Vai politika atgādina fitnesa zāli, kurā visi skrien, bet nekur neaizskrien?
Vai politikai ir antropoloģiskās perspektīvas? Proti, cilvēciski eksistenciālās
esamības ietekmēšanas iespējas. Noteikti var būt vēl citi jautājumi. Vai
politika spēj panākt kompromisu starp publisko sfēru un intīmo sfēru – cilvēka eksistenciālajām
vajadzībām? Labi ir zināms, ka politika tikai sakāpina izvēles nepieciešamību
starp draugu un ienaidnieku cilvēka eksistences nodrošināšanā. Politika
faktiski klusē par elementāras eksistences jautājumiem. Politikā parasti
neeksistē tas, ko var dēvēt par cilvēka antropoloģisko reprezentabilitāti –
sarunu par elementāro eksistenci. Politika spēj izteikties vienīgi par publisko
sfēru. Praktiski – politikas publisko varu. Politika vienmēr tiecas kļūt
autonoma - autonomā režīmā akcentēt savas varas funkcijas. Arī no cilvēkiem
politika gaida autonomu izturēšanos, - cilvēkiem politika jāatzīst kā pats par
sevi esošs pakļaušanas ierocis. Cilvēkiem nav jādebatē par politikas varu, bet
tā jāpieņem kā autonoms faktors cilvēku dzīvē. Politikai piemīt ultimatīva
apziņa. Politikas automātiskuma ambīcijas ir ultimatīvas ambīcijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru