tās sociuma kodolu veido īpaša tipa cilvēki – masu cilvēki ar specifisku apziņu. Masu cilvēks ir psiholoģijas tips – psihiskās attīstības noteikts līmenis.

Ø  Mūsdienās visi cilvēki ir spiesti dzīvot masu kultūras vidē; citu iespēju nav.

Ø  Masu sabiedrības panākumu kritērijs ir attiecīgā fenomena popularitāte masās – atbalstītāju skaits.

Ø  Masu laikmeta elements ir „masovizēts” totalitārisms (politisko, administratīvo, ideoloģisko masu formātu kopums). Pēc totalitārisma sabrukuma liberālisma laikmetā tieksme „masovizēties” nemazinās.

Ø  Masu apziņas forma ir sabiedriskais viedoklis – individuālo viedokļu kopums. Sabiedriskais viedoklis ir iespējams tikai masu cilvēku laikmetā, kad valda individuālās apziņas satura vienveidība un iespēja panākt satura vienveidību ar apziņas manipulāciju tehnoloģiju palīdzību, izmantojot cilvēkam piemītošo stihisko tieksmi neatrauties no pārējiem.

Ø  Elitārisma, masu antipoda, principi ir šādi: zinātniskā racionālisma prasība; šķiriskās un etniskās izredzētības atzīšana; garīgās pacilātības un sakāpinātības cieņa; mākslas garīgā cēluma dievināšana.

Internets un intelektuālisms

Interneta un tā sociālo tīklu saistība ar intelektuālismu ir divējāda. No vienas puses jaunā informācijas tehnika un tehnoloģija ir pamatīgs atspēks intelektuālajai darbībai un intelektuālisma nostiprināšanai. Piemēram, zinātniskās informācijas izplatīšanā, zinātnisko žurnālu veidošanā digitālajā formā. No otras puses ir skaidri saskatāms vēsturiski jauns trieciens intelektuālismam. Tā, piemēram, internets galīgi apslāpē intelektuāļu balsis ar komentētāju, troļļu bezjēdzīgajiem spriedumiem bez argumentācijas, bez profesionālās izpratnes, bez zināšanām. Tā tas notiek ar jebkuru publikāciju, komentāros izplūstot emocionālā burbuļošanā, aloģismos, nebūtiskos sīkumos, nepārprotami fiksējamās muļķībās. Tādējādi interneta piesārņotāju miljoni slāpē intelektuāļus un nobīda publiskās telpas perifērijā tautu intelektuālo avangardu. Interneta piesārņotāju ambīcijas paust „patiesību” par jebkuru tēmu reāli nepazīst nekādus ierobežojumus. Ierobežojumi intelektuālos portālos eksistē. Taču tie nemazina un būtiski neietekmē kopējo iespēju piesārņot internetu un devalvēt intelektuālismu. Pašlaik (XXI gs. sākumā) ir jocīga situācija. Informācijas tehnoloģijas progresīvi attīstās, bet sociālā sistēma („sociuma prāts”) atpaliek, neļaujot efektīvi un saprātīgi regulēt jauno masu informācijas vidi. Pie tam sociālie tīkli neapvieno cilvēkus un neveicina cilvēku konsolidāciju dažādu sociālo, ekonomisko, politisko u.c. problēmu risināšanā. Jēdziens „sociālais tīkls” pirmo reizi tika lietots 1954.gadā, kad vēl nebija internets. Ar šo jēdzienu tolaik apzīmēja ļaužu grupu apvienošanos kopēju mērķu sasniegšanai. Sociālie tīkli sabiedrībā veidojās no cilvēkiem, kuriem bija kopīgas intereses. Faktiski jēdziens „sociālie tīkli” interneta kontekstā ir zināms anahronisms – nav raksturīgs mūsdienām.

Rafinētā atriebība

 Neoliberālisma un postmodernisma dzemdētāji un aktīvākie propagandētāji ir ebreji okeāna abos krastos. Vai to var uzskatīt par jūdu atriebību kristiešiem sakarā ar holokaustu? Gan neoliberālisms, gan postmodernisms principā totāli sagrauj kristiešu civilizāciju. Holokausts nesagrāva jūdu "civilizāciju". Toties neoliberālisms un postmodernisms rafinētā formā sagrauj kristiešu civilizāciju, to iedzenot demogrāfiskajā katastrofā, degradējot un deģenerējot kristiešu sociumu. Vai ir iespējama pēckara notikumu tāda interpretācija?

