Doma un filosofija

Pret filosofijas vēsturi var izturēties kā pret domu attīstības vēsturi, balstoties uz Pasaules Gara attīstības loģiku (Hēgelis). Filosofija kultūrā pārvalda visu informācijas lauku. Filosofs nav prāta virtuozs, bet gan prāta likumdevējs; filosofs domā Visuma likuma vārdā; filosofs zina, ka eksistē tāds likums, kaut gan nezina, kur tas atrodās un kāds tas ir konkrēti. Domai ir forma. Doma un forma ir divi modusi vienam informācijas laukam. Doma tiek publiskota tikai pēc tās noformēšanas formā. Tas notiek ar valodas palīdzību – jēdzieniem. Domai ir gaismas ātrums; nav zināms tikai tas, kur doma atrodās. Varbūt doma eksistē Zemes informācijas laukā – noosfērā. Idejas ir starpnieki starp domu un tās noformējumu formā. Platons teica, ka idejas atrodas „gudrā vietā”. Tagad saka, ka idejas ir apziņas fantomi. 

Progress

Rietumu civilizācijā viens no pirmajiem pret progresu vērsās Ruso 1750.g. darbā „Pārdomas par zinātnēm un mākslām”. Pret progresu vērsās Nīče, Haidegers, Klagess un daudzi citi. Rietumu intelektuālajā dzīvē no XIX gs. beigām izveidojās divdomīga aina: no vienas puses utopiska, samākslota, demagoģiska progresa filosofija, bet no otras puses civilizācijas pagrimuma filosofija, visos grēkos vainojot arī progresu.

Tahogēnā atsvešinātība

Izmantojot sengrieķu „tachos” (ātrums), jēdziens „tahogēns” apzīmē ātruma palielināšanos kādā procesā. Savukārt par tahogēno atsvešinātību var runāt sakarā ar atsvešinātības pieaugumu no tradicionālās pasaules uztveres un tradicionālās dzīves kārtības, pieaugot ātrumam virzībā uz haosu, katastrofu. Tahogēnā atsvešinātība liecina par pagātnes pieredzes nerespektēšanu, cenšoties pēc iespējas vairāk ģenerēt inovācijas; jo vairāk inovāciju, jo vairāk atmirst pagātnes mantojums. Tahogēnā atsvešinātība ir iespējama vienīgi prāta sabrukuma laikā, kad valda bezprātīgs iracionālisms un bezprātīgais iracionālisms lielā ātrumā izvēršās arvien plašāk un plašāk.

Tradicionālisma tēzes

§  Tas, ko vienā vārdā var dēvēt par tradicionālismu, ir ļoti svarīgs filosofiski konceptuālais un ideoloģiski morālais veidojums. Tradicionālisms aptver galvenās nostādnes par cilvēku, sabiedrību, morāli, garīgumu utt. Tradicionālisms paskaidro, kādam ir jābūt cilvēkam un kā cilvēkam ir jādzīvo, lai attaisnotu savu cilvēcisko sūtību. Tradicionālisms ir vēsturiski universāls morālais, tikumiskais, garīgais fenomens. Tradicionālisma nostādnes attiecās uz cilvēces vēstures visiem laikmetiem. Īpaši aktuālas ir tajos laikmetos, kad tradicionālisma normas tiek apšaubītas, neievērotas, ciniski izsmietas un tāpēc tradicionālisms ir spiests konfrontēt ar antitradicionālismu, kā tas notiek mūsdienu laikmetā. Tradicionālisma atmiršana ir Rietumu civilizācijas un kultūras norieta galvenais morāli tikumiskais satelīts.

§  Tradicionālisms ciena universālu (metafizisku) skatījumu uz pasauli. Tāds skatījums koncentrējās metafiziskā doktrīnā, aptverot cilvēces visu kosmosu, cilvēces universālo esamību.

§  Tradicionālisms cilvēkus dala divās daļās: 1) ar „kodolu” un 2) bez „kodola”; proti, ar vai bez garīguma. Valda tendence no cilvēka pasaules izmest metafizisko līmeni, atstājot tikai empīriski traktēto ķermeņa līmeni un apziņas līmeni; gars, metafiziskā līmeņa balsts, tiek izmests; empīriski traktētā apziņa neko nevar pastāstīt par garu; arī dvēseli nevar izprast empīriski; tradicionālismā dvēsele ir galvenais cilvēka lepnums.

§  Bergsonam intuīcija bija jutekliskā intuīcija; tradicionālismā intuīcija ir intelektuālā intuīcija, kas nav iespējama bez metafizikas. Tātad – būtības.

§  Tradicionālisms pievienojās Empedokla u.c. viedoklim, ka Visumā valda mīlestība un naids. Abi universālajā esamībā izraisa virpuļvētras.

§  Antitradicionālisms ir ārprātīgais regress pretstatā inteliģentajam regresam, ar kuru tradicionālisms ir spējīgs uzturēt dialogu; ar ārprātīgo regresu dialogs nav iespējams. Ārprātīgajā regresā valda tādas nenormālas izpausmes kā postmodernisms, neoliberālisms, šarlatānisms, arhaizācija, politkorektums, plurālisms, postcilvēks, postkultūra, cilvēktiesības, iracionālisms, degradācija, deģenerācija. Inteliģentajā regresā valda tādas relatīvi pieciešamas izpausmes kā materiālisms, pozitīvisms, kapitālisms, liberālisms, psihoanalīze, racionālisms.

§  Tradicionālisms lielu vērību velta cilvēka iniciācijai – iesvētīšanai; ievadīšanai, tā teikt, cilvēka kārtā; iniciācijas procesā cilvēks kļūst īsts cilvēks; viņš ir iesvētīts par cilvēku; iniciācija ir rituāls, ceremonija, cilvēkam pārejot jaunā statusā – cilvēciskuma statusā, īsta cilvēka statusā. Iniciācijas rezultātā cilvēka garu tuvina cilvēciskuma tradīcijai; tātad tam garīgajam kompleksam, kas ir cilvēciskuma pamatā; iniciācijas trūkums cilvēku atstāj kaut kādā zemākā līmenī, kurā neeksistē tuvinājums cilvēciskajai tradīcijai.

