Lingvistiskais pagrieziens

XX gs. postmodernisms veica t.s. lingvistisko pagriezienu, radikāli izmainot valodas lomu un iespējas komunikācijā. Lingvistiskais pagrieziens deva kolosālus rezultātus sociuma zombēšanā. Postmodernisma masu grandiozie panākumi lielā mērā ir tā instrumenta „lingvistiskais pagrieziens” nopelns. Citādāk nemaz nevarēja būt: valoda izšķir visu, valoda formē apziņu. Kas ir šis veiksmīgais zombētājs vārdā „lingvistiskais pagrieziens”?  Tradicionāli valodai ir reprezentatīvā funkcija; respektīvi, valoda iepazīstina ar jēgu, būtību, kas jau pastāv pirms valodas lietošanas un neatkarīgi no valodas. Valoda nerada neko pati, bet tikai reprezentē – pārstāv kaut ko tādu, kam ir noteikta jēga, būtība. Realizējot reprezentācijas funkciju, valoda atspoguļo reālo patiesību, reālo jēgu, būtību bez sava leksiskā pielikuma, papildinājuma, interpretācijas u.tml. Reprezentācijas laikā valoda ir neintrāla. Tā nedara neko tādu, kas radītu jaunu priekšstatu par attiecīgo objektu. Postmodernismā valodas reprezentatīvā funkcija tiek ignorēta un valoda sāk pati savu „spēli”. Šo „spēli” diriģē valodas lietotājs. Viņš nereprezentē objektu, bet to interpretē atbilstoši saviem priekšstatiem un atbilstoši „viedokļu plurālisma” garantētajām tiesībām. Tā rezultātā pazūt jēga, būtība un dominē indivīda apziņas nostādnes. Patiesība tiek nomainīta ar subjektīvu traktējumu. Sociuma apziņa tiek atradināta no objektīvās realitātes. Objektīvās realitātes vietā sociuma apziņā figurē subjektīvas interpretācijas. Tās ir dažādas, pretrunīgas. Saprotams, aplamas, kroplas. Sociuma apziņā iestājas haoss. Tas ir lingvistiskā pagrieziena zombēšanas galvenais panākums.