Taisnīguma ABC

Rietumu civilizācijā taisnīguma ābeces noskaidrošana sākās sengrieķu filosofijā. Platons, bet īpaši Aristotelis, ir tā laika taisnīguma izpratnes korifeji. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva zināms etalons šīs kategorijas izpratnē līdz Jaunajiem laikiem, kad sāka dominēt cita pieeja taisnīgumam. Taisnīguma kategoriju analizē sociālajā filosofijā, politikas filosofijā, ētikā. Sociālajā filosofijā un politikas filosofijā taisnīgums tiek izmantots, lai formulētu sociālo un politisko vērtību tādiem jēdzieniem kā „brīvība”, „vienlīdzība”, „tiesiskums”, „labums”. Uzmanība tiek pievērsta taisnīgas sabiedriskās iekārtas iezīmēm un taisnīguma lomai sociāli politiskā darbībā. Aristotelim taisnīgums apliecināja vienlīdzību. Bet tikai tā bija vienlīdzība starp vienlīdzīgiem subjektiem un nevienlīdzība starp nevienlīdzīgiem subjektiem. Aristotelis taisnīgumu uzskatīja par labumu hierarhiskā sociālajā uzbūvē. Viņa pārliecībā taisnīguma galvenā vērtība ir sniegt labumu katrā sociālajā slānī. Taisnīgums ir jāievieš, lai būtu noteikts labums. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva etalons. Līdz Jaunajiem laikiem pret taisnīgumu izturējās kā pret labuma avotu, labuma faktoru u.tml. Viss radikāli izmainījās Jaunajos laikos, kad sāka dominēt, droši var teikt, sociālā un politiskā demagoģija, faktiski – apzināts pašapmāns. Piemēram, sāka popularizēt tēzi, ka visi cilvēki pēc dabas ir vienādi, cilvēkiem piemīt dabiskā (fiziskā) vienādība. Radās taisnīguma liberālā teorija. Tajā prioritāte ir līdztiesībai, individuālo tiesību aizsardzībai, līgumattiecībām sabiedriskajos procesos, tiek atzīta vienošanās par dzīves sociāli politisko kārtību. Tika izplatīta prasība pret visiem sabiedrībā izturēties vienlīdzīgi. To ir jānodrošina tiesiskumam. Ja Aristoteļa kanoniskajā pieejā taisnīguma mērķis bija labums, tad Jaunajos laikos taisnīguma mērķis kļuva tiesiskums – taisnīgums tiek panākts ar tiesiskumu, godīgu tiesiskumu. Kants akcentēja tiesiskuma prioritāti, tiesisko absolūtismu. Viņš rakstīja par nepieciešamību ierobežot subjektīvo gribu, neļaujot tai ietekmēt citu cilvēku likteni, neļaujot kādam ierobežot citu brīvību. Kants taisnīguma iespējamību saskatīja tikai tad, ja valda cilvēks ar neierobežotu varu, kas tiek izmantota taisnīguma nodrošināšanai. Kants atzina monarhijas svētību. Jaunajos laikos, īpaši XX gadsimtā, Rietumu civilizācijā valdošā kļuva taisnīguma liberālā teorija – taisnīgums individuālajās tiesībās. Sastopama ir arī taisnīguma libertānistiskā izpratne, kad prevalē libertīnisms: neierobežota brīvība – praktiski izlaidība, izvirtība, perversitāte utt. Sastopama ir komunitārisma taisnīguma izpratne: katru cilvēku ietekmē kopiena, indivīdu nevar skatīt atrauti no kopienas, kā to dara liberālisms; galvenā ir kopienas attieksme pret taisnīgumu. Mūsdienās tiek diskutēts par starpkulturālo taisnīgumu, etnokulturālo taisnīgumu. Tāpat tiek aktīvi diskutēts par sociālo taisnīgumu: materiālo labumu taisnīgu sadali. Taisnīguma iespējamība tiek apskatīta emotivizma koncepcijā, kad morālos izteikumus neuzskata par loģiskiem izteikumiem, bet uzskata par cilvēka emociju rezultātu. Tādus izteikumus nevar pārbaudīt, tie nebalstās uz faktiem, morālajos diskursos nevalda racionālisms. Tātad arī taisnīgums ir pakļauts emociju varai.

Refleksiju kripatas (3)

·       Solidaritātes (sociālās, etniskās, profesionālās) pamatā ir jābūt stabilitātes un prognozējamības sajūtai. Bez šīs sajūtas solidaritāte nav iespējama. Tāpēc vispārējā norieta, pagrimuma, bojāejas laikā solidaritāte ir reta parādība.

·       Nacionālisma definīcija: Nacionālisms ir sociuma organizācijas princips, saskaņā ar kuru tautas esamības, attīstības un pašnoteikšanās ideja ir augstākais vērtējošais kritērijs normu un vērtību veidošanā, kas nosaka sociālās kārtības leģitimitāti dotajā sociumā. Tautas suverenitātes (nacionālisma) ideja kļuva aktuāla Eiropā 1848.g. revolūciju laikā.