§  Antitradicionālismam iniciācija nav vajadzīga. Rietumu ļaudis ļoti ātri zaudēja tradicionālisma pasaules uztveri; tās vietā stājās samākslotība, izkropļotība, falsifikācija.

§  Racionālisms cilvēkā iznīdēja jebkuru transcendentālo iemaņu skatīties uz pasauli un sevi. Racionālismu ieviesa un nostiprināja protestantisms. Renesanses humānisms arī bija racionālisma vēstnesis. Cilvēks tika orientēts uz ķermeni, prātu, ignorējot garu, dvēseli. Sāka dominēt jutekliskais, ārējais. Kvalitātes vietā akcentēja kvantitāti; apsveica vienveidību, unifikāciju.

§  Starp izkropļošanu un sabrukšanu ir liela atšķirība; izkropļošana ir daudzveidīga un it kā nemanāma; sabrukšana ir vienveidīga un tūlīt pamanāma.

§  Rietumu cilvēku mentalitātes izkropļošanā stadijas: humānisms > racionālisms > mehānicisms > materiālisms > kvalitāte.

§  Frāzes no tradicionālisma apoloģētu literatūras: 1) Sātans ir Dieva pērtiķis, izliekās par kaut ko citu, maskējās, slēpjās, imitē, nodarbojās ar demagoģiju – haoss esot liela kārtība. 2) Vilgus vult decipi – pūlim patīk būt piekrāptam. 3) Ergo decipiatur – tātad būsim piekrāpti.

§  Lietu un parādību falsifikācija kā laikmeta pazīme; viss sākās ar valodas faksifikāciju.

§  Antitradicionālisms veicina nespēju atšķirt garu no dvēseles; psiholoģija izsakās par zemapziņu, bet nerunā par virsapziņu; tiek jaukts psihiskais un garīgais; sašaurinās cilvēku intelektuālais horizonts; sabrūk cilvēku garīgā harmonija.

§  Tradicionālisms kritizē mūsdienu zinātni, kurai cilvēks vispirms ir ķermenis, kas apveltīts ar psihiku un piedalās sociālajos procesos; zinātne gara darbību attiecina uz psihiku, kuras objektivizācija ir māksla, reliģija utt. Zinātne gara pētniecību neatzīst: gars un garīgās zināšanas nevarot būt zinātnes priekšmets; zinātne tiecās valdīt pār dabu, tāpēc zinātnes fani ciena praktiskās zinātnes, kuras izstrādā tehnoloģijas dabas izmantošanai.

§  Tradicionālisma laikmetā cilvēki paļāvās uz reliģiju, mākslu, valdību, filosofiju. Mūsdienās to vairs nevar darīt.

§  Savā dziļākajā būtībā cilvēks ir metafiziķis; cilvēks tiecās pēc būtības, galvenā, patiesā. Mūsdienās arī metafizika neder.

§  Demokrātijā, autokrātijā vai citā iekārtā nav hierarhijas principa, kas saskaņo garīgās pilnveidošanās un garīgās pilnības dažādos līmeņus.

§  Kultūras katrs institūts sevī ietver sava sociuma zīmogu; dzīvot sabiedrībā un būt brīvam no sabiedrības nav iespējams.

§  Reliģija, ideoloģija balstās uz jūtām, kaut gan jūtu koncentrācija kādā virzienā var būt tikai īslaicīga. Reliģija, ideoloģija to ņem vērā. Tāpēc izmanto regulāru aģitāciju un propagandu.

§  Prāta kaislībām, dvēseles kaislībām, gara kaislībām impulsi nāk no universāla informācijas lauka. Tā raksta tradicionālisma autori. Prāta kaislības rada zinātni, mākslu, filosofiju, izziņu vispār; arī reliģiju, ideoloģiju.

§  Freids pret cilvēkiem sāka izturēties kā pret dzīvniekiem. Tas Rietumu ļaudīm iepatikās. Pirms tam tāds dzīvniecisks naturālisms un materiālisms nebija pazīstams.

§  Cilvēka būtības centrs ir galva, bet būtības tēls ir seja.

§  Tradicionālisma pieeja cilvēka pasaulei ir metafiziskā pieeja, izstrādājot noteiktu metafizisko doktrīnu.

§  Rietumu civilizācijas kritikā tradicionālisms izsakās par vispārējo orientāciju. Rietumu civilizācija esot orientēta uz aktivitāti, aktīvu darbību, uzvedību, komunikāciju. Nav orientēta uz vērošanu, bet ir orientēta uz pozitīvām zināšanām, empīriski apstiprinātām lietām, individuālajiem panākumiem,, drošību, komfortu, baudu, izklaidi, glābšanos. Turpretī tradicionālismā cilvēka dzīves mērķis ir atbrīvošanās, bet nevis glābšanās. Mērķis ir atbrīvošanās no saviem sliktajiem instinktiem, sliktajām velmēm u.tml. Tradicionālismā nav runas par pašrealizāciju, pašapliecināšanos; tradicionālisms mākslā vēlas kaut ko jaunu, nebijušu; tradicionālismā zināšanām ir sintētiski universāls raksturs; zināšanas sevī ietver arī darbību; netradicionālismā zināšanām turpretī ir analītisks raksturs; zināšanas ir saskaldītas pa zinātnisko disciplīnu aizgaldiem un tūlīt tiek pielietotas darbībā – labākas nākotnes celtniecībā.

Demogrāfijas virtuves elementi

§  Mūsdienu cilvēki ir iemācījušies uztvert no Saules sistēmas miljardiem gaismas gadus attālas galaktikas radiosignālus, kas turpinās dažas milisekundes; taču cilvēki nolaiž rokas demogrāfiskās pārejas izskaidrojumā, baidoties atsaukties uz kosmiski enerģētiskiem procesiem un to ietekmi uz dzimstības nenormālo pieaugumu planētas noteiktās zonās.

