Laikmets

Špenglera attieksme pret īpašiem laikmetiem un laikmetu kā vēsturiski analītisko vienību acīmredzot nekad nezaudēs metodoloģisko vērtību. Tā tas būs tāpēc, ka cilvēka izpratnei vienmēr paliks neizprotami t.s. galvenie jautājumi par Zemes rašanos, par dzīvības rašanos uz Zemes, par cilvēka rašanos un cilvēka garīgās esamības pamatnosacījumiem. Špenglera kritizētais angļu domāšanas veids un angļu iedibinātie priekšstati par Zemi un sugu izcelsmi nesniedz atbildes uz galvenajiem jautājumiem. Angļu (Laiela, Darvina) iedibinātie priekšstati ir atrauti no kosmiskajiem procesiem, atzīst tikai to, ko var zinātniski pierādīt. Taču pats par sevi ir saprotams, ka atbildes uz galvenajiem jautājumiem limitē cilvēka domāšanas, zināšanu iespējas, šo iespēju ierobežotība. Angļu „evolucionisti” to neņēma vērā. Špenglers atbildes uz galvenajiem jautājumiem saista ar īpašu laikmetu lomu, kad pēkšņi un radikāli viss mainās un šīs izmaiņas ir kosmoloģiski (Saules sistēmas, zvaigžņu pasaules) determinētas. Šo īpašo laikmetu cēloņi nav cilvēkiem saprotami un ir noslēpums. Špenglers piemērā min gotikas un piramīdu stila pēkšņo rašanos. Var būt arī citi piemēri. Domājams, tāds piemērs ir vikingu laikmets ar tā unikālo, noslēpumaino, neizprotamo ornamentālistiku. Tādā īpašā laikmetā arī mēs tagad dzīvojam, kad pats noslēpumainākais ir demogrāfiskā pāreja 1960.-2050.g. Nav saprotams, izskaidrojams, kāpēc dažām rasēm ir nenormāli milzīgs dzimstības pieaugums, bet „baltā” rase izmirst. Turklāt „baltajā” rasē rodas jauns cilvēka tips – postcilvēks.

Atskaites kritēriji

Atskaites kritēriji kultūrai var būt citas kultūras kritēriji. Mēdz būt vēsturiskie apstākļi, kad attiecīgā kultūra attīstās saskaņā ar citas kultūras attīstības kritērijiem. Dotajos vēsturiskajos apstākļos attiecīgā kultūra nevadās no saviem kritērijiem, bet tai nākas vadīties no citas kultūras kritērijiem. Uz latviešu kultūru tas attiecās pilnā mērā. Ilgu laiku latviešu kultūras virzību nosacīja vācu kultūra. Vācu kultūras kritēriji bija arī latviešu kultūras kritēriji. Latviešu tautas vēsturē ir arī tāds posms, kad līdzās vācu kultūras kritērijiem funkcionēja arī krievu kultūras kritēriji vai tikai funkcionēja krievu kultūras kritēriji. Piemēram, tā tas bija padomju laikā. Tāpēc latviešu kultūra padomju laikā nesagādāja tādus pārsteigumus, kādus tagad sagādā pēcpadomju laikā. Padomju laikā latviešu darbības, uzvedības un komunikācijas atskaites kritēriji bija krievu kultūras kritēriji. Tā teikt, Maskavas paraugs bija jāņem vērā arī Rīgai. Savukārt Maskavas paraugs balstījās uz cilvēces klasisko kultūras mantojumu, ko nespēja izkropļot pastāvošā ideoloģija. Tagad ir saprotams, ka tāda kārtība nāca tikai par labu latviešu kultūrai gan „vācu laikos”, gan „krievu laikos”. Latviešu kultūra attīstījās bez tā primitīvisma, šarlatānisma, pseidointelektuālisma, pseidozinātniskuma, idiotisma, iracionalitātes, perversijām, kas dominē pēcpadomju laikā, kad latvieši vadās no saviem kritērijiem. Protams, tagad latviešu kultūru lielā mērā atkal nosaka citu kultūru kritēriji. Šoreiz – Rietumeiropas, ASV kultūras kritēriji. Tas nebūtu slikti, ja Rietumu kultūras tagad nepārdzīvotu pagrimumu, degradāciju, deģenerāciju, pseidoliberālajam postmodernismam izraisot kultūru nonākšanu obskurācijas stadijā, kuras kritēriji nekādā ziņā nav cilvēciski pieņemami.

Anamnēzes motīvi

·        Anamnēze ir slimnieka stāstījums par slimības sākumu, norisi, slimošanas apstākļiem. Jēdzienu „anamnēze” var attiecināt uz latviešu vēsturi pēcpadomju gados. Šī vēsture ir anamnēze – degradējošās un izmirstošās tautas stāstījums par savu degradāciju un izmiršanu.

·        Karens Svasjans ES nosaucis par transvestisma struktūru. Iespējams, domāta ir eiropiešu cenšanās dzīvot nepiemērotā veidā (saskaņā ar transvestītu nenormālo cenšanos tērpties pretējā dzimuma apģērbā). Karens Svasjans mīl savos tekstos par Eiropas deģenerāciju atcerēties Bismarka jautājumu 1863.gadā: „Who ir Europe?”. Uzskatam, ka t.s. Eiropas vienotība ir mākslīga un demagoģiska konstrukcija, ir sena vēsture.

·        Arī Špenglera grāmata „Eiropas noriets” izjūt Eiropas norietu; 140 zīmju ērā tai nevar būt lasītāju. Eiropieši spēj izlasīt tikai grāmatas nosaukumu. Pat grāmatas apakšvirsrakstu „Pasaules vēstures morfoloģijas apraksti” nespēj izlasīt.

