Filosofija un ideoloģija

Filosofijas un ideoloģijas savstarpējās attiecībās var saskatīt zināmas problēmas. Piemēram, iespējama šāda situācija: filosofs saka, ka filosofija ir ideoloģija, tāpēc filosofs sāk kritizēt ideoloģiju; proti, sāk kritizēt pats sevi, jo nupat apgalvoja, ka filosofija ir tas pats, kas ideoloģija. Situācija ir absurda, neloģiska, pat nesaprātīgi, jo filosofs nesaprot, ka uzbrūk pats sev. Taču situācija ir reāla – sastopama publikācijās filosofijas speciālos izdevumos. Tāpat ir sastopamas citas situācijas. Piemēram, filosofs var teikt, ka ne tikai filosofija, bet arī reliģija, morāle, tiesības kā sabiedriskās apziņas formas principā ir jāuzskata par ideoloģiju. Tātad ideoloģijas jēdziens tiek maksimāli paplašināts. Ja filosofiju vienādo ar ideoloģiju, tad filosofijai atņem tās unikālo statusu – misiju sniegt neordināras idejas. Filosofs ir filosofs tikai tad, ja viņš spēj izstrādāt kaut ko jaunu, neparastu un nepierastu. Tomēr pret filosofiju kā jaunu ideju radītāju ir sastopami iebildumi. Franču XVIII gs. filosofi („apgaismotāji”) sacīja, ka filosofija nodarbojas ar idejām, bet katra ideja ir ideoloģiska pati par sevi. Faktiski līdz mūsdienām polemika par filosofijas un ideoloģijas attiecībām ir polemika starp franču „apgaismotājiem” un turpmāko gadsimtu filosofiem, kuri aizstāv filosofijas fundamentālo autonomiju. Filosofs var atsaukties uz sava laika politikas, ideoloģijas aktualitātēm. Taču filosofam neklājas būt ideoloģijas apkalpotājam. Filosofijas misija ir kultūrai dot jaunas idejas, jaunu jēgu, jaunu domas virzienu. Filosofa devums var būt utilitāri noderīgs valdošajai elitei, ja tā ir tik gudra, ka ieklausās un ņem vērā filosofijas refleksijas. Ideoloģija atšķirībā no filosofijas vienmēr ir organiski vienota ar konjunktūristiskām, politiskās varas valdīšanas vajadzībām, prasībām, pasūtījumiem. Ideoloģija vienmēr ir nomērķēta uz garīgo varu, balstoties uz iebiedēšanu, zombēšanu, šausmīgām prognozēm. Ideoloģija tiecas koriģēt noteiktā virzienā cilvēku mentālo sfēru, pieredzi, attieksmi. Ideoloģija tiecas izskaust cilvēku mentālās sfēras dažādību un vienveidot cilvēku mentālo sfēru saskaņā ar noteiktām sociālām teorijām un sociuma pārvaldīšanas politiskajām koncepcijām. Ideoloģijai ir jābūt masveidīgai. Filosofijai nepiemīt masovizācijas potenciāls. Ideoloģija ir sociālo zināšanu joma. Franču „apgaismotāji” sevi uzskatīja par filosofiem. Viņiem interesēja, kā filosofiskās idejas ietekmē sabiedrības morāli, sabiedrības politisko apziņu. Viņi politiku saistīja ar morāli. Politikas funkcijas tika attiecinātas uz mērķi ietekmēt sabiedrības morāli ar noteiktām idejām. Šo procesu viens no franču filosofiem 1796.gadā nosauca par ideoloģiju, tādējādi pirmo reizi ieviešot šo slaveno jēdzienu eiropeīdu garīgajā pasaulē. Franču filosofi XVIII gs. pret ideoloģiju izturējās kā pret zinātni par idejām un reizē filosofisku disciplīnu, kas pēta ideju ģenēzi un ideju funkcionēšanu. Franču filosofi nebaidījās savu darbību uzskatīt par ideoloģisko darbību. Viņi nebija tik „samaitāti”, lai baidītos no ideoloģijas kā politiskās varas kalpones, kuras vienīgā misija ir ideoloģiski vervēt tautas masas. Mūsdienās filosofi nevēlas sevi vienādot ar ideoloģiju pamatā tāpēc, ka ideoloģijai ir slikta reputācija, kas izveidojās XX gs.