§  Maltusu dēvēja par „klerikālo demogrāfu”. Viņš bija mācītājs Olberi pilsētiņā.

§  Līdz XIX gs. planētas iedzīvotāju skaits esot bijis mazāks par vienu miljardu. Viens miljards esot sasniegts 1830.gadā. Pēc 100 gadiem, 1930.g., jau bija divi miljardi. 12 gados (1975.-1987.g.) planētas iedzīvotāju skaits palielinājās par vienu miljardu.

§  Ar jēdzienu „demogrāfiskais optimisms” apzīmē ideoloģisko pozīciju, bet nevis reālo kāpumu dzimstības ziņā.

§  Demogrāfisko sprādzienu kopš XIX gs. sākuma izskaidro ar mirstības samazināšanos (!?).

§  Tradicionāla ir demogrāfijas saistīšana ar sociālajiem apstākļiem; saka arī to, ka nabadzības funkcija ir liela dzimstība (Āfrikā u.c.).

§  Par demogrāfiju vispār sāka interesēties tikai XIX gs.beigās; jēdziens „demogrāfija” stabili noformējās zinātnē un izglītībā tikai pēc II Pasaules kara.

§  Markss iedzīvotāju skaitu saistīja ar darbu; cilvēku skaita pieaugums izmainot darba dalīšanu, veicina ražošanas paplašināšanu, produkcijas sadali utt. 

Tuvuma aberācija

Par aberāciju sauc novirzīšanos no normas. Novirzīšanos no normas var veicināt tuvums; respektīvi, pārāk tuva atrašanās attiecīgajai parādībai, neļaujot to precīzi fiksēt. Tādu aberāciju var dēvēt par tuvuma aberāciju. Tā attiecās uz Rietumu civilizācijas un kultūras norietu. Cilvēki nespēj pa īstam uztvert norietu. Iemesli ir zināmi. Viņi atrodas civilizācijas un kultūras ne tikai tuvumā, bet procesā. Viņi ir šīs civilizācijas un kultūras autori, līdzdalībnieki, aktīvi subjekti. Tas, pirmkārt. Otrkārt, civilizācijas un kultūras noriets nekādi neatsaucās uz viņu eksistences nosacījumiem. Viņi turpina ēst, dzert utt. Civilizācijas un kultūras noriets neatņem cilvēkiem eksistenciālos līdzekļus. Treškārt, atrašanās procesā cilvēkiem neļauj sasaskatīt kopējo ainu. Viņi atrodas pārāk tuvu civilizācijai un kultūrai. Šis tuvums traucē uztvert parādību un tendenču vēsturisko kontekstu, traucē zināt un respektēt civilizācijas un kultūras virzību iepriekšējos gadsimtos, pakāpeniski novedot līdz visjaunākā laika līmenim.

Tauta

Tauta ir vēsturiska parādība; rodas no vairākiem etnosiem, kuru sākums var būt asinsradniecība. Tauta reizē ir bioloģisks veidojums un reizē ir sociāls veidojums, jo dzīvo saskaņā ar sociāliem likumiem. Tautas pazīmes ir 1) tautas sastāvs (vecuma grupas, šķiras utt.) un 2) tauta kā veselums ar noteiktu mentalitāti. Mentalitātes kritēriji ir tādi paši kā cilvēku mentalitātes kritēriji: intelekts, radošais potenciāls, drosme, uzņēmība, stingrība, labsirdība, tieksme uz nodevību un paniku, izturība, pašcieņa, sabiedriskums, atturība, organizētība. Tautai var būt sava sociālās organizācijas forma – valsts. Valsts iekārta tautas mentalitātes veidošanās procesā nav galvenais faktors, kā mēdz uzskatīt. Tas ir svarīgs faktors. Taču ne vairāk svarīgs faktors kā citi faktori – dabas apstākļi, tautsaimniecības raksturs, vēsturiskie apstākļi, mūsdienās teiktu – ģeopolitiskā pievilcība, reliģija, ideoloģija, kultūras mantojums, demokrātija kā ideoloģiskā norma. Rietumu tautu mentalitātes iezīmes: paaugstināta noslieksme uz individuālismu, augsts intelektuālais un radošais potenciāls, spēja izgudrot, prakticisms, lietišķība, aprēķinātība, konkurētspēja, avantūrisms, zinātkāre, emocionālais vēsums, godkāre, pašcieņa, pašdisciplīna, pašorganizētība, etniskā pārākuma apziņa, menedžera dotības, jūtu savaldība, teatrālisms.

Cilvēks

Ja kāds saka, ka par cilvēku labāki ir atomi, elektroni, hromosomas, molekulas, dzīvnieki un citi objekti bez prāta, tad tā var izrādīties patiesība, jo šie objekti klusē: nemelo, neliekuļo, nelielās, nelamājās u.tml. Šie objekti nepastrādā dažādas muļķības. Piemēram, mūsdienu sociologu muļķības, izvēršot empīrisma teroru, kad organizē vienīgi socioloģiskās aptaujas, kurām principā nav nekāda zinātniskā vērtība un kuras var pamatīgi maldināt sabiedrību. Vēl var minēt vēsturnieku muļķības, nespējot saprast un izmantot vēsturiskuma abus veidus: 1) konkrētos notikumus, faktus un 2) konkrēto notikumu, faktu skatījumu vēsturiskajā kontekstā, evolūcijas kontekstā. Lielas muļķības sastopamas cilvēka izpratnē. Īpaši attiecībā uz cilvēka t.s.garīgo sfēru – cilvēka apziņu. Cilvēka apziņa ir domāšana, gars. Taču nekādi daudzi nevēlās atzīt, ka cilvēka apziņa arī ir materiāla: cilvēka smadzeņu darbība saistībā ar nervu sistēmas darbību. Cilvēka apziņas produkti „idejas” ir smadzeņu šūnu stāvoklis + materiālo zīmju komplekss. Apziņa ir vienota ar ķermeni, ārējās pasaules parādībām. Apziņas saturs ir tēli, domas, idejas. Apziņas „aparāts” ir smadzenes, nervu tīkli, jūtu orgāni. Šajā „aparātā” ietilpst arī zīmju „aparāts” – vidutājs starp reālo pasauli un cilvēku. Zīmju „aparātā” ietilpst ne tikai valoda. Var runāt par zīmju kultūru, kurā kopā ar valodu eksistē citas zīmes. Zīmju bagātība ir liela. Semiotika aptver nebūt visas zīmes.

