Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi
domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu
brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību
tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis
vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt,
bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt
vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne
tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.
Ø Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko
mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu
izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc
labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera
koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču
cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir
Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan
pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā
eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas
Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas
bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru