Esenciālisms

Etnoloģijā lieto jēdzienu „esenciālisms”. Tas ir atvasinājums no svešvārda „esence” (lat. essentia – būtība). Etnoloģijā par esenciālismu sauc zinātniski metodoloģisko pieeju, kad tautas raksturojumā akcentē tās pirmatnējo izcelsmi un pirmatnējās izcelsmes iedibinātā antropoloģiskā veidola saglabāšanos, tā teikt, uz mūžīgiem laikiem. Esenciālismā pret tautu izturas kā pret sensenu fenomenu, kas ir saglabājis sākotnējo etnisko identitāti un šī sākotnējā etniskā identitāte ir attiecīgās tautas organiska un nemainīga pazīme. Esenciālisma piekritēju analītikā valda uzskats, ka etniskā piederība cilvēkos ir nostiprināta gēnos un eksistē asinsradniecība. Esenciālisma piekritējs bija Ļevs Gumiļevs. Viņa pieeju dēvē par biosociālo virzienu. Esenciālisms figurē zinātniskajā darbībā. Taču figurē arī sadzīvē; proti, masu sabiedrības priekšstatos par tautas izcelsmi un tautas identitāti. Esenciālisms ir nacionālisma ideoloģijas būtisks komponents. Visbiežāk – reakcionāra, šovinistiska nacionālisma komponents.