Dialektika

Pārmetums, ka sociālie objekti (sabiedrības) tiek skatīti atrauti no loģikas, zinātnes metodoloģijas, dialektikas prasībām, var izrādīties pamatots. Uz sociālajiem objektiem patiešām ne reti lūkojās no pirmsloģiskā viedokļa. Loģikas līdzekļi salīdzinājums, atlase, vispārināšana, abstrahēšana, klasifikācija, jēdzienu definēšana, spriedumi, hipotēzes u.c. netiek pietiekamā mērā izmantoti. Dialektika ir sens intelektuālais sasniegums. Tā likumi 1) pretrunu vienotība un cīņa, 2) kvantitātes pāreja kvalitātē, 3) nolieguma noliegums ir cilvēces prāta seni darinājumi. XIX gs. dominēja Hēgeļa iedibinātā dialektikas ideālistiskās mistifikācijas metode, kuru nomainīja materiālistiskās vulgarizācijas metode. Dialektika var ļoti palīdzēt sociālo objektu izpratnē. Sociālie objekti laika gaitā mainās. Pie tam var izmainīties sev pretējā virzienā. Sociālie objekti ir daudzpusīgi; vienlaicīgi var būt dažādas īpašības; turklāt pretēja rakstura īpašības. Sociālo objektu likteni nosaka sociālie likumi. Sociālie likumi neeksistē atsevišķi, bet vienmēr eksistē savstarpējā saistībā kā noteikts kopums. Arī sociālie objekti ir savstarpēji saistīti. Vietām var mainīties sociālo objektu cēlonis un sekas; viens un tas pats cēlonis var izraisīt pretējas sekas. Sociālo objektu attīstība notiek diferenciācijas formā; visam ir savs mērs; ja to neievēro, tad sociālais objekts var sabrukt vai rasties sociālā objekta jauna kvalitāte. Sociālo objektu izmaiņas ietekmē 1) iekšējie faktori un 2) ārējie faktori. Iekšējie faktori galvenokārt nosaka sociālo objektu kvalitatīvo attīstību; ārējie faktori galvenokārt nosaka sociālo objektu evolūciju. Sociālās evolūcijas teorijas agrāk akcentēja sociālo procesu stihiskumu, neplānotību, nekontrolējamību. Mūsdienās to vairs neakcentē, jo daudzi sociālie procesi tiek mākslīgi inspirēti, vadīti, kontrolēti. No zinātniskā ceļa sociālo objektu analīzē var novest šķiriskā orientācija, sociālās simpātijas, ideoloģiskais fanātisms, abstraktais humānisms, kad nefunkcionē subjektīvās neintralitātes princips. Tā notika ar Marksu. Viņš radīja nereliģisku ideoloģiju, bet nevis zinātni. Viņa darbībā galvenā bija ideoloģiskā pieeja – īpašs domāšanas veids, salīdzinot ar zinātnisko domāšanas veidu un mietpilsonisko domāšanas veidu. Marksa darbībā sabiedrības zinātniskās analīzes un sabiedrības sociālās evolūcijas analīzes vietā nonāca ideoloģiskais diskurss ar konkrētiem ideoloģiskajiem mērķiem – sociālās iekārtas (sociālisma, komunisma) ideoloģisko projektu.

Eksistenciālais fundamentālisms (3)

Cilvēku rīcība ir pretrunīga ne tikai eksistenciālā fundamentālisma jomā; tātad sarunā par dzīvības nodrošināšanas vitālajiem nosacījumiem (gaisu, ūdeni, pārtiku u.c.). Cilvēks vieglāk samierinās ar meliem par sevi nekā atzīst savu muļķību, stulbumu, nezināšanu, neprasmi, neprofesionālismu u.tml. Cilvēkam īpaši nepatīk dzirdēt par sevi zinātniski pierādītu kritiku, balstoties uz reāliem faktiem, novērojumiem. Var teikt, ka cilvēkā ir ideoloģiskās domāšanas  primāts. Tāda priekšrocība (primāts) attiecās uz cilvēka kritiku un paškritiku, nevēloties pieļaut sevis kritizēšanu, kā arī nevēloties citiem izpaust paškritiskās atziņas. Ideoloģiskās domāšanas primāts cilvēkā nav vienīgais primāts. Vēl ir eksistenciālais egoisms un tā likumi: personīgo interešu aizsardzība, racionālais aprēķins sevis labā. Cilvēks ir sociālais hameleons. Viņš izliekās, ka nedomā tikai par sevi, bet domā par citiem – tautu, valsti. Cilvēka sociālā hameleona galvenais instruments ir morālā mīmikrija. Tam visam ir jānomaskē cilvēka dzīves galvenā jēga – labumu gūšana, kas notiek atkarībā no katra indivīda, tā teikt, eksistenciālā fundamentālisma potenciāla. Cilvēki nav vienādi. Katram cilvēkam ir savs tik tikko minētais potenciāls. Tas savukārt sekmē materiālo nevienlīdzību, kaut gan katrs cilvēks pats nosaka savu materiālo vajadzību apjomu un ne visiem šī vajadzība ir vairāk vai mazāk kvantitatīvi izvērsta vai alkātīgi hipertrofēta. Iespējams relatīvs askētisms. Jebkurā gadījumā cilvēkam ir jārēķinās ar sabiedrības lomu labumu sadalē. Labumu sadali nosaka sabiedrība, sociālā iekārta. Varas funkcija ir labumu sadales organizēšana, kontrole, sociālā taisnīguma nodrošināšana. Sabiedrībā vienmēr ir bijusi iekšējā cīņa par labumu sadali. To sauc par šķiru cīņu, sociālo cīņu.

