Brīvības nosacījumi

 Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt, bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.

Ø  Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.

Cilvēks kapitālismā

o   Nākas lasīt speciālajā literatūrā atziņu par cilvēka izmainīšanos kapitālisma dažādos variantos. Piemēram, XX gs. monopolistiskajā kapitālismā cilvēks ir citādāks nekā sākotnējā liberālajā kapitālismā. Savukārt visjaunākajā laikā, finansu kapitālismā cilvēks atkal ir citādāks. Turklāt prevalē iracionālisms, liekot kapitālismu dēvēt par iracionālo kapitālismu, kā tas sastopams grāmatā „Iracionālā kapitālisma gramatika”. Tagad ir sastopamas koncepcijas par integrālā kapitālisma veidošanos nākotnē. Tātad atkal izmainīsies cilvēks. Vienīgi nav īsti skaidrs kā pēc kapitālisma iracionālā varianta integrālajā kapitālismā cilvēks atgūs racionalitāti, saprātīgu rīcību. Labi redzams, ka cilvēka izmaiņām ir bijusi lejupslīdoša trajektorija: mainoties kapitālismam, cilvēks ir kļuvis arvien neadekvātāks no Homo sapiens kritēriju viedokļa.

o   Reizē ar kapitālisma attīstību un tā iekšējo pārveidošanos ir pārveidojies arī cilvēks. Nav nosakāms, kas šajā procesā ir primārais un kas ir sekundārais (kapitālisms jeb cilvēks). Labi zināms, ka cilvēks pārveido dzīves īstenību, bet pēc tam jaunā dzīves īstenība pārveido cilvēku. Kapitālisma virzības laikā ir pieaugusi cilvēka slavas kāre, panākumu kāre, mantkārība. Pieaugusi ir tieksme strādāt. Darbs ir kļuvis par cilvēka dzīves jēgu. Tā nebija pirmskapitālisma laikmetos. Pieaugusi dabas izmantošana, taču ir radusies un nostiprinājusies jūsma par dabas skaistumu. Cilvēkam daba kļuva estētiskās baudas objekts.

o   Cilvēka raksturu nosaka ekonomiski politiskā sistēma, uzspiežot noteiktu dzīves veidu, morāli, garīgumu, domāšanas manieri. Tā tas notiek arī kapitālismā. Zināma specifika rodas kapitālisma atsevišķajos variantos.

o   Kapitālismā tāpat kā jebkura ekonomiski politiskajā sistēmā eksistē cilvēka fizioloģiskās vajadzības – imperatīvā daļa cilvēkā; eksistē cilvēka sociālās vajadzības – arī imperatīvā daļa cilvēkā, nespējot dzīvot vientulībā, nespējot iztikt bez sadarbības ar citiem cilvēkiem.

o   Kapitālismā tāpat kā vienmēr pirms tam eksistē cilvēka brīvības duālisms: 1) brīvības iegūšana no ārējiem apstākļiem, 2) savas nebrīvības apziņa – savas niecības, mirstības, bezspēcības apziņa; apziņa par ideālas brīvības neiespējamību – nepieciešamību pakļauties ārējai videi.

o   Kapitālisms pakāpeniski izjauc sabiedrības šķirisko struktūru kā dabisku parādību, kas gadu tūkstošiem ilgi cilvēkā radīja miera sajūtu, drošības sajūtu, iespēju sevi pielietot savas šķiras ietvaros. Kapitālisms beigu beigās sagrāva šķiriskuma fenomenu – cilvēka piederību noteiktai šķirai līdz mūža beigām. Tā rezultātā cilvēkā zuda iekšējais līdzsvars un tika stimulēta nervoza doma mainīt šķirisko piederību, atrauties no savām sociālajām saknēm un ieņemt augstāku stāvokli sociālajā hierarhijā; darbība augstāka stāvokļa iegūšanā var beigties bez rezultāta, un tas vēl vairāk nelabvēlīgi atsaucas uz cilvēku, vairo viņā bailes, padara vientuļu; kapitālisma slavenais privātās iniciatīvas princips faktiski cilvēku izolē no pārējiem cilvēkiem.

o   Kapitālisma varianti vēsturiskā secībā: tirdzniecības kapitālisms, rūpnieciskais (liberālais) kapitālisms, monopolistiskais (imperiālistiskais) kapitālisms, t.s. liberāli demokrātiskais (globālistiskais) kapitālisms, finansu (iracionālais) kapitālisms.