·        Špenglera koncepcijas pamattēze par kultūras pāreju civilizācijā atbilst vāciešu intelektuālajai tradīcijai krasi nošķir civilizāciju no kultūras, neglaimojot civilizācijai un pret to izturoties skeptiski.

·        Kultūras un civilizācijas pretstati: organiskais – mehāniskais; intuitīvais – intelektuālais; izjustas formas – diskursa kaila tehnika.

·        Špenglers liberālisma ekspansijas sākumu saskatīja 1750.g.

·        Liberālisma ekspansijas virzieni: apziņas vertikālā vektora (rangu, kārtu, šķiru, amatu) nomaiņa ar horizontālo vektoru (egalitārismu); eksistenciāli kritiskas attieksmes nomaiņa ar racionālu optimismu; cilvēciskuma nomaiņa ar pilsoniskumu; tiesību pārpilnība, kad trūkst vienīgi „tiesības uz cūcību” (Karens Svasjans).

·        Šodienas dzīve ir nevis identitātes nostiprināšana, bet gan identitātes zaudēšana.

·        Degradācija sākās ar elites degradāciju (deklasētu intelektuāļu rašanos); tai seko inteliģences degradācija. Process noslēdzās ar „tautas” degradāciju – filistru/masu cilvēku pārpilnību; proti, dzīvnieciskiem avīžu lasītājiem (tagad jāsaka – komentāru ūdensgalvām) ar balstiesībām.

·        Eiropeiskā demokrātija ir nodaļa monogrāfijā par eiropeisko totalitārismu.

Fellahisms

Vai bija grūti paredzēt fellahismu? Vai bija grūti paredzēt Eiropas sairumu un tajā skaitā „krāsaino revolūciju”, kas Špengleram nozīmē „krāsaino” rasu ieplūšanu Rietumeiropā? Špenglers savu slavenāko grāmatu rakstīja no 1911.gada. To izdeva 1918.gada sākumā. Tajā laikā nihilisms attieksmē pret Eiropas bēdīgo likteni jau bija vispārēja garīgā izjūta izglītoto un domājošo eiropiešu apziņā. Visticamākais, tāpēc grāmatu tūlīt izpirka, un tā īsā laikā piedzīvoja 32 jaunus izdevumus. Špenglera viedoklis saskanēja ar tā laika sabiedrības garīgo noskaņojumu. Nebija grūti paredzēt Eiropas sairumu, tā teikt, lielās līnijās. Taču Špenglers precīzi visu paredzēja arī detaļu līnijās. Piemēram, paredzēja fellahismu, kā viņš dēvēja eiropiešu degradēšanos „pirmatnējā stāvoklī augsti civilizētos apstākļos”. Kā zināms, mums šodien ir fellahi – mežoņi ar datoru, internetu, sociālajiem tīkliem, mobilajiem telefoniem. Eiropas noriets ir dvēseles noriets – neadekvātu stacionāro stāvokļu ieņemšana, dvēseles izzušana, sacietēšana, izsīkšana. Pilnā spēkā turpinās Eiropas bastardizācija ar migrantiem, noslēdzot „baltās” rases pašnāvniecisko revolūciju (Špenglers rakstīja – „balto revolūciju”) un paplašinot „krāsaino revolūciju”. Eiropieši ir gatavi savai nāvei; viņi nav dzīvotspējīgi un nepretojās savai bojāejai. Interesanta ir vārda „fellahisms” izvēle. Par fellahiem arābu beduīni izsmējīgi sauca iekaroto teritoriju vietējos zemniekus. Beduīni nicinoši izturējās pret fellahiem. Viņi lepojās: „Beduīns ir vispasaules valdnieks; fellahs – vispasaules ēzelis”. Tagad beduīnu pēcteči saimnieko arī Eiropas teritorijā. Un atkal viņi tiekas ar vietējiem fellahiem – eiropiešu ēzeļiem, kuri nav pelnījuši nekādu cieņu.  Tikai Eiropā paši eiropieši sevi sauc par fellahiem un totālu fellahismu prognozē pēc 2200.gada. Tāda ir Špenglera prognoze, kuru mūsdienu ģeniālais eiropietis Karens Svasjans atzīst par pārāk optimistisku prognozi. Eiropā totāls fellahisms iestāsies daudz ātrāk. Par to liecina mūsdienu garīgās tendences.

Tautas attieksme

Tautas mēdz būt dažādas attieksmē pret radošo darbību. Mēdz būt tautas, kurās ir visnotaļ pozitīva attieksme pret zinātnisko un māksliniecisko darbību. Zinātnieki un mākslinieki to zina. Viņi priecājās par tautas pozitīvo attieksmi pret zinātnisko un māksliniecisko darbību. Taču mēdz būt tautas, kurās nav cieņā zinātniskā un mākslinieciskā darbība. Zinātnieki un mākslinieki zina, ka tautā cieņā ir pseidozinātniski un pseidomākslinieciski izgarojumi. Tāpēc zinātnieki un mākslinieki netiecās pēc tautas atzinības. Viņi zina, ja kādus zinātniekus vai māksliniekus tauta atzīst, tad atzīti tiek vienīgi pseido...izgarojumu autori. Nevar būt lielāks apkaunojums kā iegūt tādas tautas labvēlību, jo tā tiek sniegta vienīgi nevērtīgām izpausmēm. Tauta ir pseidozinātniskuma un pseidomākslinieciskuma fane.