Tirgus

Kapitālisma ekonomiskās izaugsmes pamatā ir 1) darba dalīšanas palielināšana un 2) tirgus paplašināšana. Tūlīt ir jāatgādina, ka tirgu nevar paplašināt bezgalīgi. Var paplašināt tikai Zemes mērogā. Tāpēc kapitālisms agrāk vai vēlāk ir spiests rēķināties ar tirgus paplašināšanas iespēju izbeigšanos. Kad tas relatīvi ir noticis, kapitālismam ir iespēja imitēt tirgus izvēršanos. To var izdarīt, dodot naudu cilvēkiem viņu pirktspējas palielināšanai. Tā tas notiek, dodot naudu uz parādu. Taču tas nav labākais variants, jo pirktspēja pakāpeniski samazinās. Otrs variants ir sekojošais: dot naudu parāda (kredīta) atdošanai un radot iespēju no jaunā aizdevuma vēl kaut ko nopirkt. Taču arī šis variants nav labs. Visu laiku pieaug cilvēka parādi. Viņa ienākumi no darba var samazināties, nepalielināties. Tad sākās problēmas. Cilvēka parādi kļūst lielāki nekā viņa reālie ienākumi. ASV pašlaik parādi esot 120% no reālajiem vidējiem ienākumiem. 1981.gadā bija 60-65%.

Civilizācijas tematika

T.s. poētiskā semiotika (Tartu variantā) mīlēja pievērsties tam, ko var saukt par civilizācijas tematiku; proti, attiecīgajā vēstures periodā dominējošajām tēmām sabiedrības publiskajā diskursā. Katrā vēsturiskajā periodā ir prioritāras tēmas, kuras pulsē katru dienu un kuras apspriež radošā inteliģence, filistri, zinātnieki, politiķi, biznesmeņi. Rietumu civilizācijā XIX-XX gs. mijā sāka dominēt apokaliptiskā tematika. Sāka spriest par Rietumu civilizācijas un kultūras norietu un pagrimumu. Kā zināms, tas bija dekadences laikmets. Dekadences kulturoloģiskā ģenēze ir saistāma ar intelektuālās domas apokaliptisko ievirzi. XIX-XX gs. mijā apokaliptisko tematiku veicināja Rietumu cilvēka vilšanās progresā. Jau vairākus gadsimtus (Jaunajos laikos) Rietumu cilvēks dzīvoja ar fanātisku ticību progresam, kas spējot sistemātiski uzlabot dzīves labklājību. Minētajā gadsimtu mijā šī fanātiskā ticība strauji pārauga pretējā nostādnē; proti, sistemātisks progress nav iespējams, un progress vispār nodara lielu ļaunumu. XX-XXI gs. mijā civilizācijas tematika mainījās, kaut gan agrākā apokaliptiskā ievirze ne tikai saglabājās, bet kļuva vēl dzestrāka. Tāpēc var secināt vienīgi civilizācijas tematikas papildināšanos ar jauniem tematiskajiem atzariem. Pamatievirze saglabājās no XIX-XX gs. mijas perioda. Papildinājās, piemēram, ar tādiem tematiskajiem atzariem kā terorisms, ekonomiskā krīze, korupcija, hibrīdkarš, globalizācija, neoliberālisms, planetārā demogrāfiskā pāreja, vienpolārā un daudzpolārā pasaule, migrācija, fundamentālisms, radikālisma islamizācija, ģeopolitika, eirāzisms, finansu kapitālisms, pakalpojumu ekonomika, patērēšanas sabiedrība, postkultūra, postcilvēki. Austrumeiropas iracionālās vēsturiskās transformācijas XX gs. beigās sekmēja tādas tematikas rašanos kā noziegumu brīvība.

Paranoja

Paranoja ir prāta aptumsums, ārprāts. Bet tas ir tāds prāta aptumsums un ārprāts, kuru nevajag sociāli izolēt – ievietot trako mājā. Paranoja var sadzīvot ar neparanoju, kas praktiski arī dzīvē notiek. Tā teikt, normāliem, kritiski domājošiem un kritiski spriestspējīgajiem cilvēkiem līdzās dzīvo paranoiķi. Viņus no pārējiem atšķir kritiskums pasaules uztverē. Paranoiķis ir cilvēks bez kritiskuma pasaules uztverē. Tāpēc var būt šāda definīcija: paranoiķis ir cilvēks, kurš visu zina, kas notiek, kam jānotiek, kas būs pēc tam u.tml. Tātad paranoiķis ir viskompetentākais cilvēks jebkurā jautājumā. Paranoiķi ir dzīvojuši vienmēr. Paranoiķi, piemēram, ir zinājuši, ka pie visa vainīgi ir ebreji. Tagad paranoiķi zina, ka pie visa vainīgs ir islams. Ņemot vērā „balto” cilvēku straujo degradāciju, paranoiķu īpatsvars sabiedrības kopainā strauji palielinās un rodas jauns paranojas priekšmets. Piemēram, aizvadītajā laikā un tagad paranoiķi visā vaino Krieviju, krievus, Putinu. Internets izloloja jaunu paranoiķu „šķiru” – komentāru paranoiķus, kuri visu zina par visiem vislabāk. Nav grūti saprast, ka paranoja ir vienota ar etniskās attīstības līmeni, izglītotību, audzināšanu, ideoloģiju un visa tā, kas cilvēkos veicina kritiskumu – kritisku attieksmi pret pasauli un kritisku attieksmi arī pašiem pret sevi – savu izpratnes līmeni, zināšanu līmeni utt. Paranoja ir individuālās attīstības aspekts - pašaudzināšanas, pašizglītības aspekts. Saprotams, kā parasti, individuālais aspekts iet roku rokā ar sociālo, kolektīvistisko aspektu. Sabiedrība var konstruktīvi ietekmēt paranojas ģenēzi un praksi. Vienīgi vispārējās un masveidīgās degradācijas, deģenerācijas apstākļos sabiedrība (izglītība, ideoloģija, audzināšana) kļūst arvien bezspēcīgāka paranojas ierobežošanā. Turklāt sabiedrības „instrumentus” (izglītību, ideoloģiju, audzināšanu) arī var daļēji vai pat pilnā mērā okupēt paranoja un paranoiķi.