o   Kapitālismā cilvēka saimnieks kļuva kapitāls, tirgus, konkurence. Ja agrāk kapitāls bija cilvēka kalps, tad kapitālismā kapitāls kļuva cilvēka kungs. Savukārt tirgus un konkurence kapitālismā pakāpeniski kļuva fikcija, demagoģiska manipulācija, jo pārstāja objektīvi darboties tirgus principi un izbeidzās reāla konkurence. Kapitāls veicina atsvešinātību, par ko uztraucās Markss. Kapitālismā atsvešinātība ir divējāda: 1) ekonomiskā atsvešinātība (biznesā katrs var paļauties tikai uz sevi), 2) cilvēciskā atsvešinātība (katrs uz otru cilvēku raugās kā uz potenciālu konkurentu).     

No patiesības filosofijas

v Cilvēks baidās no patiesības par sevi – saviem destruktīvajiem instinktiem.

v Bailes no patiesības veicina melu apjoms, kas cilvēkā var sagraut uzticību informācijai.

v Bailes ir psihopatoloģija, kuru ārstē psihoneiropatologi un psihiatri.

v Bailes no patiesības var būt konservatīvisma un stabilitātes (stagnācijas) alkas, kas faktiski ir bailes no visa jaunā un slimīga vēlēšanas saglabāt iepriekšējo stāvokli.

v Bailes no patiesības mēdz rasties pēc tikšanās ar negatīvu informāciju, tad tā ir negatīva reakcija pēc negatīvas informācijas.

v Kolektīvās, sociālās bailes ir bailes no kaimiņu tautas, no atombumbas, no kara.

v Iespējamas kolektīvās bailes no patiesības par attiecīgo kolektīvu. Tas vienmēr ir noteiktas ideoloģiskās apstrādes rezultāts. Kolektīvās bailes vienmēr tiek apzināti uzkurinātas.

v Kognitīvā disonanse iestājas tad, kad reālā patiesība nesaskan ar iluzoro, iedomāto, gribēto, ieinteresēto patiesību.

v Patiesības saturs ir dažāds: politiskā patiesība, ekonomiskā patiesība, filosofiski abstraktā patiesība; proti, patiesības filosofiskā interpretācija: saruna par absolūto patiesību, patiesības relatīvismu.

v Sociālo procesu galvenais subjekts ir cilvēks, tāpēc viss ir atkarīgs no viņa tieksmēm, interesēm, zināšanām, domāšanas spēju attīstības, noslieksmes uz labo vai ļauno, tieksmes pēc patiesības un taisnīguma dzīves realitātes vērtējumos.

v Sastopams atsevišķu zinātnieku viedoklis, ka cilvēks savā evolūcijā vēl nav tik lielā mērā attīstījies, lai vienmēr būtu idejiski neatkarīgs, objektīvs un saprātīgs. Cilvēks vēl nespēj pieradināties visu izlemt pašam, tāpēc ir vajadzīga ideoloģija, mīti, elki, kulta personas u.tml.

v Aktuāli ir šādi jautājumi: Vai patiesības nepieciešamība ietilpst cilvēka garīgajās prasībās jeb tiekamies ar šīs prasības simulāciju morālu apsvērumu rezultātā - vēloties demonstrēt savu godīgumu? Vai cilvēks vispār tiecas pēc patiesības jeb tikai izliekas, ka tiecas pēc patiesības? Vai patiesības alkas ir atkarīgas tikai no cilvēka jeb ir atkarīgas no cilvēka dzīves vides? Kāda loma patiesības kontekstā ir izglītotībai, prāta attīstībai? Kāpēc vieniem patiesība ir svētums, bet citiem smaga nasta? Vai tieksme pēc patiesības ir iedzimta tieksme?

Refleksiju nianses

§  Nav grūti novērot divas cilvēku kategorijas: 1) dzīvotgribas cilvēki, cilvēki ar izteiktu vitalitāti – dzīvīgumu, enerģiskumu, spēju būt mundriem, možiem, velmi baudīt dzīves labumus, daudz nedomājot par tādas baudīšanas cilvēcisko vērtību; 2) domātgribas cilvēki – patiesības, taisnības, būtības noskaidrošanas fani, cilvēki-domātāji, cilvēki, kuru vitalitātes galvenā pazīme ir domāšana, cilvēki, kuri bez domāšanas nespēj dzīvot.