·       Karls Šmits uzskatīja, ka politikā pats pirmais un pats galvenais uzdevums ir noteikt „ienaidnieku” – „eksistenciālo ienaidnieku”, kurš apdraud attiecīgās politikas autoru esamību.

·       Sociālās demagoģijas slavenas konstrukcijas ir „sabiedriskā apziņa” un ”sabiedrības viedoklis”. Starp abām konstrukcijām nav principiālas atšķirības.

·       Vara vienmēr un visur pieder elitei, kura iedzīvotāju masās ideoloģiski iezombē vajadzīgo „sabiedriskās apziņas” saturu, kas pārvēršas „kolektīvajā bezapziņā” (Junga izpratnē).

·       Tautas masas politikā tika ievilinātas Jaunajos laikos Apgaismības konceptu realizācijas laikmetā. Tautas masu politiskajā apziņā svarīgs komplekss kļuva nacionālisms, kura faktiskais mērķis ir leģitimēt tautas elites varu.

·       Inteliģence ir domājošu cilvēku parodija. Naidu pret inteliģenci izjuta ne tikai Vladimirs Uļjanovs. Inteliģence tēlo intelektuālo spēku savtīgā nolūkā – slavas, atalgojuma, amatu nolūkā.

Prekāriju izglītība

Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu. Iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis). Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās, darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte, katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos. Eiropā vairs nelieto jēdzienus „proletariāts”, „strādnieki”. Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju; proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešama vispusīgi plašas zināšanas. Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. Proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms. Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli.

Refleksiju kripatas (2)

§  Cilvēka iekšējai pasaulei piemīt intence – uz kādu mērķi virzīts nodoms, nolūks, iecere. Intences objekts ir iedziļināšanās lietu un parādību saknēs, noskaidrojot lietu un parādību jēgu, funkcionēšanas principus. Cilvēks var dzīvot bez iekšējās pasaules, precīzāk bez intences noskaidrot lietu un parādību būtību. Cilvēks bez tā visa var iztikt. Viņš var mācīties, strādāt, nomirt, nekad nepievēršoties intencei uzzināt galveno. Bet tāda dzīve ir dzīve bez dzīves jēgas. Cilvēks netiekas ar to pasauli, kas ir visa pamatā. Cilvēks visam brauc pa virsu, neko neizzina, nenoskaidro līdz galam. Viņš netiekas ar realitātes netiešo (iekšējo) pusi, slēpto pusi, dziļumos izvietoto pusi.

§  Politika ir cilvēka augstāko spēju pielietošana konkrētā nolūkā ar konkrētu materiālu konkrētā vidē. Politika ir cilvēku kolektīvās esamības augstākā forma. Politika ir kolektīvās identitātes forma.

§  Neoliberālisms cilvēkus iestumj tirgus ekonomikā, patērēšanā, baudās, bezatbildība, visatļautībā. Neoliberālisms atbilst Rietumu civilizācijas pagrimuma mentalitātei.

§  Kriminālās oligarhijas organizētais un pārvaldītais kapitālisms ir vissliktākais kapitālisma variants (S.Kurginjans par Krieviju). Tam ir negatīva dinamika, sistēmiska nelabvēlība, sistēmisks pagrimums. Tam nebija legāls sākotnējais kapitāls. Bija vienīgi salaupīts kapitāls, noziedzīgi iegūts kapitāls.

§  Filosofijai nepiemīt attīstība, kas piemīt zinātnei. Zinātne attīstās, bet filosofija neattīstās. Filosofija visu laiku riņķo ap vienām un tām pašām problēmām. Filosofiju nevar zinātniski identificēt, jo filosofija ir sociālās apziņas forma. Hēgelis pret filosofiju izturējās kā pret laikmeta kultūras pašapziņu. Filosofiskā skatījuma specifika ir tajā ziņā, ka sniedz sintēzi, to panākot ar vispārīgu kategoriju palīdzību.

§  Politikas doktrinālo saturu, formu, retoriku, demagoģiju ne vienmēr nosaka intelektuālās prasības, politiķa analītiskās spējas, pragmātiskā pieeja. Ne reti nosaka karjeriskā nepieciešamība izvēlēties mākslīgu optimistisko formātu. Tādā gadījumā politiķis saprot, ka viņš nedrīkst kritizēt, objektīvi vērtēt, bet viņam ir jāizsakās optimistiski – jāslavē, jāsola spoža nākotne u.tml.

§  Apgaismība izmainīja ne tikai agrākos uzskatus par Dievu, dabu, cilvēku. Apgaismība izmainīja agrākos uzskatus par pasauli vispār. Apgaismības centrā bija racionālisms un antiklerikālisms. Racionālisma obligāts un reizē dabisks atribūts bija uzspīlēts optimisms attieksmē pret tagadni un nākotni.