Cilvēks

Ja kāds saka, ka par cilvēku labāki ir atomi, elektroni, hromosomas, molekulas, dzīvnieki un citi objekti bez prāta, tad tā var izrādīties patiesība, jo šie objekti klusē: nemelo, neliekuļo, nelielās, nelamājās u.tml. Šie objekti nepastrādā dažādas muļķības. Piemēram, mūsdienu sociologu muļķības, izvēršot empīrisma teroru, kad organizē vienīgi socioloģiskās aptaujas, kurām principā nav nekāda zinātniskā vērtība un kuras var pamatīgi maldināt sabiedrību. Vēl var minēt vēsturnieku muļķības, nespējot saprast un izmantot vēsturiskuma abus veidus: 1) konkrētos notikumus, faktus un 2) konkrēto notikumu, faktu skatījumu vēsturiskajā kontekstā, evolūcijas kontekstā. Lielas muļķības sastopamas cilvēka izpratnē. Īpaši attiecībā uz cilvēka t.s.garīgo sfēru – cilvēka apziņu. Cilvēka apziņa ir domāšana, gars. Taču nekādi daudzi nevēlās atzīt, ka cilvēka apziņa arī ir materiāla: cilvēka smadzeņu darbība saistībā ar nervu sistēmas darbību. Cilvēka apziņas produkti „idejas” ir smadzeņu šūnu stāvoklis + materiālo zīmju komplekss. Apziņa ir vienota ar ķermeni, ārējās pasaules parādībām. Apziņas saturs ir tēli, domas, idejas. Apziņas „aparāts” ir smadzenes, nervu tīkli, jūtu orgāni. Šajā „aparātā” ietilpst arī zīmju „aparāts” – vidutājs starp reālo pasauli un cilvēku. Zīmju „aparātā” ietilpst ne tikai valoda. Var runāt par zīmju kultūru, kurā kopā ar valodu eksistē citas zīmes. Zīmju bagātība ir liela. Semiotika aptver nebūt visas zīmes.