Antisistēma

Sociālo objektu (sabiedrības) antisistēmas iespējamību pamato loģika un dialektikas likumi. Uz sociālo objektu evolūciju attiecās loģikas normas un dialektikas likumi. Sabiedrības sociālā evolūcija var novest līdz antisistēmai – tik tikko minētās evolūcijas groteskam variantam. Sociālie objekti laika gaitā mainās; pie tam var izmainīties sev pretējā veidā. Sociālie objekti var iegūt pretējas īpašības tām īpašībām, kuras pastāvēja agrāk. Vietām var mainīties cēlonis un sekas. Viens un tas pats cēlonis var izraisīt savstarpēji pretējas sekas. Turklāt sociālo objektu virzībā visam ir savs mērs. To neievērojot, sociālais objekts var sabrukt un rasties sociālā objekta jauna kvalitāte. Uzskatāms piemērs antisistēmas ģenēzē ir LR sociālā objekta pieredze, kad noziegumu brīvība sekmēja antisistēmas rašanos, valsts sistēmu un valsts sociālo objektu pārvēršot antisistēmā ar antisistēmisku dzīves kārtību un mentalitāti. Vietējais sociālais objekts (latviešu sabiedrība) sāka eksistēt kā antisistēma.

Patriotisma kritēriji

Krievu kultūrā tādi vīri kā Čaadajevs, Igors Šafarēvičs, Aleksandrs Zinovjevs palīdz fiksēt patriotisma kritērijus. Visjaunākajos laikos tas kļūst aktuāli uz izslavēto patriotu Solžeņicina un Saharova patriotisma fona. Ņemot vērā Šafarēviča un Zinovjeva patriotismu, Solžeņicina un Sharova patriotisms pārvēršās pseidopatriotismā, patriotisma imitēšanā, patriotisma tēlošanā. Tā tas notiek tāpēc, ka Saharovs un Solžeņicins nomelnoja savu tautu un valsti kaut kādu merkantīlistisku apsvērumu dēļ. Saharovs aicināja Japānai atdot Kuriļu salas, koķetēja ar Rietumu neoliberāļiem. Viņš parakstīja slaveno vēstuli „31”, kurā tika nosodīta Šafarēviča eseja „Rusofobija”, tādējādi izdabājot ebrejiem. Solžeņicins drausmīgi izkropļoja Staļina laika vēsturiskos faktus, lai izdabātu Rietumiem. Kļūst skaidrs, ka īsts patriotisms nav savienojams ar savas tautas un valsts nomelnošanu, izpatikšanu citām zemēm un to ideoloģijai. Nav savienojams arī ar nekritisku attieksmi pret savas tautas un valsts vēsturi, darbību, rīcību. Tā teikt, nav savienojams ar tautas un valsts glaudīšanu pa spalvai. Tas ir ļoti svarīgi. Čaadajevs par to precīzi izteicās. Čaadajevs, Šafarēvičs un Zinovjevs krievu tautu un valsti nekad neglaudīja pa spalvai. Tādēļ viņu patriotisms pilnā mēra atbilst īsta patriotisma kritērijiem, kurus dzīvē realizēt nav viegli. Tauta un valsts mīl glaudīšanu pa spalvai. Sociālajā filosofijā šī kaite ir apskatīta plaši.

Eksistenciālais fundamentālisms (2)

   Cilvēces sociālās dzīves kārtības pirmais formāts bija komunisms: komunistiskā sadzīve, ģimenei/dzimtai eksistējot vienā būdā pie viena ugunskura ar vienādu pieeju pārtikai un citām elementārām dzīves nepieciešamībām. Par to rakstīja Lafargs. Vissenākais formāts bija pirmatnējais komunisms, kurā valdīja matriarhāts. Pirmatnējo komunismu iznīcināja patriarhāts. Eshils „Prometējā” runā par sievietes milzīgo lomu, nodrošinot ekonomisko/materiālo vienlīdzību ģimenē/dzimtā. Pirmatnējais komunisms sāka deformēties tad, kad no dzimtas atšķīrās un sāka dzīvot savās mājās atsevišķas ģimenes. Tātad – pieauga iedzīvotāju skaits, sāka būtiski funkcionēt demogrāfiskais faktors. Jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo lielāks ģimeņu skaits, jo plašāk nostiprinās privātīpašums (sava māja, zeme), jo asāk izvēršās eksistenciālais fundamentālisms – velme pēc iespējas labāk, lētāk, vērtīgāk nodrošināt savu dzīvi. Tādos apstākļos nav iespējama ne demokrātija, ne sociālisms un komunisms. Diskurs par demokrātiju, sociālismu un komunismu vēsturiski jau sen tapa demagoģiska izpausme, kurai ar dzīves realititāti nav nekā kopēja. Ja šodien mēs neredzam un neatzīstam demogrāfisko procesu jēgu un ietekmi uz cilvēku dzīves organizāciju, tad tas nenozīmē, ka šī jēga un ietekme nepastāv. Vieglāk ir pateikt, ka jēga un ietekme neeksistē nekā pacensties to atzīt.

