Lingvistiskais pagrieziens

XX gs. postmodernisms veica t.s. lingvistisko pagriezienu, radikāli izmainot valodas lomu un iespējas komunikācijā. Lingvistiskais pagrieziens deva kolosālus rezultātus sociuma zombēšanā. Postmodernisma masu grandiozie panākumi lielā mērā ir tā instrumenta „lingvistiskais pagrieziens” nopelns. Citādāk nemaz nevarēja būt: valoda izšķir visu, valoda formē apziņu. Kas ir šis veiksmīgais zombētājs vārdā „lingvistiskais pagrieziens”?  Tradicionāli valodai ir reprezentatīvā funkcija; respektīvi, valoda iepazīstina ar jēgu, būtību, kas jau pastāv pirms valodas lietošanas un neatkarīgi no valodas. Valoda nerada neko pati, bet tikai reprezentē – pārstāv kaut ko tādu, kam ir noteikta jēga, būtība. Realizējot reprezentācijas funkciju, valoda atspoguļo reālo patiesību, reālo jēgu, būtību bez sava leksiskā pielikuma, papildinājuma, interpretācijas u.tml. Reprezentācijas laikā valoda ir neintrāla. Tā nedara neko tādu, kas radītu jaunu priekšstatu par attiecīgo objektu. Postmodernismā valodas reprezentatīvā funkcija tiek ignorēta un valoda sāk pati savu „spēli”. Šo „spēli” diriģē valodas lietotājs. Viņš nereprezentē objektu, bet to interpretē atbilstoši saviem priekšstatiem un atbilstoši „viedokļu plurālisma” garantētajām tiesībām. Tā rezultātā pazūt jēga, būtība un dominē indivīda apziņas nostādnes. Patiesība tiek nomainīta ar subjektīvu traktējumu. Sociuma apziņa tiek atradināta no objektīvās realitātes. Objektīvās realitātes vietā sociuma apziņā figurē subjektīvas interpretācijas. Tās ir dažādas, pretrunīgas. Saprotams, aplamas, kroplas. Sociuma apziņā iestājas haoss. Tas ir lingvistiskā pagrieziena zombēšanas galvenais panākums.

Priekšlikumi tautas vārdnīcai

Aizvadītajos gados (2004-2017.g.30.XI) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu nosaucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps.

Filosofija un ideoloģija

Filosofijas un ideoloģijas savstarpējās attiecībās var saskatīt zināmas problēmas. Piemēram, iespējama šāda situācija: filosofs saka, ka filosofija ir ideoloģija, tāpēc filosofs sāk kritizēt ideoloģiju; proti, sāk kritizēt pats sevi, jo nupat apgalvoja, ka filosofija ir tas pats, kas ideoloģija. Situācija ir absurda, neloģiska, pat nesaprātīgi, jo filosofs nesaprot, ka uzbrūk pats sev. Taču situācija ir reāla – sastopama publikācijās filosofijas speciālos izdevumos. Tāpat ir sastopamas citas situācijas. Piemēram, filosofs var teikt, ka ne tikai filosofija, bet arī reliģija, morāle, tiesības kā sabiedriskās apziņas formas principā ir jāuzskata par ideoloģiju. Tātad ideoloģijas jēdziens tiek maksimāli paplašināts. Ja filosofiju vienādo ar ideoloģiju, tad filosofijai atņem tās unikālo statusu – misiju sniegt neordināras idejas. Filosofs ir filosofs tikai tad, ja viņš spēj izstrādāt kaut ko jaunu, neparastu un nepierastu. Tomēr pret filosofiju kā jaunu ideju radītāju ir sastopami iebildumi. Franču XVIII gs. filosofi („apgaismotāji”) sacīja, ka filosofija nodarbojas ar idejām, bet katra ideja ir ideoloģiska pati par sevi. Faktiski līdz mūsdienām polemika par filosofijas un ideoloģijas attiecībām ir polemika starp franču „apgaismotājiem” un turpmāko gadsimtu filosofiem, kuri aizstāv filosofijas fundamentālo autonomiju. Filosofs var atsaukties uz sava laika politikas, ideoloģijas aktualitātēm. Taču filosofam neklājas būt ideoloģijas apkalpotājam. Filosofijas misija ir kultūrai dot jaunas idejas, jaunu jēgu, jaunu domas virzienu. Filosofa devums var būt utilitāri noderīgs valdošajai elitei, ja tā ir tik gudra, ka ieklausās un ņem vērā filosofijas refleksijas. Ideoloģija atšķirībā no filosofijas vienmēr ir organiski vienota ar konjunktūristiskām, politiskās varas valdīšanas vajadzībām, prasībām, pasūtījumiem. Ideoloģija vienmēr ir nomērķēta uz garīgo varu, balstoties uz iebiedēšanu, zombēšanu, šausmīgām prognozēm. Ideoloģija tiecas koriģēt noteiktā virzienā cilvēku mentālo sfēru, pieredzi, attieksmi. Ideoloģija tiecas izskaust cilvēku mentālās sfēras dažādību un vienveidot cilvēku mentālo sfēru saskaņā ar noteiktām sociālām teorijām un sociuma pārvaldīšanas politiskajām koncepcijām. Ideoloģijai ir jābūt masveidīgai. Filosofijai nepiemīt masovizācijas potenciāls. Ideoloģija ir sociālo zināšanu joma. Franču „apgaismotāji” sevi uzskatīja par filosofiem. Viņiem interesēja, kā filosofiskās idejas ietekmē sabiedrības morāli, sabiedrības politisko apziņu. Viņi politiku saistīja ar morāli. Politikas funkcijas tika attiecinātas uz mērķi ietekmēt sabiedrības morāli ar noteiktām idejām. Šo procesu viens no franču filosofiem 1796.gadā nosauca par ideoloģiju, tādējādi pirmo reizi ieviešot šo slaveno jēdzienu eiropeīdu garīgajā pasaulē. Franču filosofi XVIII gs. pret ideoloģiju izturējās kā pret zinātni par idejām un reizē filosofisku disciplīnu, kas pēta ideju ģenēzi un ideju funkcionēšanu. Franču filosofi nebaidījās savu darbību uzskatīt par ideoloģisko darbību. Viņi nebija tik „samaitāti”, lai baidītos no ideoloģijas kā politiskās varas kalpones, kuras vienīgā misija ir ideoloģiski vervēt tautas masas. Mūsdienās filosofi nevēlas sevi vienādot ar ideoloģiju pamatā tāpēc, ka ideoloģijai ir slikta reputācija, kas izveidojās XX gs.

OCEAN

Rietumos tiek piedāvāta jauna cilvēku stratifikācijas sistēma. Tā balstās uz 5 īpašībām: 1) Openness to experience – atvērtība pieredzei, piedzīvojumiem; 2) Conscientiousness – apzinīgums; 3) Extraversion – ekstraversija (palielināta sociālā aktivitāte, netiecas pēc analīzes, pašanalīzes); 4) Agreeableness – izpatīkamība (?); 5) Neuroticism – neirotisms (pastiprināts nemiers). Tās ir īpašības, kuras var dominēt atsevišķos mūsdienu indivīdos. Kā redzams, priekšroka tiek dota sociālajā komunikācijā noderīgām īpašībām, cilvēka piemērotībai garīgi komfortablai dzīvei sabiedrībā.