Civilizācijas tematika

T.s. poētiskā semiotika (Tartu variantā) mīlēja pievērsties tam, ko var saukt par civilizācijas tematiku; proti, attiecīgajā vēstures periodā dominējošajām tēmām sabiedrības publiskajā diskursā. Katrā vēsturiskajā periodā ir prioritāras tēmas, kuras pulsē katru dienu un kuras apspriež radošā inteliģence, filistri, zinātnieki, politiķi, biznesmeņi. Rietumu civilizācijā XIX-XX gs. mijā sāka dominēt apokaliptiskā tematika. Sāka spriest par Rietumu civilizācijas un kultūras norietu un pagrimumu. Kā zināms, tas bija dekadences laikmets. Dekadences kulturoloģiskā ģenēze ir saistāma ar intelektuālās domas apokaliptisko ievirzi. XIX-XX gs. mijā apokaliptisko tematiku veicināja Rietumu cilvēka vilšanās progresā. Jau vairākus gadsimtus (Jaunajos laikos) Rietumu cilvēks dzīvoja ar fanātisku ticību progresam, kas spējot sistemātiski uzlabot dzīves labklājību. Minētajā gadsimtu mijā šī fanātiskā ticība strauji pārauga pretējā nostādnē; proti, sistemātisks progress nav iespējams, un progress vispār nodara lielu ļaunumu. XX-XXI gs. mijā civilizācijas tematika mainījās, kaut gan agrākā apokaliptiskā ievirze ne tikai saglabājās, bet kļuva vēl dzestrāka. Tāpēc var secināt vienīgi civilizācijas tematikas papildināšanos ar jauniem tematiskajiem atzariem. Pamatievirze saglabājās no XIX-XX gs. mijas perioda. Papildinājās, piemēram, ar tādiem tematiskajiem atzariem kā terorisms, ekonomiskā krīze, korupcija, hibrīdkarš, globalizācija, neoliberālisms, planetārā demogrāfiskā pāreja, vienpolārā un daudzpolārā pasaule, migrācija, fundamentālisms, radikālisma islamizācija, ģeopolitika, eirāzisms, finansu kapitālisms, pakalpojumu ekonomika, patērēšanas sabiedrība, postkultūra, postcilvēki. Austrumeiropas iracionālās vēsturiskās transformācijas XX gs. beigās sekmēja tādas tematikas rašanos kā noziegumu brīvība.