§  Tāpat nav grūti novērot, ka ir sastopami 1) cilvēki-domātāji, patiesības un taisnības noskaidrotāji, 2) domātāji pēc izsaukuma, intelektuāļi pēc izsaukuma, domātāji pēc pasūtījuma, domātāji par honorāru, tituli, prēmiju, goda nosaukumu, slavu medijos. Protams, izsaukumu, pasūtījumu veic valdošā elite, lai „intelektualizētu” savu politiku, savai politikai piešķirtu intelektuālu glancējumu, panāktu lielāku ideoloģisko iedarbību masās.

§  Būt ļaunuma garam var būt amats, pienākums, speciāls uzdevums. Bez tā nevar iztikt apziņas postmodernistiskā defragmentācija, cilvēku masu apziņu novirzot tikai uz tagadnes sīkumiem un masu cilvēku vēloties pārvērst par stupid white man. Ļaunuma licenzi izsniedz potenciāliem kretīnisma ieviesējiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem ir spējīgi būt maldu režijas autori.

Laikmeta pretruna

Katrā laikmetā ir savas pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu. Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija un tās dzīves sfēras, kurās valda pilnīgi pretējais – deintelektualizācija. Turklāt šis dalījums ir savā ziņā odiozs – tāds, kas pret sevi izraisa negatīvu, atbaidošu, nevēlamu attieksmi. Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā finanses, ekonomika. Par to liecina dažādas intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu. Intelektualizācija (intelektuāļu šķira) zaudē savas pozīcijas humanitāri sociālajā sfērā un īpaši šīs sfēras tādā iedaļā kā politika. Tādi fenomeni kā „akadēmiskā brīvība”, „uzskatu plurālisms”, „politkorektums” ir sekmējuši humanitāri sociālās sfēras degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju. Rietumu kapitālisma jaunais variants finansu kapitālisms no XX gs.70.gadiem intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas. Intelektuāļiem tika liegta iespēja piedalīties politiskajā varā, sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības un pat zinātnes politikas formēšanā. Finansu kapitālisms intelektuāļu vietā politikā balstās uz viduvējībām, pelēcībām, sekliem tipiem. Rietumu civilizācijā par valstu prezidentiem sāka ievēlēt nekulturālus, slikti izglītotus indivīdus. Tagad nav iespējams iedomāties, ka, piemēram, vēstures, filoloģijas, filosofijas zinātņu doktors, profesors kļūtu ministrs, valdības vadītājs. Tā vien liekas, ka Rietumi tagad atpūšas pēc politikas intelektualizācijas XIX gadsimtā, kad Anglijas, Francijas izcili zinātnieki kļuva ministri, premjerministri. No ASV prezidentiem zinātniskais grāds ir bijis tikai Vudro Vilsonam, kurš bija 28.prezidents 1913.-1921.gadā. Minētās pretrunas sekas nav grūti saskatīt. Seku galvenā forma ir mentālā haotizācija un iracionalizācija, kas ir pārklājusi politiku, sagandējusi humanitāri sociālo zināšanu sfēru.

Tagadnes fineses

v Tagadnes parādības un tendences, kurām normālu cilvēku izpratnē visbiežāk ir psiholoģiski traumatisks saturs, ieteicams atspoguļot ar izskaidrojošām metaforām, kuras ir ņemtas no ikdienas dzīves. Tagad neder no daiļliteratūras, vēstures, memuāristikas ņemtas izskaidrojošās metaforas. Neder tāpēc, ka auditorija tās var nesaprast. Sociuma literārās un vēsturiskās kompetences līmeņa kritums arī ir psiholoģiski traumatisks fakts tai paaudzei, kura vienmēr ir tikusies ar kultūras mantojumā iegūtām izskaidrojošām metaforām.

v Ļoti iespējams, bez modīgu vārdu leksikona nevar iztikt nevienā laikmetā. Katrā laikmetā modē ir zināma leksiskā kolekcija. Cita lieta, vai tajā jēdzieni tiek lietoti semantiski adekvāti jeb kaut kādā izkropļotā veidā, kas nekādi nesaskan ar attiecīgā jēdziena tradicionālo nozīmi.

