Modernā karalauka grimases

v Cilvēces līdzšinējā nesaskaņu, konfliktu, agresijas, intervences, okupācijas, bruņota uzbrukuma, karadarbības vēsturiskajā hronikā modernākais karalauks ir kognitīvais karalauks. Karu šajā karalaukā modīgi dēvē par hibrīdkaru. Hibrīdkaram ir sava poētika un sava stilistika. Kā tas pienākas jebkurai poētikai un jebkurai stilistikai, hibrīdkara poētika un stilistika nepazīst nekādus radošos ierobežojumus – inovatīvos risinājumus.

v Kognitīvais karalauks ir cilvēka apziņa. Turklāt cilvēka apziņa ir gan subjekts, gan objekts. Cilvēka apziņa (subjekts) dara visu iespējamo, lai ietekmētu cita cilvēka (objekta) apziņu. Savukārt cits cilvēks par kara objektu pārvērš to cilvēku, kurš cenšas viņu ietekmēt. Proti, vietām mainās subjekts un objekts. Gan uzbrukuma, gan aizsardzības līdzekļi ir vieni un tie paši. Tāpēc hibrīdkarā nepastāv robeža starp karu un mieru. Tāpat nav skaidri kritēriji uzvarai un sakāvei.

v Cilvēka apziņa ir divu kompenentu summa =  prāts + sirds. Kognitīvajā karalaikā tāpēc ir divas frontes līnijas – 1) informācijas līnija prātam (mediji, sociālie tīkli internetā) un 2) psiholoģiskā līnija sirdij (poētiskie un stilistiskie līdzekļi).

v Tā kā karalauks ir cilvēka apziņa tiek izmantoti poētiski un stilistiski līdzekļi, kuri visefektīvāk iedarbojas uz cilvēka prātu un sirdi. Tiek izmantoti tēli, simboli, metaforas. Hibrīdkara fani lieliski izprot pareizas metodes nepieciešamību. Metode, kura balstās uz stingri definētiem jēdzieniem, hibrīdkarā neder. Hibrīdkarā ir vajadzīga metode, kuras izraisītais intelektuālisms un emocionalitāte balstās nevis uz precīzi norobežotiem jēdzieniem, bet gan balstās uz īpašiem tēliem, populāriem simboliem, analītiskām metaforām. Noder pat kulturoloģiski spožas himeras – nerealizējamas fantāzijas. Perspektīvi ir līdzekļi, kuri uzkurina kognitīvo disonansi – apziņas haosu.

v Modernajā karalaukā dominē tādi spēka veidi kā garīgā kultūra (māksla un literatūra), filosofija, zinātne, reliģija, ideoloģija.

v Hibrīdkara mērķis ir uzspiest savu izpratni par procesiem un tendencēm, taisnīguma ideālu sagraušana un vēstures kropļošana. Mērķis ir cilvēka refleksīvā vadīšana; tātad iespiešanās cilvēka pašizziņā, viņa pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršanā un apcerēšanā, to visu novirzot vēlamajā saturiskajā virzienā. Hibrīdkara mērķis tāpat ir cilvēka loģiskās domāšanas atslēgšana, kā arī informācijas adekvātas interpretācijas spējas degradēšana.

v Hibrīdkara specifiska metode ir filtru uzstādīšana, lai attiecīgo sociumu nepiesārņotu nevēlama ārējā informācija.

v Hibrīdkarā vislielākos zaudējumus cieš tautas ar tās inteliģences totālu valstisko infantilismu, nespējot organizēt ne kontruzbrukumu, ne uzstādīt filtrus savu ļaužu mentālajai aizsardzībai.