   Cilvēces visu pastāvēšanas laiku turpinās cīņa starp cilvēka dabu (mežonību) un cilvēka kultūru (civilizētību). Neviens nevar uzvarēt. Cilvēka mežonība (sliktie instinkti) vienmēr saglabājās viņa gēnos, un kultūra pret ģenētisko determinētību ir bezspēcīga. Kultūra var civilizēt cilvēku tikai relatīvi – uz kādu laiku, noteiktos apstākļos u.tml. Tātad ir kāds spēks, kas stāv pāri abiem fenomeniem – cilvēka dabai un cilvēka kultūrai. Šis spēks reizē ar cilvēka radīšanu radīja arī zooloģisko individuālismu (pirmatnējo mežonību) un tā visas vēsturiskās formas līdz šodienai (hibrīdkaram). Neko nelīdz politiskā pragmatika audzināšanā un skološanā. Bezspēcīga ir revolucionārā apgaismība gan speciālu ideoloģisko projektu veidā (PSRS), gan kā sociālās filosofijas doktrīna (franču u.c. Apgaismība). Rietumu civilizācijā jauns zooloģiskā individuālisma uzbrukums ir t.s. finansu kapitālisms un „perestroika”, kas ir viena koka divi zari. Rietumu civilizācijā šodien ir zoosociums ar zooarhaiku centrā. Mūsdienu etoloģija dabā saskata altruisma iedīgļus. Dabā esot „cilvēciskā smalkuma” iezīmes. Taču principā uzvarēt cilvēka dabu ir naiva cerība, naiva demagoģija, pašapmāns, kuru sauc par humānismu. Čehovs izteicās par „līdzcietības talantu”. Rainis filosofēja par altruismu (savu un citu cilvēku). Mazākuma līdzcietība pret vairākumu (nabadzīgajiem) ir plaša tēma. Boļševiki (arī Rainis) aploloja proletariātu. Eseri – zemniecību. Pēcpadomju Latvijā varu sagrāba zooloģiski orientēta arhaiska „elite”, kura nav domāta varas realizācijai, bet domāta ir vienīgi laupīšanai.

Tauta

Tautas spēku apliecina saimnieciskā aktivitāte, dzimstība, spēja aizstāvēt savas intereses. Raksturo arī tādu parādību klātbūtne kā narkomānija, alkoholisms, noziedzība. Tautas dzīvē likumi nelīdz, ja tautā nav nerakstītas uzvedības normas, tradīcijas, morālie un reliģiskie principi, kam visam ir lielāka reālā slodze nekā likumiem un varas autoritātei. Malka nedeg, ja bijusi ūdenī. Tauta micās uz vietas, ja dzīvo pati savos atkritumos un tās dzīvē visu nosaka tautas kriminālais slānis. Ļoti svarīgs moments tautas dzīvē ir demogrāfija. Tautas dzīve ir iekārtota tā, kā ir iekārtota ģimenes dzīve: jo lielāka ģimene, jo tā ir varenāka, spēcīgāka, rezultatīvāka.

Vara

Varas analītikā diskutabla ir politiskā vara. Tā ir specifiska vara, un ne reti šo varu vēlas izdalīt kā īpašu varas veidu. Ne visi tam piekrīt. Tie, kuri nepiekrīt, saka, ka politiskā vara ir tas pats, kas valsts vara, jo valsts vienmēr ir politisks fenomens. Politiskā vara un valsts vara ir sinonīmi. Politiskā vara tāpat kā valsts vara realizē vispārnacionālos uzdevumus. Var teikt: politiskās varas funkcijas veic valsts varas orgāni. Tiesa, PSRS un citur bija īpaša politiskā vara – PSKP vara, „partijas vara”. Taču tas tika demagoģiski noliegts. PSKP sludināja, ka vara pieder valsts varai – Augstākajai Padomei, Ministru Padomei. Atsevišķa tēma varas analītikā ir varas autoritāte. Šajā ziņā var runāt par racionālu varu, kas balstās uz kompetenci, autoritāti. Tai pretēja ir iracionāla vara, kas balstās tikai uz spēku, voluntārismu. Vēl ir sastopama fobokrātija – baiļu vara, disciplīnu, kārtību, paklausību panākot iebiedēšanas ceļā. Vara nav dabas fenomens, bet sociāls un vēsturisks fenomens. Varu realizē cilvēki. Vara laika gaitā mainās. Iespējamas dažādas varas formas. Vara lepojās ar savu nākotni. Hitlers solīja vāciešu varas saglabāšanos tūkstošiem gadu. Arī PSKP daudz solīja sociālistiskās varas nākotnē. Vara ir narkotika, bez kuras politiķi nevar dzīvot un kuru viņi pērk no vēlētājiem par vēlētāju naudu. Ceļš no bagātības uz varu ir mazāk nosodāms nekā ceļš no varas uz bagātību. Vara izkropļo, bet varas trūkums izkropļo absolūti. Brīvība arī izkropļo, un absolūta brīvība izkropļo absolūti. Cilvēki vēlas dzīvot sabiedrībā, kura izjūt varas atbalstu. Katras varas sākums ir tauta, bet katra vara pie tautas vairs neatgriežās.

Ekspansija

Planetārās ekspansijas politika (saimniekošanas veids) XX gs. beigās tika nosaukts par globālismu, kas nostiprinās globalizācijas dažādos (ekonomiskajos, komunikācijas u.c.) procesos. Globālisma pamatojumā tiecās izplatīt viedokli, ka globalisms ir cilvēces liktenis jau no XVI gadsimta. Pasaules sosiāli ekonomiskā un teritoriālā struktūra esot piemērota globalizācijas procesiem. Par globālisma perspektīvām savā laikā daudz domāja un rakstīja Uļjanovs. Tas, ko šodien dēvējam par globālo kapitālismu, viņa terminoloģijā bija imperiālisms, kas pats sevi jau XX gs. sākumā bija iedzinis strupceļā. Attīstība vairs nebija iespējama. Iespējama bija vienīgi stagnācija vai revolūcija kā atjaunošanās veids. Par to rakstīja ne tikai Uļjanovs. Rakstīja arī Hards, Negrī, Sloterdaiks. Pēc II Pasaules kara imperiālisms, lai netraucēti varētu turpināt planetāro ekspansiju, noslēdza vienošanos ar plebejiem. Tā rezultātā mākslīgi tika konstruēta t.s. vidusšķira, kuru XX gs. beigās globālisms pats sagrāva, alkātīgi turpinot globalizācijas procesus. Globālisma ekspansijas ceļā XXI gs. sākumā stājās monocentriskas valsts intereses, monocentriskajām valstīm apvienojoties reģionālos anklāvos, lai tajos realizētu savu ekonomisko politiku. XXI gs. sākumā pat globālisma apoloģēte ASV sāka sevi „piarēt” kā monocentrisku valsti un nosodīt alkātību globalizācijas procesos.

Politika

Vai politika atgādina fitnesa zāli, kurā visi skrien, bet nekur neaizskrien? Vai politikai ir antropoloģiskās perspektīvas? Proti, cilvēciski eksistenciālās esamības ietekmēšanas iespējas. Noteikti var būt vēl citi jautājumi. Vai politika spēj panākt kompromisu starp publisko sfēru un intīmo sfēru – cilvēka eksistenciālajām vajadzībām? Labi ir zināms, ka politika tikai sakāpina izvēles nepieciešamību starp draugu un ienaidnieku cilvēka eksistences nodrošināšanā. Politika faktiski klusē par elementāras eksistences jautājumiem. Politikā parasti neeksistē tas, ko var dēvēt par cilvēka antropoloģisko reprezentabilitāti – sarunu par elementāro eksistenci. Politika spēj izteikties vienīgi par publisko sfēru. Praktiski – politikas publisko varu. Politika vienmēr tiecas kļūt autonoma - autonomā režīmā akcentēt savas varas funkcijas. Arī no cilvēkiem politika gaida autonomu izturēšanos, - cilvēkiem politika jāatzīst kā pats par sevi esošs pakļaušanas ierocis. Cilvēkiem nav jādebatē par politikas varu, bet tā jāpieņem kā autonoms faktors cilvēku dzīvē. Politikai piemīt ultimatīva apziņa. Politikas automātiskuma ambīcijas ir ultimatīvas ambīcijas.

Muļķa mentalitāte

Tā ir smalka tēma. Par muļķa mentalitāti nav viegli runāt, jo nav precīzi definējams sarunas priekšmets. Nav skaidri zināms, kurus drīkst nekļūdīgi dēvēt par muļķiem. Folklorā muļķis ir dzīvē veiksmīgs cilvēks un realizē visas savas ieceres. Tāpēc Šklovskis ieteica ļoti rūpīgi pētīt muļķu būtību. Flobērs par muļķiem asprātīgi atzina „brīvdomātājus”. Paruna rekomendē pret pakalpīgiem muļķiem izturēties ar lielāku piesardzību nekā pret ienaidniekiem. Katrā gadījumā viens ir skaidrs. Muļķis ir sociālais tips, un muļķim var būt liela sociālā loma. Muļķis ir sociālo procesu sastāvdaļa. Vēl ir viens stabils novērojums. Tikai muļķim nepatīk, ka viņu nosauc par muļķi. Tādā gadījumā muļķis agresīvi reaģē. Gudrs cilvēks parasti nereaģē, ja viņu nosauc par muļķi. Gudrs cilvēks var pat par to priecāties. Tātad viņos ir gudrība, kuru apskauž muļķis un savas mazvērtības iespaidā nolamā gudru cilvēku. Gudrs cilvēks ar muļķi nekad nepolimizē. Uzskata, lai pats nekļūtu muļķis. Muļķis vienmēr tiecās pēc polemikas, ja kāds viņu nodēvē par muļķi. Smalkajai tēmai noteikti ir ne tikai individuāla amplitūda, bet arī kolektīva (etniska, sociālās grupas) amplitūda. Arī par to nav viegli runāt, un zinātne gandrīz neko nav pateikusi.

Norieta varianti

Eiropeīdu civilizācijas noriets būtiski atšķirās no citu civilizāciju/impēriju norieta tajā ziņā, ka eiropeīdi izmirst kā antropoloģisks fenomens – cilvēku rase. Eiropeīdu civilizācijas norieta galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – dzimstības strauja samazināšanās un mirstības strauja palielināšanās. Demogrāfiskais faktors nebija galvenais faktors citu civilizāciju/impēriju norietam. Piemēram, antīkā civilizācija/Romas impērija, Osmaņu impērija, Krievijas impērija negāja bojā demogrāfiskā faktora dēļ. Vēsturē netiek runāts par dzimstības samazināšanos, civilizācijas/impērijas iedzīvotāju izmiršanu. Tiek runāts par garīgo degradāciju kā galveno faktoru. Turklāt garīgās degradācijas galvenais iemesls nebija rases/tautas/nācijas izmiršanas atskārsme, kas varēja mazināt dzīves tonusu, cilvēku gribu, garīgumu, pasionaritāti. Galvenais iemesls bija elites pagrimums – alkātīga mantkārība, varas kāre, intelektuālais seklums, amoralitāte, kam visam bija morāli eksistenciāla iedaba, velme monopolizēt eksistences avotus un palielināt savus ienākumus. Eiropeīdu norietu turpretī sekmē rases izmiršanas atskārsme, apziņa par citu rasu dominēšanas sākumu uz planētas un arī eiropeīdu dzīves teritorijā (Eiropā, Ziemeļamerikā). Šī atskarsme, saprotams, vispirms un galvenokārt ir pārņēmusi eiropeīdu inteliģenci/eliti, kura atsakās risināt demogrāfisko problēmu un pat enerģiski atbalsta citu rasu masveida ieceļošanu Eiropā. Tiesa, eiropiešu elites degradācija vēl nav tik dziļa, lai pilnīgi nepretotos savam norietam. Šajā pretestībā jaunākais variants ir tēze „Eiropa ar diviem ātrumiem”. Tā ir vēlēšanās koncentrēt spēkus, atsevišķā federācijā apvienojot Eiropas lielākās un spēcīgākās valstis, jo atpalikušo valstu „inertums nedrīkst paralizēt visus”. Minētā jaunā tēze tiek attiecināta ne tikai uz ekonomiskās attīstības dažādajiem līmeņiem, bet arī uz migrācijas politiku, Rietumeiropas drošību.