v Cilvēkveidīgi hameleoni nav reta parādība. Neprincipiāli cilvēki, kuri atkarībā no situācijas bieži maina savas domas un uzskatus, ir sastopami visur. Viņu skaits un hameleonisma vēriens ir atkarīgs no situācijas; proti, no tā, vai dzīves faktūra stimulē hameleonismu jeb nestimulē hameleonismu, to nosodot, neatbalstot u.tml. Mūsdienu laikmetā (mūsdienu inteliģencē, dažāda profila elitēs) hameleonisms nesaskaras gandrīz ne ar kādu pretestību. Tā tas ir ne tikai politikā, bet arī zinātnē, zinātnisko patiesību apmainot pret pielīšanu varai, kā arī pret slavu masu mēdijos, mietpilsoņu virtuvēs.

v Mūsdienās viena no psiholoģiski traumatiskākajām izpausmēm ir bailes no patiesības. Bailes no patiesības ir sastopamas sociuma visos slāņos un ne tikai inteliģencē, elitēs. Droši var teikt, ka patiesības noklusēšana ir kļuvusi eiropeīdu ideoloģija. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama: cilvēki redz vienu patiesību, taču tic un pakļaujas pavisam citai patiesībai. Patiesības ignorēšana, noklusēšana, kropļošana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Pirmkārt un galvenokārt tā ir izdevīga inteliģences mazasinīgākajai daļai, nodrošinot labu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem. Protams, patiesības noklusēšanas iemesli ir dažādi. Galvenie iemesli koncentrējas ap negodīgo dzīves kārtību, kas globālā mērogā ir izdevīga starptautiskajai jaunajai finansu elitei – t.s. finansu kapitālisma adeptiem. Viņu ideoloģiskā specifika un stratēģiskā specifika ir „gaisa tirdzniecība”, kā to dēvē asprātīgi mūsdienu globālo sociālo problēmu analītiķi. Finansu kapitālismā vērtspapīrus nosedz citi vērtspapīri, bet nevis reāli produkti un pakalpojumi. Finansu kapitālisma bailes no reālās ražošanas veicina patiesības kropļošanu, noklusēšanu. Finansu kapitālisma garīgās stutes neoliberālisma ideoloģijas uzdevums ir ignorēt patiesību, jo patiesība var samazināt vērtspapīru biržu rotaļu apjomu. Vislielākās bailes no patiesības ir finansu kapitālisma apkalpojošajam personālam ne tikai bankās, bet visur citur – parlamentos, valdībās, valstu ierēdniecībā, medijos, zinātnē, izglītībā. Šis personāls samierinās ar dzīvi, kad dzīves vienā flakonā ir gan intrigas un meli, gan patiesība. Mūsdienās ir spekulantu valstis un ražošanas valstis. Katrā no šiem abiem valsts tipiem ir sava attieksme pret patiesību. Bailes no patiesības un patiesības cieņa katra savā amplitūdā ietekmē dzīves kārtību, sākot no ģeopolitikas un beidzot ar ģimenes saskaņu. Vienīgi tās valstis, kuras neizlaiž no rokām kontroli pār sabiedrības morālo stāju, izglītību, veselības aizsardzību, nacionālo aizsardzību, nacionālo pašidentifikāciju, mazina bailes no patiesības.

v Civilizācija neiet bojā, tā teikt, pati no sevis; civilizāciju iznīcina cilvēki; lai civilizācija ietu bojā, nepieciešama cilvēku darbība, kas veicina civilizācijas bojāeju. Civilizācijas bojāeju var efektīvi veicināt cilvēku tieksme pēc komforta, baudām, materiālās labklājības nemitīga pieauguma. Cilvēku psihika intuitīvi tiecas pēc tik tikko minētajiem labumiem, kuru iegūšanas labā cilvēki var ticēt nevis patiesībai, bet tam, kas ir cilvēkiem izdevīgāk dzīves labumu iegūšanā.

v Sociālistiskā ideoloģija izrādījās bezspēcīga, nespējot spēkoties ar cilvēku tieksmi pēc komforta, baudām, materiālās labklājības nemitīga pieauguma. Turklāt sociālistiskā ideoloģija neapturēja alkātības, egoisma tieksmes cilvēkos. Neko nelīdzēja sociālistiskās ideoloģijas skaistās tēzes par sociālo taisnīgumu, pilsoņu līdztiesību neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa, ekspluatācijas aizliegšanu, cilvēkam cienīgas dzīves nodrošināšanu, pašcieņas saglabāšanu, galvenajām vērtībām – taisnīgumu, līdztiesību, solidaritāti, brīvību.

v Taisnīguma būtība nav tajā ziņā, lai pret katru vienādi izturētos; taisnīguma būtība ir pret katru izturēties tā, kā viņš to ir pelnījis.

Esamība

Šai fundamentālai filosofiskajai kategorijai ir iespējama etniski psiholoģiskā, antropoloģiski psiholoģiskā, socioloģiskā interpretācija. Attieksme pret esamību atspoguļo gan atsevišķa cilvēka raksturu, gan etniskā, sociālā kolektīva (tautas, sociuma) kopējo raksturu. Visu izšķir attieksme pret esamības mērķi. Iespējami divi maģistrāli esamības mērķi: 1) esamība, kuras mērķis ir sev kaut ko iegūt un iegūt pēc iespējas vairāk un vairāk; 2) esamība, kuras mērķis nav kaut ko iegūt un esamība ir eksistēšanas veids, cilvēkam neko pašmērķīgi neiegūstot, cilvēkam nealkstot kaut ko iegūt un tajā pašā laikā esot laimīgam. Iegūšanas velme cilvēkā acīmredzot ir vienmēr pastāvējusi. Cilvēkam ir nepieciešams iegūt eksistences līdzekļus. Mūsdienās tiek lietots jēdziens „iztikas minimums”. Iztikas minimums ir tas, ko vienmēr ir nācies iegūt katram cilvēkam. Iztikas minimums ir objektīva nepieciešamība. Taču esamības mērķis var būt tieksme iegūt pēc iespējas vairāk un vairāk, relatīvi pārsniedzot iztikas minimumu. Tiek uzskatīts, ka tāda iegūšanas tieksme Rietumu civilizācijā sāka izplatīties vēsturiski nesen – no XVIII gs. Sākās radikālu izmaiņu process, kuru nosauca par kapitālismu ar tam specifisku ideoloģiju. Kapitālisma laikmetā valda maksimālas iegūšanas ideoloģija, kas pārņem savā varā atsevišķus cilvēkus un atsevišķas tautas. Līdz XVIII gs. cilvēku saimniecisko darbību nosacīja morāles normas, ekonomika pakļāvās humānisma ētikai, kas neatzina iegūšanas māniju. XVIII gs. kapitālisma ekonomika atdalījās no morāles, atdalījās no esamības bez iegūšanas mānijas. Ekonomika tika pasludināta par patstāvīgu sistēmu ar savām normām un vērtībām. Ekonomika nekalpo cilvēkiem, bet kalpo pati sev kā patstāvīgai sistēmai. Gētes „Faustā” ir attēlots konflikts starp abiem esamības mērķiem. Mefistofelis simbolizē jauno kapitālistisko esamības mērķi. Savukārt vācu klasiskajā filosofijā pret esamību sāka izturēties kā pret nepārtrauktu tapšanu un attīstību, bet nevis kā pret patstāvīgu un nemainīgu substanci. Kapitālisms strauji izmainīja cilvēku raksturu, izmainīja tautu raksturu. Tas nevarēja neatbalsoties filosofijā, tai, piemēram, aktualizējot hēdonisma problemātiku. Hēdonisms iet roku rokā ar esamības mantkārīgo mērķi. Antīkā filosofija neatzina hēdonismu. Antīkā filosofija uzskatīja, ka cilvēka esamības mērķis ir ciešanu neesamība. Līdz XVII-XVIII gs. Rietumu filosofijā netika apskatīts hēdonisms. Tikai reizē ar kapitālisma ģenēzi filosofijā parādās tēze, ka cilvēka dzīves mērķis (esamības mērķis) ir cilvēka visu velmju apmierināšana. Jaunajos laikos pret hēdonismu vērsās Kants, Markss. Filosofi vērsās arī pret cilvēka alkātību, kas esot šķiru rašanās galvenais faktors. Šķiras rodas, esamībā par galveno atzīstot maksimālu iegūšanu. Tā rezultātā rodas cilvēku dažāds mantiskais stāvoklis, kas ir svarīgs šķiriskuma kritērijs. Mūsdienās t.s. industriālajā laikmetā dominē esamības mantkārīgais un baudkārīgais mērķis, kuram ir izdevies nostiprināties tautu ētosā, laikmeta intelektuālajā un morālajā atmosfērā, normās, vērtībās, cilvēku attieksmē pret sociālo, nacionālo, kolektīvistisko, patriotisko, solidaritāti. Tiek kultivēts uzskats, ka tikai iegūšana (nauda un manta) cilvēku dara laimīgu. Cilvēka dzīves mērķis ir iegūšana, ar iegūto baudkāri sasniedzot laimi. Mūsdienu cilvēks ir radikālā hēdonisma upuris.